Daugavas rakšana un prezidents Bērziņš

Par valstības nesaprotamiem ceļiem, melniem kaķiem un Daugavas kapračiem

Pilsētas braucienā pie Mildas skvēriņā, kas bija gandrīz tāds, kādu iecerējis Ernests Štālbergs, iedomājos mākslīgā intelekta pamatlicēja Tjuringa testu. Gudro mašīnu shēmu pārnesu atpakaļ uz cilvēku, bet tad atkratījos no šīm zombiju spēlēm, atgādinot sev, ka Tjurings dzīvi beidza sēžot pie galda ar aizkostu, cianīda saindētu ābolu rokā.

Atcerējos Gunta Bojāra interviju „Dienas rītā”, kad prezidents ar drebelīgu pārliecību kā pie sienas piespiests murgu tēls, grābstījās ap Daugavu, kuru varbūt varēšot vai varbūt nevarēšot pārrakt par reni jaunai spēkstacijai. „Tajā prezidenta kantorī antonovkas jūk ar zirgāboliem,” paskaļi nospriedu, uz ko studentes attālus sola galā uzsmaidīja.

Pienāca divi policisti un pabrīdināja, ka nedrīkstot smēķēt. Iemetu urnā cigareti un cēlos, juzdamies, kā melnais ieklīdis balto kvartālā. Kā statistiska vienība, kā pārkāpējs Dieva tā kunga tiesas priekšā. Vienīgais mierinājums bija doma, ka pirmmāte mums viena un visi brālīgi klepojam Vernadska noosfērā un Šeldreika morfogēnajos tīklos.

Vērtību imperatīvs un neprāta apoloģētika

Kategoriskā imperatīva tēvs Imanuels Kants, piktodamies uz Fihti, izteica zināmo ģeniālo frāzi: „Dievs sargi mani no draugiem, ar ienaidniekiem pats tikšu galā!”

Šobrīd tautai par draugu ir uzmeties prezidents Bērziņš, kuram naktīs neļauj gulēt doma par Daugavu.

Upes pēdējais dzīvais posms „Daugavas loki” ir UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas sarakstā, Augšdaugava ir Eiropas nozīmes īpaši aizsargājama dabas teritorija (NATURA 2000), Daugava iekļauta Baltijas jūras rīcības plānā HELCOM, bet Bērziņš sava prāta īpatnību dēļ domā par lielo rakšanu, par lielo spēkstaciju uz Daugavas un viņu nemaz nesatrauc, ka lietpratēji lēš, ka no lielajām iecerēm sanāks vien latviešu pasakās izsmietais čiks.

Akadēmiķis Stradiņu Jānis pirms gadiem trīsdesmit rakstīja: „Daugava mums allaž ir bijusi kaut kas vairāk nekā upe vien, tā bijusi liela nacionālā vērtība. Svētumu vidū kā viena no pašām nozīmīgākajām.” Prezidentam Bērziņam, šķiet, tas ir svešinieku teksts. Gala beigās komisija būšot, kas laikam arī akadēmiķa teikto vētīšot un pētīšot, bet pats tikmēr raudāšot pie veca radioaparāta par to, ka neskan fascinējošie PSKP kongresu norādījumi.

Galīgi nav svarīgi vai viņš bijis komunisma aktīvists, vai slēpts Latvijas patriots, būtība ir atziņā, ka padomju laikos tika iestādīts kroplīgs labā un ļaunā atzīšanas koks, kura augļus arvien lietojam.

Komunistiskie saukļi ir skaistāki nekā kapitāla valstībā dzimuši likumi, bet aiz vispārēja ideālisma ir evolūcijas strupceļš, aiz idilliskā plāna ir griba iznīdēt tradīcijas un vērtības, un uzpotēt jauno pasauli. Nav brīnums, ka Kaktiņa aptaujā gandrīz puse latviešu sapņo atgriešanās sapņus, jo tie sēž zemapziņā un zombēšanas sēklas aizvien dzen asnus. Paaudzēm mantotas zonu un lēģeru bailes, cilvēku čukstētāju kults, kad vieni čukstus „stučī”, bet otri čukstus domā (O. Faidžīss), nicinājums pret „sīkburžuāziskiem mēsliem sirdsapziņu, cilvēcību, godprātību, ģimeniskumu” (V.Ļeņins) arvien čīgā savas melodijas mūsu pasaules šķirkļos.

Kāds sens paziņa Belovežas gāršā pirms daudziem gadiem, rīta saulei lecot, runāja lieveņa runas un it kā taisnojās, ka vārdi, lai tiem būtu spēks, ir pilnīgi citādi sakāmi. Viņš arī bija no izsūtītajiem. Dzimis tajos pašos platuma grādos, kur Hatanga, tikai vairāk uz austrumiem, Diksonas pusē. Daudz bija stāstījis par savu tēvu, kam draugos bija vietējais, neatceros pēc tautības dolgāns vai nganasāns, bet no senas šamaņu dzimtas. „Ar vārdiem ir tā, ka nevar zināt, kad tie nāks par labu, kad nesīs nelaimi, tāpēc lielākā māka ir klusums,” Belovežas vīrs teica.

Atcerējos interviju ar Vairu Vīķi-Freibergu, kad viņa vēl nebija prezidente. Darbam biju nosaukums „Latvieša pirmdzimtība”. Lai arī ne visu, par ko runājām, ievietoju publikācijā, palika doma par tautas dziesmu un rituāliem, par klusuma zīmēm, kas slēpās reflektīvajā lēcienā starp pirmām divām un pēdējām divām tautas dziesmu strofām, par to, ka šis starprindu tukšums kādreiz bijis piepildīts ar laiku, ko gadsimtu gaitā dzēsusi sekulārā doma, gluži kā daudzkārt pārliktajās Jaunās derības līdzībās.

Latvju valoda, tautas dziesma, likteņupe Daugava. Svēti vārdi tautas augstāko vērtību šķirkļos. Tos nīcinot, telpa, kurā elpo tauta, saplok plakana. Saites un piederība, ko nes šie vārdi, ir pasaules nebeidzamības, rituma un mūžības zīme. Jušana un dvēseles daļa, kas dara kultūrai un tautai piederīgu, notur civilizācijas grēku plūdos, kā saules ripa notur pasaules dzīvību, kā Stounhedžas akmeņi un Gizas piramīdas notur neizprotamā alkas un Dievs – nākamības cerības.

Rituālās skaņās viens prāts atveras un iet dziļajā pasaulē, bet kāds cits tuklām kājelēm dejo civilizācijas dzīrēs un stampājas tuvāk galdam, uz kā nokrauti barokļi.

Kanibālisma recidīvi un tautas vērtību dīrātāji

Antropoloģijas zinātnē ir uzskats, ka cilvēks savos pirmsākumos bijis kanibāls. Senos mītos teikts, ka, tikai dieviem atnesot maizi, tas pārstājis lietot pārtikā sev līdzīgos. Vēsturisko grāvēju mīļotājiem nav sveši skati, kad, upura vai ienaidnieka sirds apēsta, dod ēdājam upura spēku un iemieso tā garu. Freidiski domājot, nav brīnums, ka kanibāliskas tieksmes sublimējušas garīgas pašiznīcināšanas refleksos.

Tāds pašiznīcināšanās veids ir Daugavas rakšana.

Bijušais nacionālboļševiks Vladimirs Lindermanis, vērsdamies pret latviešu valodu, laikam tikai gala beigās saprata, ka vērsies pret tautas pamatvērtībām un viņa centieni no sākta gala ir bezcerīgi. Bijušais kompartijas aktīvists prezidents Bērziņš, prātuļodams par Daugavas lielo pārrakšanu, arī ir bez sapratnes par tautas vērtību ceļiem. Mūžības skartie vīri Daugavas krastos viņam ir statistiskas vienības, gluži kā Lindermanim valoda ir tikai saziņas līdzeklis veikalā. Te nu prezidents Bērziņš maz atšķiras no Lindermaņa.

Varbūt visādi citādi izskatoties pēc cilvēkiem, ne viens, ne otrs nespēj pacelt acis no galda līmeņa un zupas bļodas. Motivācijas atšķiras, bet gribēšana mīdīties pa tautas svētumiem ir līdzīga. Tā nu ir, vēsturē Bērziņš paliks kā prezidents Daugavas racējs, kā dēls, kas nogurušo māti dzen tīrumā, lai ar sviedriem un asarām vaigā tā pelna dienišķo maizi.

Valstība, kas bija, un līdzenums, kas top

Komunālā dzīvokļa kaimiņš Lāčplēša ielā bija no Latgales. Omulīgs vīrs, drēbnieks pēc profesijas, viņš bija šuvis goda drānas pašam Ulmaņkārlim. Kādu sestdienas rītu, iegājis virtuvē uzvārīt kafiju, skatos, ka Jāzeps saposies iziešanai. Mugurā labs uzvalks, zem tā balts krekls ar lepnu kaklasaiti. Iemaucis plaukstas kurpēs, viņš rūpīgi spodrināja melnos apavus. „Pazīstams kurpnieks Joske vēl Latvijas laikā uztaisīja,” Jāzeps paskaidroja. „Labs meistars bija.”

Atceros liela auguma vīru, restorāna „Rostoka” bijušo bārmeni, kas dzīvoja trešajā stāvā Lāčplēša un Tērbatas ielu stūra mājā un ar kuru kādreiz ieņēmām pa sīvā malkam. Māju bija denacionalizējis kāds pilsonis, ieķīlājis „Parex” bankā un pazudis. Tagad uz tā stūra iedēstīta skandināvu parauga stiklota iepirkšanās fabrika, bet toreiz bija skvēriņš ar zaļiem koka soliņiem, kiosku turēja paziņa Marsels un pretim raudzījās Aijas Zariņas apgleznots pretuguns mūris. (Maskavā izdotajā romānā „Marpl” bijušais žurnāla „Rodņik” redaktors Andrejs Ļevkins daudzkārt pieminējis šo ielu stūri un Aijas darbiņu.)

Galda sarunās vecais bārmenis vienmēr atgriezās pie stāsta par preču dzīvi. „Sākumā taisīja tā, lai ilgāk kalpotu, šodien tā, lai vecās mantas vietā būtu ātrāk jāpērk jauna vai jāremontē. Tas tāpēc, ka agrāk cilvēki dzīvoja 700 gadu, un kā žīdu Bībelē rakstīts, steigties nevajadzēja, bet tagad dzīvo gadus septiņdesmit un vajag to pašu mantu nolietot, to pašu šņabi nodzert.”

Katrreiz viņš sāka tā un katrreiz tas izklausījās pēc murga, bet tālākajā bija stāsts par alus tirgošanas prasmēm, un lai to saprastu, nebija jāstudē Marksa „Kapitāls” vai jāmācās Latvijas Universitātē. „Peļņa rodas, ja ātri taisa un ātri met ārā. Ielās jābūt bedrēm, tiltiem jāļogās, kurpēm jāizjūk,” tā viņš teica un padeva man gleznojumu pašķobītā rāmīti. „Vakar nopirku, eņģelis Georgs cīnās pa lēto.”

„Pūķa nogalinātājs ir pūķa nogalinātājs,” nospriedu, cilādams gleznojumu. Atcerējos kādu vasaras rītu, kad ar aktieri Bērziņu Andri un Ringu Kārli sēdējām „Austrumu robežas” terasē un ar kādu mēriņu centāmies tikt pie skaidra prāta. Trāpījās tas tajā laikā, kad Rīgā bija iebraucis Dalailama, un kā parasti apmeties blakus viesnīcā „Vecrīgā”, kuras īpašnieks bija austrumu mīļotājs un kolēģis prozaiķis Vladimirs. Rīta pusē terasē Poikānu Ivars bija atnesis gleznu „Svētais Juris”.

Negaidīti iela no abiem galiem tika nosprostota, jo nāca Dalailama. Kad smaidošais vīrs apstājās pie mums, jo ielas norobežotāji kaut ko bija aplam sarēķinājuši, puiši uzdāvināja viņam Ivara gleznu, un saņēma svētību, Dalailamam uzliekot plaukstu sareibušajām galvām.

Sēžot pie vecā bārmeņa, to visu atcerējos, vēlreiz uzmetu skatienu šķībajā rāmītī noskumušajam Georgam, kas vicinājās ar pīķi, un, bārmeni negribēdams aizvainot, pieklājīgi sacīju: „Normāla bilde.” Aiz loga lejā vairs nebija ēstuves „Pie Šīrona”, uzvalkus nešuvām „Pie Jāzepa”, kafiju nedzērām Marijas ielā „Pie Šmita”, monogrammas nepirkām „Pie Auniņa”, kas tirgoja kioskā iepretim Tiesu mājai. Pirms nepilna gadsimta bija beidzies laiks, kad cilvēki nekaunējās saukt sevi vārdā un šie vārdi netecēja kā izkusis saldējums.

Cilvēkveidīgie un apgramstītie I

Plikkājis Irbīte sēd ielu stūrī pie Dailes teātra, ierotāts vieglā zaļumā, sabirzušās betona platēs un rūsējošās armatūras režģos. Pašā Rīgas centrā pie „Parex” bankas filiāles Vaļņu un Kaļķu ielu stūrī, kas gandrīz pretim Mildai, ļaužus sagaida izlauztas ielu flīzes, kolonas ar apdauzītiem stūriem un pārdošanā laistā sovjetiska nevīžība. Tūristu plūsmas iet riņķī un apkārt, reklāmas aicina uz Rīgu kā kultūras galvaspilsētu, ubagi ubago, dzērāji dzer, un tikai ielu meitenes izskatās labi un tikai tām uz stūra Vivaldi spēlē Dārziņa skolas audzēknes.

Rīgas mērs Nils Ušakovs sasauc celtniekus un, uz ceļiem krizdams, lūdzas kvalitāti, bet tie sēž kā svešvalodas kursos un vienā mierā pārspriež, kur izdevīgāk ar labu piemaksu iemainīt vilciena sastāvu ķieģeļu. Viņi nav turami par muļķiem un labi saprot, cik lielu naudu priekšniecība ievelk no celtniecības. Parazītisms kļuvis par elitārisma sastāvdaļu un visiem gribas būt elitāriem. Labāk vai sliktāk, bet rosāmies telpā, kas nav augstākās raudzes, un, gluži kā karā, patronas tiek izsniegtas tikai partijas biedriem.

Cilvēkveidīgie un apgramstītie II

Krievu laikraksts „Vesti” izkliedza aicinājumu neiepirkties „Rimi” veikalos, jo veikalus vadot krieviem nelojāli latvieši. Sovjetu presē bija sauciens krieviem nepirkt „Lāču maizi”, jo to ražojot nacionālistiski latvieši. Žurnālistu prāta aizcietējumi bija puskoka lēcēju līmenī, piāristiem būtu mācīties „gulaga” nometnēs vai vismaz palasīt Šalamova vai Solžeņicina stāstus, lai apjēgtu, kas ir maizes kancis un kāpēc latvietis maizes drupatu, kas izslīdējusi no plaukstas, paceļ pie lūpām un noskūpstīta.

Kustība šķēršļotajā apvidū

Pilsētas braucienā nokāpu Visocku Jura antikvariāta pagrabiņā, kur nopirku Jāņa Čakstes sējumiņu un uzskrullēju uz ūsas domu, ka antikvariātos pieprasītāko grāmatu sarakstā ir Ābolfa Hitlera „Mein Kampf”. Vakarpusē iegāju skaipā un pažēlojos Niklasam, ka jāņemas ar analfabētisma likvidāciju, bet Aleksandrs, laikam vēl lielākam juceklim, solīja atsūtīt pāris tekstus par sociālantropoloģisko situāciju mūsu kaimiņzemē Krievijā. Tajā pašā sakarā ieteicās, ka analfabētisma likvidācija būtu derīga LTV kadriem, tāpēc izdodama brošūra „Politisko raidījumu vadīšanas īsais kurss”, ko varētu uzrakstīt Domburu Jānis. Twiterī Iveta Kažoka žēlojās par braucienos zudušo laiku, un, pie laika jēdziena kavējies, uzrakstīju: „Laiks nav kalendārs. Laiks ir temporāls. Lai gan galva ir viena, katrai sajūtas atmiņai ir sava jūdze.”

Draugs Ivars no Ogres šoreiz neatveda meloni, jo iepriekšējais vedums bija atgādinājis par Sigurdijas Vīveres svešajiem. Ierunājos par drošībspēju un teicu, ka tuvākā laikā jāaizbrauc pārlūkot kontinentālo raķeti, kas noglabāta Galgauskas šahtās. „Nedzen velnu!” draugs atteica. „Vēl turēs par pilnu, stratēģiskajā plānā ierakstīs, ka tava fauspatrona noteikti jāatrod, un algoti vīri, gadiem meklēdami, izbradās Galgauskas mežus.” Padomājis piekritu: „Labi, lai paliek noslēpums!”

Iepriecināt gribēdams, teicu, ka ir uzsmaidījusi laime: redzēju prezidentu Bērziņu aizbraukušu uz Olimpiādi, tā kā laiciņu būs miers, neviens neklāstīs par drīzo pasaules galu, par zaļzemnieku iecerēm Daugavu rakt un otrā termodinamikas likuma atcelšanu Latvijas Republikas teritorijā. „Nebūs Bērziņš, atradīsies cits ziepju vīrs,” draugs atbildēja. „Kā gan saukt iekārtu, kāda ir Latvijā? Par hierarhisko demokrātiju, par blēžu republiku?” Nelikās asprātīgi, tāpēc sacīju pirmo, kas ienāca prātā: „Komēdija ir reta māksla, bet no šīs pat Hičkoks apraudātos.”

Autors ir rakstnieks un publicists