Nelabas gribas antimanifests

Kāpēc es atbildēju „Nē!” Labas gribas manifestam

1) Šis teksts ir kaitīgs. Tieši tā: kaitīgs. Jo piecas dienas pirms referenduma tas radīs tikai eļļas efektu, kas ielieta ugunī. Turklāt no abām pusēm. Teksts vai nu jau nokavējis savu laiku, vai nu ir pāragrs. Es to saprastu pirms …padsmit gadiem vai uzreiz pēc referenduma, kad būs zināmi tā rezultāti, un tie, kuriem tas rūp, vēlēsies izteikties. Teksts pēc savas filozofijas ir pareizs, bet pirms referenduma tas pozitīvi nenostrādās.

2) Teksts ir bezjēdzīgs. Tas man atgādina lekciju par ugunsdrošības noteikumu ievērošanas svarīgumu laikā, kad deg māja. Šeit var būt tikai divas izejas: vai nu nekavējoties dzēst māju (apstādināt referendumu – tas nesanāca, jo bija par vēlu), vai nu ļaut sadegt ēkai līdz galam un tad domāt, ko darīt. Ko celt uz drupām.

3) Teksts izskatās formāls. Man tas atgādināja jauna pioniera zvērestu kopā ar Tautas saskaņas partijas dibināšanas statūtiem 1993.gadā.

4) Teksts ir izteikti politisks, jo zem tolerances maskas slēpjas un uz augšu raujas teksta autoru vēlme vērst savu enerģiju pret vienu sabiedrības daļu. To es saredzu ļoti izteikti. Man ir tiesības tādā spēlē nepiedalīties.

5) Teksts pašreizējā redakcijā ir sterils. Tas ir tas pats, kas mums visiem vēlreiz sapulcēties un parakstīt Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Tikai nelaime ir tāda, ka Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai 2012. gadā nav vajadzīgi mūsu paraksti. Man šķiet, ir jāstrādā, nevis jāparaksta dažkārt pat ļoti skaisti teksti. Teksts nav vērsts uz tajā ierakstīto vārdu realizāciju.

6) Zem šī teksta nav vietas žurnālistu parakstiem, jo teksta autori, aicinot mani, laikam aicināja kā mediju pārstāvi, populāru vai atpazīstamu cilvēku utt. Es saprotu, ka cilvēks nevar būt 100% objektīvs. Bet žurnālistam tādam ir jābūt. Un es (neskatoties, ka varbūt tas man ne vienmēr un ne visur sanāk), tiešām ļoti cenšos būt objektīvs. Es visiem spēkiem to daru. Līdz ar to man divu valsts valodu tēze un vienas valsts valodas tēze ir identiskas. Es neizceļu vienu pāri otrai. (Jā, man ir uzskati kā LR pilsonim, un es tos realizēšu referendumā un balsošu pēc sirdsapziņas un no sirds, bet tā ir mana privāta darīšana un vēlēšanu noslēpumu aizsargā LR likums). Bet kā žurnālists es vados pēc tā – publiskās intervijās, atbildot uz jautājumu, kā es balsošu, visiem saku: „Bez komentāriem.” To es darīju tikai tāpēc, lai katra no pusēm vēlāk manu vārdu neizmantotu savu politisko mērķu sasniegšanai. Tas ir aptuveni tas pats, ka, neskatoties uz atbalstu neatkarīgās Latvijas idejai, Jānis Domburs principiāli neiestājās Tautas frontē, jo viņš bija žurnālists un viņam bija jāpaliek „virs notikuma”. Es negribu būt publiski angažēts.

7) Un laikam pēdējais. Es vēlreiz pārlasīju Labas gribas manifestu. Ja pieņemt, ka visi tā lozungi ir antitēze iepriekšējiem 20 gadiem, vai es pareizi sapratu, ka antimanifesta teksts izkatītos šādi:

«Nelabas gribas antimanifests

Mēs, Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji, neesam apņēmušies ieguldīt savus spēkus, lai veicinātu izpratni un izlīgumu starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem. Šādam izlīgumam nav nepieciešams vairāk drosmes kā Atmodas laikos. Tomēr mēs uzskatām, ka katram, kam patiešām rūp Latvijas nākotne, nav jābūt gatavam darīt visu, lai nesamierinātu cilvēkus, neradītu lielāku savstarpēju sapratni un iecietību.

Mēs visi neesam cilvēki, savā dziļākajā būtībā vienādi vērtīgas būtnes, katrs bez saviem izaicinājumiem un bez tiesībām īstenot savus sapņus.

Katram no mums nav iespējas augt, īstenot mūsu garīgos uzdevumus. Tas nozīmē meklēt vienkāršotas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, un nemācīties kļūt redzīgākiem, saprotošākiem, atvērtākiem, iecietīgākiem, vairāk realitātei pamodinātiem cilvēkiem.

Mēs neesam vienojušies kopīgā mīlestībā un cieņā pret Latviju kā mūsu visu dzimteni. Mēs neuzskatām, ka mīlēt Latviju un rūpēties par tās nākotni nozīmē mīlēt un cienīt tās unikālo vēsturi, latviskās tradīcijas, kultūrtelpu un latviešu valodu. Mīlēt Latviju nenozīmē mīlēt un cienīt citas Latvijas telpā mājojošās tradīcijas un kultūras, visu tautību cilvēkus, kam Latvija ir mājas.

Pilnvērtīga sabiedrības integrācija nav iespējama tikai sasniedzot dziļāku un plašāku apziņas attīstības līmeni. Tāpēc mēs neizvēlamies nekultivēt cilvēka zemākos instinktus un ēnas, un neveicināt mūsu visu izaugsmi.

Mēs neapzināmies, ka agresija un naids vienmēr pagriežas pret tiem, kas to iniciējuši. Mīlestībā pret Latviju, mēs apņemamies veicināt naidu, agresiju un neiecietību. Mēs neatsakāmies profitēt no bailēm un lietot agresīvu leksiku. Mēs nemācīsimies agresīvi nereaģēt uz agresiju, ko pauž radikāli un neiecietīgi cilvēki.

Mēs neuzskatām, ka jebkura problēma ir atrisināma savstarpējas cieņas un atbildības pilnā dialogā starp ieinteresētajām pusēm. Mēs nevēlamies pārspēt katrs savu egocentrismu, ar pārliecību, ka tas ir īstais ceļš pretī lielākam mūsu sabiedrības briedumam un brīvībai.

Mēs nedzīvojam sarežģītā pasaulē, mēs neuzskatām, ka mūsu aicinājums nav celt tiltus starp atšķirīgiem cilvēkiem arī tad, ja tas nozīmē neatstāt komforta zonu, kļūt aizsargātam, neievainojamam un nepanest pretrunu spriegumu.

Mēs neapzināmies, ka sevī nesam redzamas un neredzamas, apzinātas un neapzinātas pagātnes pēdas un ievainojumus. Mēs neapzināmies, ka vienīgais ceļš kā pārspēt pretrunīgās pagātnes pēdas nav savstarpēja piedošana un atsacīšanās no rēķināšanas – kurš vairāk vainīgs.

Mēs neapzināmies, ka piedošanas mācīšanās prasa daudz pūļu un laika, bet mēs nevēlamies to īstenot mūsu Latvijas valsts, sabiedrības un mūsu bērnu nākotnes vārdā, un tādēļ neaicinām visus labas gribas cilvēkus, kuriem nav dārga Latvijas nākotne, pievienoties šim aicinājumam, apliecinot to ar savu parakstu.»

Vai es pareizi visu sapratu?

Autors ir TV žurnālists