Šo vēlēšanu specifika – melnā kampaņa

2011.gada kampaņa atmiņā īpaši paliks ar sasniegto nebijušo derdzīguma pakāpi

Saeimas vēlēšanas 2011.gadā paliks atmiņā ne tikai tādēļ, ka tās ir Saeimas atlaišanas rezultāts. Prognozēju daudz diskusiju arī par to, cik korekta ir bijusi Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa.

Būtiskie faktori, salīdzinot ar 2010.gadu: mazāk naudas un ietekmes oficiālajām reklāmām, aptuveni līdzvērtīgs administratīvo resursu izmantošanas gadījumu skaits, līdzīgs mediju darbs, agresīva melnā kampaņa pret vienu no partijām.

Oficiālās reklāmas

Pārliecībā par ārkārtas vēlēšanām un redzot mīnusus partiju kasēs, jūnijā Saeima samazināja partijām atļauto priekšvēlēšanu tēriņu apmēru. Uz ārkārtas vēlēšanām partijas reklāmām drīkst tērēt nedaudz vairāk kā 280 000 latu.

Lai gan augustā un septembra sākumā partiju kasēs ieplūda milzīgas naudas summas (dažām partijām saņemot pat 80-90% no visiem saviem 2011.gada ienākumiem), tomēr prognozējams, ka atklāti neviena no partijām šo tēriņu limitu nepārkāps. Četras partijas – Šlesera reformu partija, “Vienotība”, ZZS un Saskaņas centrs (SC) gan varētu būt visai tuvas likumā atļautajam maksimumam. Pārējās partijas tik dārgu kampaņu atļauties nevar.

Reklāmu izvietošanas ziņā šogad lielāks akcents ir uz salīdzinoši lēto radio reklāmu. Citādāk – viss pa vecam. Nav taisnība tiem, kas uzskata, ka SC šogad īpaši zvejo latviešu vēlētāju balsis, pastiprināti reklamējoties Latvijas Radio1. Arī 2010.gadā SC bija līdzīga taktika: togad viņi gan par savu latviešu vēlētāju uzrunāšanas kanālu bija izvēlējušies LTV1.

Nu jau par tradīciju var uzskatīt arī ZZS centienus cīnīties par SC vēlētāju, izvietojot savas reklāmas Pirmajā Baltijas kanālā. Šogad gan tas notiek izmisīgāk – taču ne caur oficiālajām reklāmām, bet gan šo mediju saturu.

Administratīvie reasursi

Nav piepildījušās bažas, ka 2011.gadā gaidāma nebijusi masīva administratīvo resursu izmantošanas kampaņa. Tas gan nenozīmē, ka šādu gadījumu nav vai to ir maz – joprojām ir daudz, bet ne vairāk kā 2010.gadā.

Īpaši masīva un ciniska joprojām ir Ventspils pilsētas pašreklāmas kampaņa, kuras ietvaros starp partiju priekšvēlēšanu klipiem tiek iepludināti Ventspili slavinoši rullīši. Reklāmas gan televīzijā, gan radio, gan presē tiek apmaksātas no pilsētu budžeta.

Ļoti rupjš administratīvo resursu izmantošanas gadījums partijiskās interesēs bija Aivara Lemberga politisko pārdomu publicēšana reklāmintervijā, kas bija publicēta laikrakstā “Dienas Bizness”.

Salīdzinot ar 2010.gadu, mazāk ir gadījumu, kad Rīgas amatpersonas izmanto savu dienesta stāvokli, lai reklamētu savu partiju – lai gan arī tādu šogad netrūkst. Atkārtojas arī visu iepriekšējo vēlēšanu problēma: kandidātu propagandas materiāli pašvaldību oficiālajos laikrakstos.

Mediju saturs

Vairāki mediji pret ārkārtas vēlēšanām izturas ar lielu atbildību un savas misijas apziņu – diskusijas kopumā ir interesantākas nekā pirms gada, daudz eksperimentu centienos iepazīstināt vēlētājus ar kandidātiem.

Taču paralēli kvalitatīvajam mediju darbam joprojām pastāv arī klaji propagandas materiāli, kuru visticamākais cēlonis ir tas, ka attiecīgais medijs ir uzpirkts no partijām pietuvinātu cilvēku puses. Visvairāk šādu rakstu, sižetu ir Latvijas krievu medijos. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tādus krievu medijus, kas cenšas būt objektīvi, politiķiem rīkot godīgas diskusijas, publicēt analītiskus, nevis propagandas materiālus – piemēram, tie ir TV5, “pro100tv”, “Telegraf”.

Diemžēl tajos krievu medijos, kam ir vislielākā auditorija (televīzija PBK, laikraksti “Vesti segodņa”, “Čas”) iespēja parādīties pozitīvā gaismā 2011.gadā ir tikai trim partijām – izteikti dominē SC, taču arī ZZS un Šlesera partija.

Neatceros nevienā Latvijas priekšvēlēšanu kampaņā ko līdzīgi šķebinošu sameistarotajai prostitūtu aptaujai par “Vienotības” un PCTVL kandidātiem

Zinot par korupciju mediju vidē, maz ir šaubu par iemesliem, kādēļ tieši šīs trīs partijas, nevis, piemēram, PCTVL vai “Vienotība” parādās šajos medijos. Salīdzinot ar latviešu valodā iznākošo mediju auditoriju, vidējais krievu mediju auditorijas patērētājs saņem krietni mazāk kvalitatīvas informācijas par priekšvēlēšanu procesiem.

Melnā kampaņa

Man 2011.gada kampaņa atmiņā īpaši paliks ar to, ka tā ir sasniegusi nebijušu derdzīguma pakāpi. Šķiet, ka partiju slepenajiem darboņiem tik ļoti ir pazudis morālais kompass un bremzes, ka viņi vairs nespēj nošķirt normālus politiskās cīņas paņēmienus no nepieļaujamiem.

Piemēram, neatceros nevienā Latvijas priekšvēlēšanu kampaņā ko līdzīgi šķebinošu sameistarotajai prostitūtu aptaujai par “Vienotības” un PCTVL kandidātiem. Nezinu arī, kas notiek kampaņu veidotāju galvās brīžos, kad viņi izdomā, ka būtu interesanti iegāzt savu politisko konkurentu, sarakstē uzdodoties par citu personu un pēc tam saraksti nopublicējot.

Bet galvenais šo vēlēšanu melnās kampaņas objekts bez konkurences ir Zatlera Reformu partija (ZRP). Ņemot vērā šīs partijas izveidošanas vēsturi, tās kļūšana par konkurentu galveno peramo zēnu bija prognozējama. Taču nebija prognozējama šīs parādības intensitāte – ZRP ir absolūts līderis negatīvās informācijas apjomā, kas par dažādām partijām parādās pirms vēlēšanām (ar atrāvienu tai seko “Vienotība”). Vairāki mediji, sevišķi “Neatkarīgā”, pat nemēģina izlikties pret šo partiju objektīvi, automātiski publicējot visus negatīvos materiālus, kas par šo partiju jebkur parādās. ZRP bieži vien netiek dota nekāda komentēšanas iespēja. Vairāki vēlētāji ziņo, ka pirms vēlēšanām šis laikraksts vilcienos tiekot dalīts bez maksas, lai paplašinātu tā auditoriju.

Nedēļu pirms vēlēšanām ienākot portālā “puaro.lv”, nav šaubu, ka arī jaunizveidotā interneta portāla galvenais mērķis ir cīņa pret Zatlera partiju – gandrīz visas izceltās ziņas ir vērstas pret tās kandidātiem. Pats portāls gan ir jauns un informācija tajā ir pietiekami nekaitīga, lai interneta vidē tam nebūtu liela smadzeņu skalošanas efekta. Taču portāls kalpo kā iegansts izvietot lielu reklāmas daudzumu televīzijas kanālā LNT, kam ir nesalīdzināmi lielāka auditorija un kur caur reklāmas klipiem tiek nemitīgi atkārtoti kritiski vēstījumi pret ZRP (par premjera kandidāta izglītību, Zatlera kanonizēšanu, plāniem paaugstināt PVN pirmās nepieciešamības precēm) un, tiesa, mazākā mērā par tieslietu ministru Aigaru Štokenbergu (Vienotība), kā arī Šlesera reformu partiju.

Izvietojot šādas reklāmas, ir pārkāptas vismaz četras priekšvēlēšanu aģitācijas likuma normas. Atšķirībā no 2006.gada pozitīvisma un anti Lemberga kampaņām, kad likuma regulējums attiecās tikai uz partiju organizētām surogātkampaņām, tagad likums ļoti skaidri pasaka, kā ir apzīmējamas šāda satura reklāmas un ka neilgajā laika posmā pirms vēlēšanām to izvietošanas izmaksām jāiekļaujas 3000 latu robežās, kas sen jau ir pārtērēts. Pienākums iekļauties 3000 latu robežās, kā arī par noslēgtajiem reklāmas līgumiem ziņot KNAB attiecas uz reklāmas izvietotājiem.

Medija atbildība ir apzīmēt politiskās reklāmas kā politiskās reklāmas un attiecināt uz tām īpašos priekšvēlēšanu reklāmu izcenojumus. Pirms vairākiem gadiem, likumam vēl neesot tik nepārprotamam, toreizējā Nacionālā Radio un televīzijas padome par izvietoto slēpto reklāmu uz vairākām dienām apturēja pat vienas raidorganizācijas darbību.

Latvijas vēlēšanu kampaņu vēsture rāda, ka melnajām kampaņām var sanākt interesants bumeranga efekts. Bet tas notiek tad, ja vēl pirms vēlēšanām publiskajā telpā tiek izgaismots, ar kurām partijām ir saistīti šādu kampaņu organizētāji.

Autore ir Sabiedriskās politikas centra “Providus” pētniece