Morāle un iespējas

NATO vēlas ANO un reģiona valstu atbalstu rīcībai Lībijā

Notikumi Lībijā kļuva par galveno darba kārtības jautājumu NATO valstu aizsardzības ministru sanāksmē pagājušonedēļ Briselē. Lēmumu plānot iespējamo rīcību, tomēr pagaidām atturēties no militāras iejaukšanās varētu ironiski dēvēt par lēmumu nogaidīt un skatīties, kas notiks. Saprotams, tas neatbilda daudzu cerībām un varēja radīt vilšanos.

Arguments, ka starptautiskā sabiedrība nedrīkst noraudzīties, kā brutāls režīms slaktē civiliedzīvotājus, ir morāli spēcīgs. Taču diskusijas NATO ministru sanāksmē un tās kuluāros kārtējo reizi atgādināja par pastāvīgo izvēli starp to, kas ir morāli pareizi, un to, ko var izdarīt tā, lai šobrīd morāli it kā pareizas rīcības sekas nav smagākas par situāciju, kuras risināšanai tas tiek darīts. 

 NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens alianses vārdā nosodīja spēka lietošanu pret civiliedzīvotājiem un novērtēja notikumu attīstību Lībijā kā virzīšanos uz noziegumu pret cilvēci. Uz šāda vērtējuma fona it kā bikli izskatās NATO lēmumi pastiprināt karaflotes klātbūtni Lībijas piekrastē, sākt Lībijas gaisa teritorijas pastāvīgu novērošanu un izvērtēt humānās palīdzības sniegšanu, ja to lūgtu ANO. Sausi skan arī trīs NATO priekšnoteikumi jebkurai militārai rīcībai: «redzama vajadzība», «juridisks pamats» un «atbalsts reģionā». Taču bez šiem priekšnoteikumiem nevar cerēt panākt visu 28 dalībvalstu atbalstu militārai rīcībai. Irākas pieredze darījusi NATO valstis piesardzīgas pret «humānām intervencēm» vispār, bet Kosovas pieredze māca arī to, ka «ierobežoti» militāri triecieni nepaliek ierobežoti un ir tikai sākums ilgstošām kampaņām, kuras tātad jāplāno pirms to sākšanas. 

 Apspriesto pasākumu saraksta galvgalī bija lidojumiem aizliegtas zonas noteikšana Lībijas gaisa telpā. Priekšlikuma atbalstītāji uzstāj, ka neļaut diktatoram Muamaram Kadafi bumbot savas valsts iedzīvotājus būtu mazākais, ko NATO varētu itin vienkārši izdarīt situācijas uzlabošanai. Taču šis it kā vienkāršais pasākums atduras pret virkni tehnisku, politisku un juridisku šķēršļu un gandrīz noteikti prasītu arī turpmākus militārus soļus.

Pasakot «A» – sākot gaisa patrulēšanu virs Lībijas teritorijas – , uzreiz būs jāpateic arī «B» – jāneitralizē Lībijas pretgaisa aizsardzības spējas, kas nozīmē uzbrukumus Kadafi sauszemes spēkiem. (Tā kā daļa no šiem pretgaisa ieročiem ir mobili, Kadafi parūpētos, lai tie atrastos arī apdzīvotās vietās un lai starptautiskajai sabiedrībai netrūktu informācijas par NATO «sātanu» sabumbotām skolām un slimnīcām.) 

 Ar karakuģiem var nepietikt, lai nodrošinātu atbalstu šādām operācijām, turklāt būtu jānodrošina arī sabiedroto pilotu meklēšana un glābšana gadījumam, ja NATO lidmašīnas tiktu notriektas. Izmantot tam Lībijas kaimiņvalstu Ēģiptes un Sudānas teritoriju būtu ļoti problemātiski, bet atbalsta spēku izvietošana Lībijā jau būtu tieša militāra intervence. 

Kadafi aviācijas neitralizēšana var tikai daļēji mazināt viņa iespējas vērsties pret saviem pretiniekiem. Viņam ir arī tanki un lielgabali. Vai var novilkt robežu, kurus ieročus iznīcināt, kurus ne, ja mērķis ir liegt režīmam iespēju tos lietot pret civiliedzīvotājiem? Turklāt militāras spējas šādu triecienu veikšanai bez ASV ir tikai vēl dažām dalībvalstīm, un, piemēram, Vācija pilnīgi noteikti nevēlas arābu pasaulē iemantot agresora reputāciju. Taču arī ASV un citas dalībvalstis negribētu sniegt islāma radikāļiem iespēju cīņā par varu reģiona valstīs izspēlēt «rietumu imperiālistu» trumpi.

Militāra spēka lietošanu pret suverēnu valsti var leģitimēt ANO Drošības padome. Padomes locekles Krievija un Ķīna to nesliecas atbalstīt. ANO pilnvarojums jeb minētais «juridiskais pamats», kā arī reģionālo organizāciju – Arābu līgas, Āfrikas savienības, Islāma konferences organizācijas – atbalsts NATO ieskatā ir priekšnoteikums jebkādai militārai rīcībai.

Viens no šādas atturības iemesliem ir arī «vēsturiskais mantojums». NATO 1999.gadā bez ANO sankcijas izlēma lietot militāru spēku Kosovā ļoti humānam mērķim – lai neļautu Slobodana Miloševiča režīmam turpināt etnisko tīrīšanu. Taču sākotnējais lēmums dot gaisa triecienus izvērtās par gadiem ilgu NATO klātbūtni bijušās Dienvidslāvijas bijušajā provincē. Irākā, kur ASV 2003.gadā gāza Sadama Huseina režīmu, kas slaktēja kurdus un šiītus, amerikāņu karavīri atrodas joprojām. Afganistānā sabiedroto karaspēkam jārūpējas par drošību arī desmit gadus pēc militārā iebrukuma. 

 Militāra iejaukšanās notikumu gaitā Lībijā var padarīt šīs valsts iekšējās problēmas par ilgstošu NATO atbildību, bet to risināšanai pašlaik nav pat skaidra sākuma, atskaitot Kadafi gāšanu, kas arī vēl nav noticis fakts.

Atšķirībā no Afganistānas, kuras cilšu pārstāvji 2001.gadā konferencē Bonnā pilnvaroja pārejas valdību Hamida Karzai vadībā lūgt starptautisko palīdzību, Lībijā daudzās ciltis karo savā starpā, un nav īsti skaidrs, cik leģitīmas valsts iekšienē ir pašreiz redzamāko opozīcijas grupu pretenzijas runāt visu režīma pretinieku vārdā. Pat labākais scenārijs – pēc režīma gāšanas nodrošināt stabilitāti, līdz tur izveidojas politiskas partijas un notiek starptautiski uzraudzītas vēlēšanas, – pašlaik izskatās ilgs un sarežģīts. Taču ne mazāk ticams ir sliktākais – ka NATO tiktu ierauta politisko grupu cīniņos par varu.

Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī lēmums ceturtdien «atzīt» vienas Lībijas opozīcijas Nacionālo padomi ir solis drīzāk sliktākā scenārija virzienā. Tas izpelnījās oficiāli vēsu vērtējumu gan NATO aizsardzība ministru sanāksmē, gan turpat Briselē pagājušās nedēļas nogalē notikušajā Lībijai veltītajā Eiropas Savienības samitā. ES nolēma uzskatīt šo Nacionālo padomi par «sarunu partneri», tomēr vairāku valstu pārstāvji arī uzsvēra, ka var atzīt suverēnas valstis, nevis kādas grupas to iekšienē. Bet NATO ministru sanāksmes kuluāros šī Sarkozī «iniciatīva» lielākoties tika vērtēta kā mēģinājums izcelties ar «diplomātisku teātri», neuzņemoties atbildību par sekām.

Lībijas krīzes risinājumam nepieciešams plašs un saskaņots starptautisku diplomātisku, ekonomisku, juridisku un militāru pasākumu kopums. Tas paņem vairāk laika un pūliņu un neizskatās tik efektīgi kā pasludinājumi par atzīšanu un aicinājumi nekavējoties dot militārus triecienus, toties ļauj cerēt, ka jebkāda militāra rīcība, kas, iespējams, būs nepieciešama, situāciju valstī un reģionā vismaz nepasliktinās.

Piektdien ES valstu līderi arī vienojās «izskatīt visas nepieciešamās iespējas» Lībijas iedzīvotāju aizsardzībai, taču – tieši tāpat, kā to nolēma NATO dienu iepriekš, – «ar noteikumu, ka ir pierādāma nepieciešamība, skaidrs juridisks pamatojums un atbalsts no reģiona». Jau sestdien sekoja pirmais nopietnais «atbalsts no reģiona» – Arābu līga pasludināja, ka Kadafi režīms «zaudējis leģitimitāti», un aicināja izveidot lidojumiem aizliegtu zonu virs Lībijas. ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone ir paziņojusi, ka 15.martā NATO tiks iesniegts plāns par lidojumiem aizliegtas zonas noteikšanu, taču lēmums par šādas zonas noteikšanu jāpieņem ANO.

Jo plašāks atbalsts reģionā un citur pasaulē šādam risinājumam, jo lielāka iespēja, ka sekos arī «juridisks pamatojums». NATO lēmums sākt iespējamo militāro pasākumu plānošanu nozīmē, ka alianse būs gatava rīkoties, līdzko tam būs šāds pamatojums.