Visi ir prom un gaisma ir izslēgta

Četros gados no komas tā arī vēl neesam iznākuši

Kam gan būtu jānotiek, lai tagad – 2011.gada jūnijā simtiem cilvēku darbadienas rītā dotos pie Saeimas protestēt, atbalstīt, paust savas vēlmes politiķiem jautājumā par to, kam būt vai nebūt Latvijas Republikas Prezidentam?

Vēl tikai pirms četriem gadiem tā bija – bija organizētie Zatlera atbalstītāji no Jaunās Paaudzes un TP jaunieši māsiņu tērpos, bija Endziņa piekritēji – pārsvarā tie, kam pietika ar Latvijas Radio dzirdētu uzsaukumu…

Tagad konvertētais Zatlers ir t.s. progresīvās sabiedrības atbalstīts kandidāts. Ar pavisam retiem izņēmumiem. Iespējams, ka izņēmumu ir vairāk, vai pat – daudz, bet viņi izvēlas izmantot iespēju paklusēt.

Jo, pirmkārt, ir kļuvis skaidrs, ka politiķiem, arī tiem labajiem – no “Vienotības”, par kuriem vēl pirms pusgada uzskatījām par iespējamu iestāties – aicināt savus neapzinīgos radus, draugus un kaimiņus balsot – ir dziļi, dziļi pie tās vietas, kur “kājas ar muguru tiekas”*, ko kāds te domā, jūt vai vēlas.

Otrkārt, tāpēc, ka arvien vairāk šo izņēmumu izvēlas Latviju pamest.

Treškārt, tāpēc, ka atkal un atkal no visāda augstuma tribīnēm dzirdam, ka iet ielās, protestēt un mētāties ar akmeņiem ir debilitātes pazīme, kas nekādu rezultātu nevar dot. (Kaut gan vēsture pierāda pretējo.)

Ceturtkārt, tāpēc, ka nav jau arī labāka kandidāta – neviens no t.s. progresīvās sabiedrības nav bijis pietiekami radošs, lai izdomātu kādu kandidātu, pierunātu viņu būt par tautas kandidātu kaut vai sporta pēc un atrastu kādu marginālu Saeimas frakciju viņa izvirzīšanai.

Piektkārt, tāpēc, ka Zatleru atbalstošās t.s. progresīvās sabiedrības vairākums ir tik nospiedošs, ka definēt sevi kā citādu būtu apmēram tas pats kā atzīties homoseksuālismā.

Izskatās, ka četros gados – pēc rāma un labsajūtu pilna peldējuma kredītu upē un kaut kādu dzīvības pazīmju saglabāšanas pēc šoka krīzes atvarā, tomēr no komas tā arī vēl neesam iznākuši. Un to nevienam arī nevajag. Jo kamēr mēs visu tā autiski vērojam, politiķiem ir ideāli apstākļi spēlēt savas spēles. “Vienotība” var sacensties ar Šķēli un Šleseru, kurš pirmais izvirzīs Zatleru, kas ir pilnīgs absurds, atceroties notikumus pirms četriem gadiem. Lemberga brigmaņi var tēlot, ka neko nevar solīt, lai gan ir skaidrs, ka saimnieks bez plāna nestartē. Ingūna Sudraba var apmeklēt frizieri, kritizēt valsts pārvaldi un ticēt, ka kāds varētu gribēt viņu atbalstīt. (Ja vien, protams, viņa tiešam nav Krievijas Federācijas specdienestu implants un Saeimas vairākums – tāpat). Solvita Āboltiņa var spēlēt savu – man jau to nevajag, bet, ja valstij tā būs labi, tad jau gan – teātri un mēģināt kādam iestāstīt, ka Kristovskis nedzer ar viņu šampanieti jaunā biroja un nevis Lemberga dēļ.

Un, lai cik dīvaini tas arī nebūtu – jebkurš no pieminētajiem kandidātiem varētu būt labāks par to nezināmo.

Par Prezidentu Nulli. To, kuru kāds varētu izvilkt no hū-, piedodiet – cepures kaut kad otrās kārtas pašā priekšvakarā. Tā, ka komatozā sabiedrība pat nepaspētu atjēgties, par ko vispār ir runa, nemaz nerunājot par dziļāku analīzi. Tas varētu būt kaut kas tāds kā KNAB Vilnītis, vai LTV Kots, vai Tiesībsargs Jansons. Visi “speciālisti”, bez jebkādas vērā ņemamas reputācijas un personības pazīmēm.

Tāds, kas sevis pārstāvētās institūcijas jēgu pāris gadu laikā degradēs līdz nullei. Un tas arī ir mērķis. Jo ir stratēģiski svarīgi turpmāko trīsarpus gadu laikā parādīt visiem joprojām nesapratušajiem, ka parlaments ir stulbs, ka parlamenta ievēlēts prezidents ir vēl stulbāks un tāpēc tautai beidzot jāņem varas groži savās rokās. Proti, referendumā, tātad – labprātīgi – būtiski jāpalielina prezidenta pilnvaras un jāizcīna tiesības prezidentu vēlēt pašai.

Lieki atgādināt, kas ir šobrīd populārākais prezidenta (citstarpā, arī premjera) amata kandidāts tautas acīs…

Vēl ir dažas dienas laika kaut ko izdomāt.

* Citāts no jaunākā Žurkas izlaiduma LNT