Parakstu vākšana kā protests. Kā vērst par labu?

Kad Nacionālā apvienība (NA) būs gatava ieklausīties SC vēlētāju teiktajā un SC – NA vēlētāju bažās?

Histērija un nepamatoti sakāpinātas emocijas – tikai tā varu raksturot pēdējās dienās novēroto reakciju uz parakstu vākšanu par valsts valodas maiņu. Patosa pilni vārdi par piektajām kolonnām, par Krievijas impēriskajām tieksmēm, par apdraudējumu valstiskumam un par latviešu izdzīvošanu.

Nulle – tāda ir iespēja, ka parakstu vākšana vai referendums beigsies ar krievu valodas atzīšanu par Latvijas valsts valodu.

Parēķināsim kopā! Lai grozītu Satversmi, referendumā pārmaiņas jāatbalsta vismaz pusei no balsstiesīgajiem pilsoņiem. Latvijā ir nedaudz vairāk kā 1 500 000 balsstiesīgo pilsoņu. Tas nozīmē, ka, lai Satversmes grozījumi stātos spēkā, katram otrajam Latvijas pilsonim (vairāk nekā 750 000!) jānobalso par to, lai krievu valoda kļūtu par otro valsts valodu.

Pat ja visi šīs idejas pretinieki paliek mājās, referendums beigsies bez juridiski saistoša rezultāta. Latvijā nav un pārredzamā nākotnē nebūs 750 000 šādas iniciatīvas atbalstītāju. Salīdzinājumam – ārkārtas vēlēšanās par SC un PCTVL kopā nobalsoja 267 039 pilsoņi.

Par ko tiek vākti paraksti?

Cerams, tagad ir skaidrs, ka apdraudējums valsts valodas statusam ir acu māns. Protams, ar šo juridiski bezjēdzīgo parakstu vākšanu uzkāpts uz vēsturiski ļoti jūtīgām varžacīm. Taču tieši tādēļ tik svarīgi nevis ļauties emocijām, bet palūkoties uz šo situāciju plašākā kontekstā. Nesākot auksto karu starp Latvijas etniskajām kopienām vai raganu medības par to, kuri no pilsoņiem ir parakstījušies par referenduma rīkošanu. Līdzpilsonis ir pelnījis cieņu un uzklausīšanu pat tad, ja kategoriski nepiekrītam viņa vēstījumam.

Saskatu vismaz divus labus iemeslus uzklausīt parakstu vākšanas organizētājus un atbalstītājus.

Pirmkārt, jāizrāda cieņa par izvēli izmantot demokrātiskas metodes. Parakstu vākšana referendumu ierosināšanai ir demokrātiskā sabiedrībā pieņemama, atzīta, pat vēlama metode. Nesalīdzināmi labāka nekā, piemēram, vardarbīgas demonstrācijas. Būtu neprāts novērtēt par zemu gatavību ievērot Latvijas likumus un izmantot tikai miermīlīgas metodes – pat Eiropas kontekstā tas nebūt nav pašsaprotami.

Otrkārt, jāsaprot, ka parakstu vākšanas iniciētāji un arī daudzi no tiem, kas parakstās, labi zina, ka referendumu juridiski “zaudēs”, – referenduma rezultāts lemts neveiksmei. Tā ir Latvijas krievu medijos plaši iztirzāta tēma. Un tomēr viņi dodas parakstīties.

Iracionāla rīcība, parakstu vākšana kā protests – protestētājiem apzinoties, ka viņu darbības ir juridiski bezjēdzīgas – tas ir satraucošāks fenomens, nekā tad, ja būtu bijusi patiesa gatavība cīnīties par valsts valodas statusa maiņu. Tas liecina par daudz bīstamāku un dziļāku slimību Latvijas sabiedrībā, kuras daļa acīmredzot vairs netic racionālas sarunas iespējai, jūtas atsvešināti no valsts varas, otršķirīgi. Šāda rīcība norāda, ka arī mūsu sabiedrībā ir augsts pēkšņas eksplozijas risks.

Sliktākā iespējamā reakcija uz emocionālu protestu: sākt nozākāt protestētājus vai viņus pilnībā ignorēt.

Kā vērst par labu?

Noskaņojumi Latvijas nelatviešu kopienā nav tikai Saskaņas centra problēma un atbildība, tā ir visu Latvijas partiju problēma un atbildība.

Apstākļos, kad nav objektīvu apdraudējumu, Latvijas viedokļu līderiem – amatpersonām, politiķiem, politologiem, sabiedrības viedokļu veidotājiem – jāizvēlas starp trim rīcības modeļiem. Pirmais – aizspiest ausis, aizvērt acis, vizualizēt iedomātu draudu un histēriski brēkt, ka tiek slepkavots latviskums. Otrais – izlikties nepatīkamās aktivitātes nemanām. Trešais – pamēģināt saprast, pret ko ir protests, vai iespējams kaut kā to vērst par labu, piemēram, sākot sarunu par to, kā dzīvot tālāk.

Pirmais rīcības modelis ved uz strauji eskalējošos etnisko konfliktu: savstarpēju apsaukāšanos, stigmatizēšanu, divām ierakumu pusēm, upura pašapziņu, līdzpilsoņu pielīdzināšanu ienaidniekiem. Latvijas vēsturē tas nebūtu nekas jauns, bet tomēr būtu ārkārtīgi žēl tikt atsviestiem desmitgades senā pagātnē. Otrais nozīmētu problēmas paslaucīt zem tepiķa, cerot, ka protesta noskaņojumi pazudīs paši no sevis. Teorētiski tas pat tā varētu notikt, bet esmu skeptiska – drīzāk nelatviešu kopiena turpinās iekšēji rūgt un pēkšņas eksplozijas draudi palielināsies.

Trešais variants, manuprāt, ir vienīgā valstiski atbildīgā rīcība. Kad vadošie politiķi bez sakāpinātām emocijām izskaidrotu, kādēļ neatbalsta referenduma ierosinājumu, bet vienlaikus protestētājus uzklausītu, sadzirdētu viņu bažas, aizvainojumu, protestu un kopīgi izdomātu risinājumus, kā mazināt neuzticēšanos.

Ar ko sākt?

Mūsu, Latvijas pilsoņu, ir pārāk maz, lai mēs varētu atļauties cits citu nedzirdēt un cits citam neuzticēties. Taču, lai varētu savstarpēji sarunāties un cits citam uzticēties, sākumā būtu jāvienojas par kopdarbības pamatprincipiem. Manuprāt, tādi ir divi. Abi – elementāri. Abi – Latvijā līdz šim diemžēl bieži pārkāpti.

Pirmkārt, vienojamies, ka bez ārkārtīgi svarīga iemesla neapšaubām demokrātijas pamatus: tautas iespējas pašai lemt referendumos arī par politiski ļoti jūtīgiem jautājumiem, pulcēšanās brīvību, cilvēku tiesības izteikties. Ja kāda interešu grupa realizē savas Satversmē noteiktās tiesības vākt parakstus referenduma ierosināšanai, nav pieņemams likt šai iniciatīvai administratīvus šķēršļus. Nedrīkst atkārtoties tāda bezatbildība kā Nacionālās apvienības (NA) ministru demonstratīvais balsojums pret valsts finansējuma piešķiršanai parakstu vākšanai par otro valsts valodu. Tas ir tikpat nepieņemami un antikonstitucionāli, kā SC vadītās Rīgas domes ikgadējie 16.marta pasākumu aizliegumi, zinot, ka aizliegumiem nav pamata un tiesas tos atcels. Atbildīgi politiķi tā nerīkojas. Ja vien viņi savus vēlētājus neuzskata par auniem, kuriem nav iespējams izskaidrot atšķirību starp demokrātiskām procedūrām, kas attiecas uz visām demonstrācijām vai parakstu vākšanām, un konkrētiem iniciatīvu, demonstrāciju vēstījumiem. Ja Nacionālās apvienības ministrs balso par finansējuma piešķiršanu parakstu vākšanas otrā posma organizēšanai, tas nenozīmē, ka viņš atbalsta pašu referendumam piedāvāto risinājumu. Ja Saskaņas centra deputāts neaizliedz 16.marta gājienus, tas nenozīmē, ka viņš tos atbalsta.

Otrkārt, nav pieļaujama apzināta sabiedrības šķelšana un raganu medības par cilvēku pārliecību, ja vien viņa publiskā pārliecība nav vērsta uz citu cilvēku cilvēktiesību iznīcināšanu (piemēram, naida runa). Ja kāds parakstās par latviešu mācību valodu skolā, šo kādu tādēļ vien nedrīkst dēvēt par nacistu. Ja kāds parakstās par krievu valodu kā otro valsts valodu, šo kādu nedrīkst dēvēt par piektās kolonnas pārstāvi, nodevēju. It sevišķi ne politiķi. Ja kāds no politiķiem šo sarkano līniju attiecībā uz Latvijas pilsoņiem tomēr pārkāpj, šis kāds ir jānosoda un partijai no nepieņemamiem izteikumiem jānorobežojas.

Cienīt, pat ja nepiekrīti

Latvijā, vairāk nekā pat daudzās citās sašķeltās sabiedrībās, ir vitāli svarīga cieņa pret līdzspilsoņiem un viņu viedokļiem pat tad, ja vairākums šim viedoklim nepiekrīt. Pat vairāk: tā ir īpaši svarīga tad, ja vairākums nepiekrīt.

Jāmainās domāšanai. No ierakumiem uz sadarbību. No paranojas, aizdomām uz uzticēšano saviem līdzpilsoņiem.

Atbilstoši klasiskajai izpratnei par parlamentārisma būtību, partijas, deputāti Saeimā nepārstāv tikai savus vēlētājus, – tās pārstāv visu sabiedrību, katru no mums. Tieši tādēļ jau arī politiķiem var un vajag izvirzīt prasību domāt un rīkoties valstiski – visas sabiedrības interesēs, pat tad, ja viņa partijas vēlētājs to var nesaprast.

Saprotu, ka, no šodienas pozīcijām raugoties, tas skanēs utopiski, bet esmu pārliecināta, ka etnisko attiecību ziņā Latviju par stabilu demokrātiju varēs nosaukt tad, kad NA būs gatavi ieklausīties SC vēlētāju teiktajā un SC – NA vēlētāju bažās. Nevar gaidīt, ka būs saskaņa visos vai pat vairākumā jautājumu, bet var un vajag no partijām prasīt izrādīt cieņu pret savu oponentu vēlētājiem, diskutēt un – tik tālu, cik tas ir iespējams – mēģināt nonākt pie kopsaucējiem.

Ceļš uz saliedētu sabiedrību sākas ar gatavību publiski paziņot: “Es nepiekrītu tavam viedoklim, bet augsti vērtēju to, ka iesaisties sarunā, izmanto demokrātiskas metodes, izvairies no kūdīšanas uz nemieriem un – galu galā – cienu par to, ka neesi atmetis ar roku un turpini dzīvot Latvijā.” Pagaidām ne no vienas Saeimā paŗstāvētās partijas šādu attieksmi nemanu. Žēl, jo tas ir vienīgais ceļš uz saliedētu sabiedrību.

Autore ir Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS pētniece