Bērniņ, tev nebūs tiesību

Par demokrātijas pamatu graušanu, vairākas balsis piešķirot vienam cilvēkam

Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektores Elīnas Egles priekšlikums “piešķirt bērniem vēlēšanu tiesības” ir jāsaprot pēc tā būtības. Runa nebūt nav par šo tiesību piešķiršanu bērniem. Egle vēlas patvaļīgi nodot šīs tiesības bērnu vecāku rokās, tādējādi graujot demokrātijas pamatus.

Priekšlikums pirmajā acu uzmetienā var šķist pat ļoti progresīvs. “.. iespējams, ir pienācis pēdējais laiks, lai tiktu piešķirtas balsošanas tiesības arīdzan bērniem, proti, kamēr viņi sasniedz pilngadību, tās tiek nodotas viņu vecākiem,” tā savu ideju masu medijos skaidrojusi Egle. Jauki, vai ne? Atbalstīsim daudzbērnu ģimenes, piešķirot tām plašākas politiskās līdzdalības iespējas! Šādā veidā arī tiktu panākts, ka politiķi domā par “saviem nākotnes vēlētājiem”, nevis tikai pensionāriem. Vārdu sakot, ideja vienkārši ģeniāla – atliek vien to realizēt.

Taču te nu der uz mirkli apstāties un padomāt, ko tad īsti šis priekšlikums nozīmē. Tas nozīmē pilnīgi jauna vēlēšanu principa ieviešanu – ka vienam pilsonim var būt arī vairākas balsis un šo balsu skaits ir atkarīgs no viņa pēcnācēju skaita. Problēma šeit lien ārā gluži kā īlens no maisa. Lai kā Eglei vai kādam citam reformu entuziastam tas nepatiktu, demokrātija balstās uz būtiski atšķirīgu pamatprincipu. Angļu filozofs, jurists un ekonomists Džeremijs 18.gadsimtā to formulēja šādi: “Katrs cilvēks jāskaita kā viens, un nevienu nedrīkst skaitīt kā vairāk par vienu.” Izsakoties vienkārši un tieši – demokrātijā vienam pilsonim ir viena balss. Tā tas ir tāpēc, ka katra pilsoņa intereses ir pelnījušas līdzvērtīgu uzmanību un katrs pilsonis vislabāk šīs intereses nosaka un izvērtē pats. Lai arī kādam tas varētu šķist taisnīgāk, mēs neļaujam mest divas vēlēšanu zīmes urnā tiem, kuriem ir augstākā izglītība, kuriem ir darbs vai kuri nomaksājuši vismaz X latus nodokļos. Šāda vēlētāju dalīšana dažādās kategorijās būtu pilnīgā pretrunā arī ar Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 1. pantu, kurā ir skaidri pateikts: “Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās.”

Protams, attiecībā uz nepilngadīgajiem ir noteikts ierobežojums. Viņi vēlēšanās piedalīties nevar, jo tiek uzskatīts, ka bērni līdz 18 gadu vecumam nav sasnieguši pietiekamu politisko briedumu, lai pilnvērtīgi piedalītos šajā demokrātiskajā procesā. Par šo robežšķirtni var diskutēt, un to pat vajadzētu darīt. Taču tad ir jārunā par šo lietu pēc būtības. Tātad – vai nu runājam par vecuma cenza pazemināšanu vai pat atcelšanu, vai arī runājam par iespējām iekļaut bērnus lēmumu demokrātiskā pieņemšanā citos veidos. Ir jāsaprot, ka 18 gadus un 17 gadus vecu jaunieti nekas būtiski neatšķir – nekādas maģiskas pārvērtības dzimšanas dienā nenotiek. Jā, ne viens vien cilvēktiesību eksperts ir aizstāvējis ideju par vēlēšanu tiesību piešķiršanu visiem pilsoņiem, neatkarīgi no vecuma. Galu galā arī Bērna tiesību konvencija nosaka, ka bērnam ir jāļauj brīvi formulēt un paust savus uzskatus, turklāt ir jānodrošina, ka “bērna uzskatiem tiek veltīta pienācīga uzmanība atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei”. Manuprāt, Egles priekšlikums nekādā veidā neveicina šo bērna tiesību realizāciju. Gluži pretēji – piešķirot bērnu vēlēšanu tiesības viņu vecākiem, šie bērni būtībā tiktu apzagti. Iedomājieties, kādus secinājums izdarīs septiņpadsmitgadnieks, uzzinot, ka viņa tētis viņa balsi ir atdevis par tādu politisko partiju, par kuru šis jaunietis nekad mūžā neiedomātos balsot!

Atgriežoties pie idejas par bērna balsošanas tiesību nodošanu vecākiem, vēlos arī norādīt uz to, ka priekšlikums (tādā formā, kā tas ir izskanējis) nemaz nav uzreiz īstenojams. Pirmkārt – kā praktiski notiktu šo tiesību nodošana vecākiem? Pieņemsim, ka runa ir par māti un tēvu. Kuram no viņiem tiks vienīgā ģimenes bērna balss? Un ko darīsim, ja ir trīs bērni? Iespējams, ka to var atrisināt, ļaujot pašiem vecākiem izvēlēties, kā šo “mantību” sadalīt. Taču te atkal rodas bažas par to, vai šāda dalīšana būs demokrātiska. Vai nebūs tā, ka viens sitīs dūri galdā un pateiks: “Gan Pēterīša, gan Anniņas balsis būs man, un viss!” Otrkārt, šī ideja tiek balstīta uz tradicionālo ģimenes modeli. Ko darīt ar tiem daudzajiem gadījumiem, kad vecāki ir šķīrušies? Ja Pēterītis dzīvo ar tēvu, kurš ar viņa māti ir šķīries un vēlāk apprecējis citu sievieti, tad “balsstiesību matemātika” kļūst ļoti sarežģīta. Par šādiem gadījumiem Egle acīmredzot vispār nav domājusi.

Viss iepriekšminētais liek secināt, ka LDDK ģenerāldirektores izgājiens “bērnu tiesību jautājumā” ir nekas vairāk kā populisms. Vēl vairāk – ar šo steigā sagrābstīto ideju paušanu Egle apliecina savu nekompetenci demokrātijas un cilvēktiesību jomā. Ar šādiem priekšlikumiem, kuri savā būtībā ir antidemokrātiski, tiek tikai kavēta Latvijas valsts attīstība.