Ko ieguvām, traumējot prezidenta dēlu

Kāpēc tikpat asi nevērtējam žurnālistu atbildību šajā skandālā

Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa sašutums, ieraugot pie sava dēla skolas žurnālistus, un viņiem veltītie skarbie vārdi sabiedrībā ir raisījuši diskusiju galvenokārt par prezidenta uzvedību un viņa atbilstību ieņemamajam amatam. Taču mazāk uzmanības tiek pievērsts pašu žurnālistu atbildībai, izraisot šo incidentu un nelabojami sabojājot pirmo lielo dzīves notikumu vienam mazam zēnam.

Es neatbalstu rupjības un lamāšanos, neatkarīgi no tā, vai to dara prezidents vai jebkurš pretimnācējs uz ielas, taču es arī neuzskatu, ka prezidentam šā incidenta dēļ būtu jāatkāpjas no amata. Arī no iepriekšējiem prezidentiem un citām augstām amatpersonām esam dzirdējuši dažādas „pērles”, turklāt prezidentam pietika godaprāta atvainoties. Kamēr žurnālistiem, kas paši būtībā rīkojās ļoti bezatbildīgi, nekas tāds attiecībā pret prezidenta ģimeni nav ienācis prātā. Diemžēl.

Ko ieguvām

Ja prezidents šajā gadījumā spontāni parādīja savu cilvēcisko un emocionālo dabu, lai arī neveikli un ne īsti vietā, tad klātesošie žurnālisti un viņus vēlāk aktīvi aizstāvošie eksperti vēl vairāk nodemonstrēja savu profesionālo vājumu un bezatbildību. Godīgi atzīšos, ka mani nepatīkami pārsteidza argumenti, ar kādiem žurnālistikas eksperti attaisnoja žurnālistu rīcību, bet pārmeta prezidentam, viņa ģimenei un Prezidenta kancelejas darbiniekiem.

Protams, ka argumenti par to, ka publisku personu jeb amatpersonu privātās dzīves robežas ir šaurākas nekā parastiem cilvēkiem un ka ar to jārēķinās prezidenta ģimenei, ir lielos vilcienos pareizi. Taču šīs robežas ir tādas būtībā tikai viena iemesla – sabiedrības tiesību zināt – dēļ. Zināt par to, vai amatpersonas privātā dzīve kaut kādā veidā negatīvi neietekmē tās publisko darbību un vai nerada iespējamus interešu konfliktus.

Tātad jebkurā gadījumā, kad žurnālisti apzinās, ka pārkāpj amatpersonas (tāpat kā jebkuras privātas personas) privātās dzīves robežas, viņiem pašiem sev ir jāuzdod jautājums par sabiedrības interesēm – kāds tieši ieguvums sabiedrībai būs no šīs robežu pārkāpšanas. Un atkarībā no atbildes, tad arī lemt par savu tālāko rīcību.

Vai šajā gadījumā žurnālisti, kas pie skolas gaidīja ierodamies prezidentu ar viņa mazo dēlu, uzdeva sev jautājumu, kāds ir sabiedrības ieguvums?

Patiesībā tāds jautājums būtu jāuzdod sev katram no mums – sabiedrības locekļiem. Ko es tieši ieguvu no tā, ka it kā manu tiesību zināt vārdā tika izbojāta pirmā skolas diena vienam mazam bērnam? Ko es kā sabiedrības loceklis būtu zaudējis, ja nebūtu redzējis, kā uz skolu dodas šis mazais zēns, pat ja viņu pavada tētis prezidents?

Tikai zaudējām

Par sevi varu konkrēti atbildēt, ka manā dzīvē nekas nebūtu mainījies no tā, vai redzētu vai neredzētu attēlus un video no prezidenta dēla pirmās skolas dienas. Taču pēc visas šīs epopejas tagad gan mūsu visu dzīvē kaut kas ir mainījies – mēs esam parādījuši, cik zemu vērtējam viena maza bērna tiesības, jo galu galā šajā gadījumā jau runa nav tik daudz par prezidentu, cik par viņa mazo dēlu un viņa pirmo skolas dienu. Un nevajadzētu sevi mānīt ar iedomu, ka žurnālisti taču tikai sekoja prezidenta gaitām. Viņi tur varēja būt tikai viena iemesla dēļ – prezidenta dēla pirmā skolas diena un iespēja to nofotografēt, nofilmēt. 

Padomāsim un atcerēsimies, kādi svētki mums katram pašam un mūsu bērniem ir bijusi pati pirmā skolas diena, dodoties uz skolu 1.klasē, jo tas notiek tikai reizi dzīvē. Tad kāpēc mums to sabojāt prezidentam un viņa ģimenei? Cik saprotu, žurnālisti taču nebija iepriekš ar prezidenta kanceleju saskaņojuši, vai ģimenei nekas nebūtu iebilstams pret žurnālistu klātbūtni. Šajā situācijā no žurnālistu puses tas būtu tikai profesionāli un cilvēcīgi.

Tagad tiek arī pārmests Prezidenta kancelejai, ka tā pati mājas lapā publicējusi informāciju, ka prezidents dosies ar dēlu uz skolu pirmdienas rītā. Taču vai tad tur bija rakstīts, kā tas parasti mēdz būt publisku pasākumu gadījumos, arī laiks un vieta, foto, video, interviju iespējas? Jeb tomēr tur bija rakstīts, ka „sakarā ar dēla skolas gaitu sākumu dienas pirmajā pusē Valsts prezidents ar ģimeni piedalīsies šim notikumam veltītajos svinīgajos pasākumos” un tikai dienas otrajā pusē pievērsīsies darbam ar dokumentiem un padomniekiem.

Manuprāt, tas neskan kā aicinājums uz publisku pasākumu, drīzāk kā ļoti pieklājīgs un reizē atbildīgs vēstījums, ka šis ir prezidenta privātās dzīves pasākums, lai gan iekrīt darba dienā un darba laikā. Tāpat kā mums visiem pārējiem, kuru bērniem arī ir pirmās skolas dienas.

Vai tad kancelejai labāk būtu bijis mānīties vai slēpt, ko prezidents dara darba laikā? Pats par sevi fakts, ka prezidenta dēls sasniedzis skolas vecumu, bija zināms jebkuram, kurš cītīgāk paturējis galvā faktus, un arī skolu izskaitļot vai noskaidrot nebija neiespējami, ņemot vērā visiem zināmo prezidenta dzīves vietu Vecrīgā. Līdz ar to kancelejas rīcība ir pat ļoti uzteicama, jo atklātības garā informēja sabiedrību par pašu faktu, vienlaikus ļoti taktiski norādot uz pasākuma privātumu.

Ko paši gribam

Žurnālisti jau nav nekas cits, kā vien pašas sabiedrības spogulis. Un, jā, arī prezidents un viņa rīcība. A.Bērziņš būtiski atšķiras no saviem priekšgājējiem amatā, jo savas personības iezīmju dēļ ir līdz minimumam samazinājis nošķirtību no tautas un ap prezidenta amata uzcelto stikla sienu. Tik vien palicis, kā cilvēciska vēlēšanās pasargāt savu ģimeni no lielas ažiotāžas. Tas ir ļoti saprotami, jo šim prezidentam ir tik mazs bērns, kāds nav bijis iepriekšējiem viņu amata pildīšanas laikā. Tik mazs, lai pats nespētu sevi pasargāt no nevajadzīgas uzmācības un iejaukšanās viņa privātajā dzīvē.

Plātoties ar tiesībām iejaukties amatpersonu privātajā dzīvē it kā sabiedrības interešu vārdā mani kolēģi žurnālisti aizmirst, ka viņu ģimenes locekļi tomēr nav publiskas amatpersonas, turklāt bērnu tiesības un to aizsardzības principi attiecas uz visiem bērniem vienādi, neatkarīgi no viņu vecāku ieņemamajiem amatiem.

Turklāt profesionāliem un ētiski atbildīgiem žurnālistiem tas būtu jāsaprot un jāprot nošķirt pašiem negaidot, kamēr robežu novilks kāda tiesa.

Pilnīgi nevietā ir salīdzināt mūsu valsts prezidenta bērnu ar citu valstu karalisko ģimeņu atvasēm. Atšķirība ir milzīga, jo karaliskās ģimenes grezni un lepni dzīvo pilnībā uz nodokļu maksātāju rēķina, turklāt kādu dienu vadīs valsti vai atrodas rindā uz troni. Nekas no tā neattiecas uz Latvijas amatpersonu bērniem. Ja sabiedrība nepaudīs pietiekamu nosodījumu žurnālistu rīcībai, būtībā vajājot vienu mazu bērnu, tad mēs paši piespiedīsim sevi nonākt noslēgtības un norobežošanās pasaulē, no kuras šis prezidents ir mūs attālinājis. Ja gribam, ka prezidentu un citu augstu amatpersonu atvases braukā automašīnās ar tumšiem stikliem un mācās slēgtās, norobežotās privātskolās, tad šis, protams, ir pareizais sāktais virziens. Tikai diezin vai paši būsim laimīgi, kad būsim šā ceļa galā.

Autore ir neatkarīga žurnāliste