Šlesera izmisuma solis

Ilggadējai varas partijai pienācis ideju bada un autoritātes izsīkuma laiks

Latvijas Pirmās partijas/Latvijas ceļa (LPP/LC) piektdienas ārkārtas kongress sarūpējis negaidītu jociņu Latvijas pirmsvēlēšanu beznaudīgi steidzīgajā politiskajā gaisotnē. Ar aptuveni divu trešdaļu kongresa delegātu atbalstu LPP/LC pagarināja savu jau tāpat vienā elpas vilcienā pagrūti pasakāmo nosaukumu un turpmāk (vai varbūt tomēr – pagaidām?) sauksies “Šlesera reformu partija-LPP/LC”.

Partijas nosaukuma piesaistīšana konkrētai personai – ja vien runa nav par sen mirušu partijas dibinātāju vai partijas ilglaicīgas politiskās ievirzes pamatlicēju – nekādā ziņā nav uzskatāma par labu stilu, taču var kļūt par nodevu konkrētai vēsturiskai situācijai. Kā tas nesen sanāca ar svaigi pasaulē nākušo Zatlera Reformu partiju (ZRP).

Atjaunotās valsts vēlētāji ar vārdu “reforma” partiju nosaukumos ir saskārušies trīs četras reizes. Nevēlēšanās tikt sajauktai ar kādu citu politiskajai partijai ir pavisam dabiska lieta. ZRP gadījumā – politiski korekti vai mazāk korekti – tiek atrisināta arī šķietami nebūtībā nodotā “lokomotīvju” problēma.

LPP/LC šādai problēmai nevajadzētu pastāvēt. Tā vai cita nosaukuma partijas priekšgalā tās nu jau vientuļi stāvošais (līdzpriekšsēdētāji atbiruši dabiskā ceļā) Ainārs Šlesers lielajā politikā ir kopš 1998.gada. “Šlesers – kurš cits” diezin vai drīkstētu gausties, ka trūkst atpazīstamības. Desmitiem tūkstošu darbavietu radītājs, naudas pelnīšanas mākslas guru ekonomiskās krīzes apstākļos, civilās aviācijas cēlējs septītajās debesīs, Latvijas autoceļu lielbruģētājs un nedeklarēta dārga rokas pulksteņa nēsātājs – kas tik viss viņš ir bijis. Tagad Šlesers, ja tiks Ministru prezidenta krēslā, sola padarīt Latviju par “izcilāko mazo ekonomiku Eiropā”. Ticēt solītajam, vai neticēt – tas gan paliks vēlētāju ziņā.

Zīmīgi, ka pret partijas nosaukuma maiņu kongresā strikti iebilda Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Godmanis, atturīgi skeptisks bija arī bijušais premjers Andris Bērziņš. Abi politiķi ir vēl līdz galam nesagremotā “Latvijas ceļa” pēdējie redzamie mohikāņi pirms vēsturiski pavisam neilga laika apvienotajā partijā.

Pēdējos vērā liekamos panākumus LPP/LC guva pirms diviem gadiem Rīgas domes vēlēšanās. Pirms 10.Saeimas vēlēšanām radītā pēc ieceres plašā koalīcija “Par labu Latviju” galu galā izvērtās par pamatīgu izgāšanos.

No tās uz jaunu vēlēšanu “kara takas” spējusi nostāties tikai LPP/LC. Un arī tad uz māla kājām. Partijas reitings ir nedaudz virs 1%, t.i., zemāks par iespējamo statistisko kļūdu. Šādā situācijā neatliek nekas cits, kā meklēt netradicionālus gājienus, jo laika ir maz un par naudas trūkumu sūdzas visi vēlēšanu sprinta dalībnieki.

Pirmais šāds LPP/LC gājiens bija visādu pasugu “Saticības” ilgtermiņā vadījušā kādreizējā ārlietu ministra Jāņa Jurkāna izvilkšana dienas gaismā. Politiskā naftalīna nobirstēšana vecajam politiskajam bukam gan vēl nav pabeigta, taču tas ir tikai iemaņu jautājums. Gan jau nobirstēs.

Krietni vērienīgāks, taču arī riskantāks gājiens bija nosaukuma maiņa. Varbūt ne gluži spēle uz visu banku, taču bīstami tuvu tam. Tas faktiski norāda uz partijas izvēlēto priekšvēlēšanu taktiku – ne tik daudz ideju un ieceru (nekas iepriekš nedzirdēts kongresā neizskanēja) konkurenci, cik personisku sāncensību – sak, redzēs, kam skaļāka rīkle.

Tā nav sava spēka apzināšanās diktēta politiska humora cienītāju taktika, drīzāk jau izmisuma solis. Nav partijas spēkos padarīt Saeimas septembra vēlēšanas par farsu, no tā, ka bez Zatlera partijas būs arī Šlesera partija, priekšvēlēšanu cīņa neiegūs līdzību ar balagānu, nebūs nekādas vispārējas dullas līksmības, nebūs nekāda “trakā kavalieru gada”. Ilggadējai varas partijai pienācis ideju bada un autoritātes izsīkuma laiks. Un tāpēc labi liekas visi līdzekļi, arī tie, kuros citos apstākļos partija – pat ar šo pašu vadību – droši vien uzskatītu par politiskās cīņas necienīgiem.