Džūljens Asanžs — britu Pussy Riot?

Svētdien “WikiLeaks” dibinātājs Džūljens Asanžs Londonā teica uzrunu no Ekvadoras vēstniecības balkona.

Vārda brīvība ir apdraudēta, un ASV valdība varot paraut mūs visus līdzi “bīstamā un apspiestā pasaulē, kurā žurnālisti tiek apklusināti aiz bailēm no vajāšanas un pilsoņiem jāsačukstas tumsā”, viņš pavēstīja.

Kas var mūs paglābt no Asanža zīmētā globāla totalitārisma iestāšanās? Viņaprāt – Ekvadoras valdība. Jo devusi viņam patvērumu.

Asanžs arī salīdzināja sevi ar trim pankgrupas “Pussy Riot” dalībniecēm, kurām divas dienas pirms tam tiesa Maskavā piesprieda divus gadus cietumā par “reliģiska naida motivētu huligānismu”, kā tiesātāji klasificēja viņu akciju janvārī Kristus pestītāja baznīcā Maskavā, kuras laikā viņas lūdza Dievmāti atbrīvot Krieviju no Putina.

Pirms tam Asanžs savos daudzajos izpausmes brīvībai veltītajos paziņojumos ne reizi nebija pieminējis politisko paraugprāvu Maskavā. Arī šajā reizē, kad to nepieminēt acīmredzot vairs nebija iespējams, salīdzinājums sanāca ļoti apšaubāms. Līdz pat jūnijam, kad patvērās Ekvadoras vēstniecībā, viņš bija vadījis raidījumu Krievijas valdības finansētajā telekanālā “Russia Today”. Viņa apgalvojums, ka globālie apspiedēji esot vienoti, tāpēc arī atbildei pret to jābūt “absolūtai vienotībai”, nevieš skaidrību, kuram ar kuru un pret ko būtu jāvienojas. Viņa episkajā sazvērestības stāstā galvenais brīvības kritērijs, kuram tad ir pakārots viss brīvības un apspiestības spēku izkārtojums pasaulē, iznāk esam viņš pats.

“Tā nebija Lielbritānija vai mana dzimtā zeme Austrālija, kas nostājās aizsargāt mani no vajāšanas, bet gan drosmīga, neatkarīga Latīņamerikas valsts,” paziņoja Asanžs. Šis “aizsargāt mani” liek uzskatīt “WikiLeaks” dibinātāju par sinonīmu jēdzieniem “vārda un izpausmes brīvība”, “cilvēktiesības”, “demokrātija”. Ja tā uzskatām, pasaule izskatās ērmoti.

Globālā sazvērestība

Asanža piedāvātajā pasaules modelī apspiestības un sačukstēšanās tumsas spēki ir Zviedrija, kas prasa viņa izdošanu, Lielbritānija, kas vēlas viņu izdot, Austrālija, kas nevēlas to nepieļaut, un, protams, ASV, kas viņa paša un daudzo viņa atbalstītāju savērptajā sazvērestības teorijā ir galvenais ļaunuma spēks, kas beigu galā grib tikt viņam klāt, lai varbūt pat fiziski iznīcinātu.

Bet šai tumsas spēku koalīcijai pretī stāv Ekvadora, kas devusi viņam patvērumu, vēl vairākas Latīņamerikas valstis, kuras šādu lēmumu atbalsta, un tak jau arī Krievija, kad jau tās televīzijā vadītajam raidījumam pats bija devis nosaukumu “Rītdienas pasaule”.

Asanžs savā uzrunā nepieminēja, ka Zviedrija prasa viņa izdošanu, lai nopratinātu saistībā ar apsūdzībām par izvarošanu un seksuālu uzmākšanos divām sievietēm. Šīs apsūdzības viņš dēvē par politiski motivētām. Taču viņa nevēlēšanās ļaut tās pārbaudīt Zviedrijas tiesu sistēmai un apgalvojumi, ka zviedri izdotu viņu amerikāņiem, kuri tad piespriestu viņam nāves sodu par valsts noslēpumu izpaušanu, drīzāk liek domāt, ka viņš nevēlas patiesības noskaidrošanu un mēģina to novērst, pats izmantodams politiskus aizbildinājumus.

ASV Tieslietu departaments joprojām vērtē, vai Asanžam var izvirzīt kādas apsūdzības, tā ka šausmu stāsti par viņam tur it kā draudošo nāvessodu ir vairāk nekā mazliet pārspīlēti. Turklāt, pat ja tas būtu viņa zīmētās drūmās sazvērestības mērķis, nebūtu saprotams, kādēļ tik sarežģīta shēma, kas dara šāda mērķa sasniegšanu praktiski neiespējamu – ka viņu vispirms izdos Zviedrijai, lai Zviedrija var izdot ASV. Zviedrijas likumi neļauj izdot personas, kurām izvirzītās apsūdzības var uzskatīt par politiski motivētām. (Piemēram, Zviedrijā arvien dzīvo amerikāņi, kuri bija atteikušies karot Vjetnamā un kuriem dzimtenē par to joprojām draud kriminālatbildība.) Vai nebūtu vienkāršāk, ja ASV prasītu uzreiz Lielbritānijai viņu izdot?

“Gaismas spēki”

Pasludinādams Ekvadoru un tās sabiedrotās Latīņamerikā par spēku, kas novērsīšot pasaules ieslīgšanu “jaunā apspiestības ērā”, Ašanžs galīgi pataisa savu sazvērestības bildi par karikatūru.

Cilvēktiesību situācija Ekvadorā ir viena no sliktākajām pasaulē. Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas “Human Rights Watch” vērtējumā Ekvadoras tiesu sistēma ir “korumpēta, neefektīva un politiski iespaidojama”. Prezidents Rafaels Correa, kurš personīgi piedāvājis Asanžam patvērumu pēc piedalīšanās viņa raidījumā, pērn sācis konstitucionālās reformas, kuras ļauj valdībai būtiski ierobežot preses brīvību. “Ekvadoras likumi ierobežo izteiksmes brīvību, un valdības pārstāvji, ieskaitot Korrea, izmanto šos likumus pret saviem kritiķiem,” konstatē HRW.

2006.gadā dibinātā interneta vietne “WikiLeaks” publicējusi milzumdaudz nopludinātu dokumentu. Lielāko skandālu izraisīja 2010.gadā publicētā ASV Valsts departamenta diplomātiskā sarakste – ap 250 tūkstošiem dokumentu, no kuriem daļa bija slepena. Asanža darbība vienmēr raisījusi diskusijas par vārda brīvības robežām un par žurnālistu atbildību. Viņš ir saņēmis daudzus apbalvojumus par nopelniem preses brīvības veicināšanā, taču arī kritiku par cinismu un nerēķināšanos ar apdraudējumiem valstu un konkrētu cilvēku drošībai, ko bieži vien radījusi dokumentu publicēšana. Varētu šķist paradoksāli, ka atklātības un izpausmes brīvības sludinātāja un praktiķa galvenie atbalstītāji tagad ir politiķi, kuri pašu mājās vajā politiskos oponentus un īsteno cenzūru. Taču viņiem Asanžs un viņa “WikiLeaks” nav drauds. Viņa darbības priekšnoteikums ir atvērta, demokrātiska, tiesiska sabiedrība.

Asanžam, kas Londonā ar paziņojumiem par politisku vajāšanu mēģina izvairīties no atbildības par iespējamo kriminālnoziegumu, nav nekā kopīga ar trim sievietēm Maskavā, kuras notiesātas kā kriminālnoziedznieces tikai par to, ka bija uzdrošinājušās publiski protestēt pret Putina režīmu.