Ušakova gulags ar diskotēku

Rīdzinieki, guliet mierīgi, par jums rūpējas!

Iedomājieties Rīgas centra naksnīgu ainavu – dzeloņdrātis, mīnu joslas, sargtorņi. Miers, kārtība, klusums. Paretam dzirdi noglāsta suņu rejas un apsarga uzkliedziens: “Stāt, šaušu!” Idille, īsta čekista sirdij pat mīļāka nekā patafons pie Uzvaras pieminekļa 9.maijā. Rīdzinieki, guliet mierīgi, Nils Ušakovs par jums rūpējas!

Naktī, kad Rīgas centrā sāka tapt Ušakova gulags un Vanšu tilts ietērpās jaunajā dzeloņdrāšu rotā, turpat līdzās 11.novembra krastmalā notika cits, kā tajās aprindās teic, “ekskluzīvs” un arī tikpat slēgts balagāns – Jaunā viļņa diskotēka. Ko Ušakovs atbildētu, ja tur kāds vips – varbūt tāds, kas spiedis roku pašam Putinam vai pat Fiļipam Kirkorovam, – viņam sacītu: “Nil, tu mani cieni? Gribu uzkāpt tajā tavā ekskluzīvajā tiltā, kamēr vēl neesi visu nomīnējis un saspridzinājis.”

Būtu neērti atteikt vai skaidrot, ka par uzkāpšanu jāmaksā desmit, bet par nokāpšanu – simt latu, kā pirmdien bija jokojis par savu paša ideju padarīt nocietināto tiltu par tūristu piesaistīšanas objektu. (Pieminēja arī daudz saprotamāku summu – desmit tūkstošus -, taču kā alternatīvu sodu diviem gadiem “aiz restēm”, kas dažam autoritatīvam krastmalas disenes apmeklētājam varētu nešķist piedienīgs joks.) Varbūt tiešām varētu arī atļaut pa draugam uzrāpties, ja vien zinātu, kur mīt pasakainais tilta atslēgu glabātājs, kuru neviens nevar atrast, tāpēc ugunsdzēsēji tur vienmēr nāk un iet, te lauzdami vaļā, te atkal metinādami ciet mazās dzelzs durtiņas uz virsotni.

Piedod, bratan, bet tur jau visur ekskluzīvas dzeloņdrātis, atbildētu Nils. Armani? Dolče un Gabana? Nē, krutāk, Bruno stieple no Vācijas ar žiletveida dzelkšņiem. Katrs, kas tajā ieķersies, vaļā vairs netiks, “tur arī paliks, noasiņos”, kā televīzijā lietišķi skaidroja Rīgas tiltu pārstāvis. Kad vantis būs apjoztas ar letālo stiepli, tām vēl pieslēgšot arī signalizāciju. Ja pieslēgtu vēl arī elektrību, varbūt vairs nevajadzētu arī divus sargus, kuri 24 stundas dienā uzraudzīšot šo nāvējošo instalāciju.

Teoriju gigants un praktiķi
Vienmēr un visur būs cilvēki, kuri mēģinās pašapliecināties un pievērst sev uzmanību ar kādām riskantām un bezjēdzīgām publiskām izdarībām. Vanšu tiltā kāds paretam bija mēģinājis uzrāpties un ticis augšā arī agrāk. Taču tieši pašreizējā pilsētas dome padarīja to par laikam gan Latvijā iekārojamāko “vienas minūtes slavas” objektu un kāpšanu tajā – par teju masu sporta veidu. (Nu jau gluži vai prasās pēc Ušakova kausa vanšu kāpšanā, ko izcīnītu, piemēram, tā paša Jaunā viļņa laikā.)

Sākot ar traģisko gadījumu 7.jūnijā, kad tilta augšā uzrāpies jauneklis izvēlējās īsāko un ātrāko ceļu lejup, kamēr atbildīgie dienesti ķemmēja pilsētu mistiskās tilta pilona atslēgas meklējumos, dome ar savas bezpalīdzības maksimāli efektīgu publisku izrādīšanu pastāvīgi provocējusi potenciālos kāpējus pārbaudīt tās gandrīz garantēto nespēju viņus apturēt.

Dažas dienas pēc šīs pašnāvības Ušakovs paziņoja par pompoziem plāniem pārtaisīt tiltu par skaļu un dinamisku lunaparku – ar stiepļu nožogojumiem, signalizāciju un rotējošiem cilindriem, bumbām vai kubiem. Tomēr pagājušo piektdien Ušakovs pastāstīja, ka esot konsultējies ar alpīnistiem un nolēmis bumbas pie vantīm tomēr nekarināt, sliecoties vairāk uz parastām dzeloņdrātīm, kaut arī “tas nebūs tik eleganti”. Un jau sestdienas naktī kāds iereibis jauneklis uzkāpa augšup pa vantīm.

Sekoja kārtējie Ušakova un citu domes amatpersonu skaidrojumi, kāpēc tā noticis (tāpēc, ka jauneklis esot bijis sastrīdējies ar meiteni) un ko nu darīs, lai vairs nenotiktu nekad. Vaktēt citus ar meitenēm sastrīdējušos jaunekļus nolika divus nolīgtus apsargus. Naktī uz pirmdienu apsargi vienu kāpt gribētāju notvēra, taču otrs drīz pēc tam veiksmīgi tika augšā. Droši vien tāpēc, ka nebija sastrīdējies, gribējis tikai parādīt meitenei, cik stiprs esot.

Ušakovs nelika gaidīt ar savas kompetences un spēka demonstrējumu. Televīzijā varējām apbrīnot pilsētas galvu ar rādāmkociņu rokā pie tilta shematiska attēla sniedzam uzskatāmu prezentāciju potenciāliem kāpējiem – ka, redz, mēs sargājām šīs te vantis, bet tas puisis, iedomājieties, “uzstādīja rekordu” – uzrāpās augšā pa citām, ko pirms viņa vēl neviens nebija spējis. Citi domes eksperti citos medijos drošināja – kāpēju varot aizturēt tikai pirmajos divos metros, bet, ja ticis augstāk par trim – viss, vairs nav notverams un var mierīgi kāpt tālāk.

Varbūt visiespaidīgākā domes bezpalīdzības ilustrācija bija Ušakova skaidrojums, kāpēc kāpējiem šķērslis vairs neesot solidols, ar ko vantis pēdējo reizi noziestas 2009.gadā. Izrādās, tāpēc, ka tās ir slīpas. Ja vantis būtu “pilnīgi vertikālas”, stāstīja gudrais Nils, tad gan varētu tikai apziest ar “slīdošu smērvielu”, un pa tām vairs nevarētu uzrāpties.

Gaidīsim, kad Ušakovs konsultācijās ar citiem mākoņu stūmējiem un vējagrābšļiem būs noskaidrojis, kādu konstrukciju virs Daugavas varētu turēt vertikālas vantis. Tikmēr Vanšu tiltam tās ir un droši vien arī paliks slīpas. Tātad agri vai vēlu viņam būs vien jāatgriežas pie reālākiem projektiem nekā vanšu vertikalizēšana – tankiem, helikopteriem, ar lāzeru darbināmiem ložmetējiem un lēcējmīnām augstāk par diviem metriem tikušo notriekšanai.

Tusiņš bardakā
Brīžiem rodas aizdomas – varbūt Ušakovs tīšām provocē potenciālos kāpējus? Rēķiniet paši – solidols vanšu apziešanai pirms trim gadiem nodokļu maksātājiem izmaksājis tikai 1438 latus. Kopš tam katrs tiltā uzkāpušais nākamo apturēšanai plānoto pasākumu izmaksas strauji palielinājis, un pašreiz iecerētā dzeloņdrāšu apjoztas un apsargātas īpaša režīma zonas ierīkošana maksāšot jau apmēram 11 tūkstošus. Vēl daži kāpēji, un Ušakovs varēs ķerties pie darba, ko prot vislabāk – pilsētas budžeta grozīšanas tēriņu palielināšanai.

Sasniegt sava priekšgājēja, arī par “kreisu” sevi dēvējušā mēra Gundara Bojāra mērogu gan laikam ir tikpat nereāli kā uzsliet vantis vertikāli, un Dienvidu jeb “zelta tilta” būvei “apgūtie” miljonu simti Ušakovam arvien paliks tikai sapnis. Toties būs ierakstījis savu vārdu pilsētas vēsturē kā Vanšu tilta gulaga tēvs. Ja ne ar zelta, tad ar dzeloņdrāšu burtiem.

Šī traģikomiskā epopeja labi parāda pašreizējo Rīgas vadītāju domāšanas arhitektūru un rīcības mehāniku. Tajā ir trīs apļa kompozīcijā saistīti elementi. Pirmais un acīmredzamais, protams, ir nevaldāmā kleptomānija, kas jebkurus veselā saprāta, sabiedrības interešu, saimnieciska izdevīguma apsvērumus pakārto “savējo” privāta labuma vajadzībām. Otrais ir autoritārs populisms, kas liek jebkuru problēmu risināt vai nu ar dzeloņdrātīm, vai nu ar brīvbiļetēm. Un trešais, šai domei unikālais – partizānu un diversantu sajūta ienaidnieka teritorijā, kas pastiprina divus pirmītējos un pēc cerību zaudēšanas ietapt “fašistu” galvenajā mītnē jeb Latvijas valdībā ir saasinājusies līdz izdzīvošanas instinktam.

Tāpēc prasīt no šīs domes atbildību un saimnieciskumu un samērot tās darbību ar demokrātiskai sabiedrībai piedienīgiem pārvaldības principiem ir bezjēdzīgi. Rezultāts vienmēr būs dārgs bardaks un lēģeris ar diskotēku, kurā tusēt kopā ar savējiem, no “lielās zemes” iesūtītiem desantniekiem.