Gavēnis – darbu atlikšana malā un iziešana pastaigāties

Filosofe Māra Kiope sarunā par gavēņa mērķi un saturu 21. gadsimtā

Saskaņā ar kristīgo tradīciju, pagājušajā nedēļā ir aizsācies Lielais gavēnis, kas ilgs līdz Lieldienām. Jēdziena „gavēnis” izpratne cilvēku prātos bieži saistās tikai ar drastiskiem ēšanas ierobežojumiem, atstājot otrajā plānā tā garīgo saturu. Par gavēņa īsto jēgu, mērķi un to, kā tas var izpausties mūsdienu cilvēka dzīvē, – sarunā ar Laterāna pontifikālās universitātes filiāles Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta acociēto profesori un Latvijas Universitātes Filosofijas institūta vadošo pētnieci Māru Kiopi.

Aizsācies Lielais gavēnis. Kāda ir tā nozīme – gan fizisko izpausmju, gan iekšējā satura ziņā?
Pirmām kārtām, gavēnis atspoguļo sekošanu Kristus piemēram. 40 ir biblisks skaitlis – piemēram, Kristus tika gavējis 40 dienas, ebreju tauta 40 gadus klejoja tuksnesī. Gavēņa pamatjēga ir dot cilvēkam iespēju reizi gadā padomāt par to, kā sakārtot savu dzīvi. Tas neizpaužas tikai ārējas darbībās, kaut gan var būt, ka kāds izjūt nepieciešamību gavēņa laikā atslēgt telefonu, mazāk pārbaudīt e-pastu, varbūt televizoru ne tik daudz skatīties. Tas ir veids, kā koncentrēties, pabūt klusumā, lai būtu iespēja ieiet savos dziļumos, un caur to – īstenībā arī pietuvoties Dievam. Gavēņa laikā var pietuvoties Dievam daudz vairāk, nekā ikdiena mums to ļauj, – nu, varbūt vienīgi svētceļojumos vēl tā ir. Tāds ir gavēņa garīgais aspekts.

Runājot par fizisko, agrāk uzskatīja, ka gavēņa laikā vajadzīgs atturēties no gaļas ēdieniem. Tā rezultātā cilvēki reizēm patiešām bija pat novārguši, tāpēc Vatikāna 2. koncilā 1962. gadā šie noteikumi tika mīkstināti. Nevar iedot gavēņa jēgas recepti, kas derētu visiem, jo tā mērķis ir atrast to, kas tieši tevi paverdzina. Vienam tās var būt kūciņas, savukārt citam kūciņas neko nenozīmē. Kādam tā ir datoratkarība, kad bez datora vispār vairs nevar iztikt, – tad skaidrs, ka šim cilvēkam ir jācīnās tieši ar to un jāizlemj: nē, es tagad, izņemot vajadzīgās lietas, internetā nesērfošu. Cits savukārt var būt ievērojis, ka ir par daudz „piejaucējies” televizoram. Vēl cits varbūt saprot, ka – pēdējā laikā esmu kļuvis ļoti īgns un man būtu speciāli jāpiestrādā pie tā, lai kļūtu laipnāks. Katram pašam jāizjūt, kas viņā ir tāds, kas varētu būt nepatīkams Dievam un līdzcilvēkiem, kas bojā viņa attiecības un apdraud mīlestību pret tuvākajiem.

Var teikt, ka gavēņa laikā tu maini domāšanu – par to, ko iepriekš darīji nedomājot, tagad aizdomājies: pag, bet varbūt tomēr vajadzētu darīt tā un tā. Mērķis ir iemācīties pašam sevi drusku disciplinēt. Mūsdienās cilvēkiem valdīt pār sevi brīžiem izdodas, brīžiem ne pārāk. Lai to spētu, jābūt gribasspēkam, jāspēj sevi kaut kā organizēt, nevis tikai – impulsi nāk tev virsū, un tu tik viņiem pakļaujies.

Katoļu baznīca gavēņa laikā rosina atteikties no „ēdiena, kas paverdzina”, īpaši aicinot izvairīties, piemēram, no cepta, trekna, saldināta ēdiena. Cik lielā mērā šie ieteikumi ir jāņem vērā un cik daudz paliek individuālas izvēles ziņā – kā stāstā par kūciņām, kas katram nozīmē ko citu?
Tradicionālais katoļu baznīcas noteikums, kas tiek arī ievērots, ir atturēšanās no gaļas ēdieniem gavēņa laika piektdienās. Tas ir upuris, ko sev uzliekam, lai pagodinātu Kristu, jo piektdienas ir piemiņas dienas viņa sišanai krustā. Daži vēl atsaucas uz tradīciju, kas nāk no ebrejiem, ka arī trešdienās būtu jāatturas no gaļas. Iespējams, pamatojums, kāpēc galvenais produkts, no kā jāatturas, ir gaļa, ir bioloģisks – gaļa tradicionāli cilvēkiem vienmēr ir bijusi nepieciešama, bet ne vienmēr pieejama. Tāpēc cilvēkiem tie gaļas ēdieni tik ļoti patīk, un tieši tāpēc no tiem gavēņa laikā atsakās.

Tomēr nav tā, ka visu gavēni obligāti būtu jāatturas no gaļas, it sevišķi, ja cilvēkam tā ir nepieciešama veselības dēļ. Gavēnis arī neattiecas uz bērniem, veciem un slimiem cilvēkiem. Svarīgi ir ņemt vērā to, kas katram cilvēkam nāk par labu – ja viņam gaļa ir vajadzīga, tad vajadzīga. Tas ir individuālais aspekts. Obligātais ir vienīgi tas, lai tu principā zinātu gavēņa ievirzi – ēst atturīgāk. Pelnu trešdienā un Lielajā piektdienā gan ir stingrs gavēnis- tad jāatturas arī no piena produktiem, teiksim tā – auzu putru tu vari ēst (smejas). Taču tas ir nevis tāpēc, lai regulētu ēdiena patēriņu, bet gan – lai regulētu tavu attieksmi pret ēdienu.

Man ir draudzene, kura gaļu neēd vispār, taču, kā pati saka, ir atkarīga no kartupeļiem. Tie klasiskā katoļu „ēdiena, kas paverdzina” sarakstā droši vien būtu grūti ietilpināmi.
Tas, protams, nozīmē, ka viņai būs vieglāk izpildīt gavēņa prasības attiecībā uz gaļu – piemēram, kādam mežcirtējam, kurš pieradis ēst gaļu katru dienu, būs grūtāk šajā ziņā. Bet tas nav izšķirošais, galvenais ir skatīties, ko tu sevī gribi mainīt, un apzināti pie tā strādāt. Piemēram, varbūt viņa kādam nav piedevusi. Tad viņai gavēņa uzdevums būtu atrast ceļu, kā piedot tam cilvēkam. 

Jāsaka, ka gavēņa laiks tomēr tiek definēts kā ciešanu laiks.Tās nav jāiedomājas kā kāds traģisks notikums, ciešanas var būt arī emocionālas – piemēram, kāda nesaprašanās darbā vai kāds tevi aizvainojis. Varbūt es ikdienas situācijā aizvainotājam izteiktu kādu indīgu piezīmi, bet tagad es sev pasaku: paga, ir tomēr kāds gods jāparāda Dieva ciešanām, un man pašai arī vairāk jāmācās. Un tad es apzināti sev dodu komandu – norīt krupi, un neizsaku to piezīmi. Tad varu teikt – Dievs, to es tavam godam upurēju, man tas bija baigi grūti, bet es to izdarīju. 

Kāda ir gavēņa loma tieši jūsu garīgajā dzīvē?
Nevar teikt, ka būtu bijusi kristiete no bērna kājas. Kristījos 1990. gadā, tad lēnām iegāju Baznīcas mācībā un pētot tiešām priekš sevis no sirds sapratu gavēņa jēgu. Katrs gavēnis man ir iznācis citādāks, kādu brītiņu pēc tā sākuma sāc saprast to īpašo uzdevumu vai noskaņu, kam jāpievēršas tieši šajā gavēnī. Bija laiki, kad es pilnīgi baidījos, kad tuvojās gavēnis, jo neapturami zināju, ka būs kādas ciešanas. Tagad tas ir mainījies, un es pati esmu mainījusies un ar prieku sagaidu šo gavēni. Zinu, ka būs, protams, arī kaut kas smags, kas būs jāiemācās, bet ir tāda sajūta, ka beigās saņemšu kādu garīgu davānu. Dzīve jau mums ir tāda, kāda ir, – teiksim tā, reizēm vienīgais prieks ir paēst. Nu lūk, tad gavēņa laikā es ieēdīšu tik, cik man vajag, bet, atceroties, ka ir gavēnis, neatļaušos neko lieku – vot, piemēram, sagribēsies man kādu našķi, bet es pateikšu sev nē. 

No katoļu baznīcas puses nākusi interesanta iniciatīva – viņu interneta vietnē tiek publicēts gavēņa kalendārs ar receptēm un citātiem katrai dienai. Kā jūs to vērtējat? 
Latgalē maijā, Dievmātes mēnesī, ir tāda tradīcija – velk tā sauktās „značkas” jeb zīmītes. Tur vienam būs rakstīts, piemēram, lūgties trīs reizes dienā par cilvēku, kurš visvairāk nepatīk, citam – atturēties no gaļas ne tikai piektdienās, bet arī trešdienās. Tie ir tādi garīgi fiziskie vingrinājumi. Ar gatavām receptēm ir tas pats – viens teiks: o, es pieņemšu šo recepti. Cits: nē, man būs sava programma. Neviens gan nedrīkst izdomāt,ka – viss, no trešdienas vispār neēdīšu, pārtikšu no maizes un ūdens. Vai, cits piemērs, kāds teiks – es šaustīšos! (Smejas.) Baznīca māca, ka cilvēkam tādas radikālas gavēņa izpausmes ir jāsaskaņo ar savu priesteri, jāpastāsta sava gavēņa programma, un viņš to akceptē vai arī saka – nē, es tev to nevaru ļaut darīt. 

Tātad gavēni nemaz nevar sākt uz savu galvu, programma iepriekš ir jāsaskaņo ar savu garīgo tēvu?
Būtu ieteicams, jā. Īpaši tad, ja tā ir radikāla, vai arī, ja cilvēks patiešām grib attīstīties šajā virzienā, kaut ko iekšēji sasniegt. Kontakts ar garīgo tēvu neaprobežojas tikai ar grēksūdzi, jo tu pats varbūt ne vienmēr īsti saproti, kāda ir pareiza garīgā vai morālā stāja attiecīgajā konkrētā situācijā un vari prasīt padomu. Gavēņa laikā var vēlēties ar priesteri parunāt par to, kāds būtu mans uzdevums – man liekas, tas būtu tāds un tāds, ko jūs par to sakāt. 

Cik lielā mērā, jūsuprāt, cilvēki Latvijā ievēro gavēni? 
Gavēni ievēro tie, kuri ir patiešām praktizējoši kristieši un iet baznīcā – vienalga, vai katoļi, pareizticīgie, luterāņi vai baptisti -, nevis tie, kas kristieši ir tikai nomināli. Kā mēdz smieties: „cik ieeju baznīcā, priekšā eglīte” – jo baznīcā iet tikai Ziemassvētkos. Pārējie tomēr cenšas gavēni ievērot un attiecīgi uzvesties – vairāk vai mazāk, kā nu kurš to saprot. Citreiz gan visādi brīnumi notiek – piemēram, cilvēks nodomā, ai, nu, aiziešu uz ballīti Lielajā piektdienā, bet tad kā tādu baigo zīmi – dabū ar šampanieša korķi pa aci. Pēc tam saka – nē, nevajadzēja man tomēr tajā Lielajā piektdienā iet, noskaņa Lielajā piektdienā ir cita, nu, nevar to savienot. 

Kādas atšķirības gavēņa ievērošanā ir starp kristīgajām konfesijām?
Luterāņi arī ievēro gavēņa laiku, bet viņiem ir savas tradīcijas. Viņi liks lielāku akcentu uz to, ka nevajag skaļos, trokšņainos pasākumos piedalīties, vairāk lūgties, un varbūt mazāk ar to gaļas neēšanu operē (smejas). Savukārt pareizticīgajiem, man šķiet, šobrīd ir drusku stingrākas prasības no Baznīcas puses, nekā katolicismā. Taču pēc būtības atšķirības nav, jo visas kristīgās konfesijas uzsver, ka šis ir Kunga ciešanu laiks, lai sagatavotos augšamcelšanai.
Vispār agrāk mēdza gavēt arī pirms citiem svētkiem vai, gaidot kādus lielus notikumus, kad ir kādas lielas grūtības, slikti iet darbā, vai, kad tiek gaidīts kāda būtiska jautājuma atrisinājums. Varbūt smiesities, bet, man, piemēram, Eiropas projekts tagad jāraksta un jānodod, un kā tur viss iznāks, es nezinu. Tradicionāls katolis, arī pareizticīgais un varbūt luterānis, trīs dienas pirms svarīgā notikuma gavē ar nodomu parādīt Dievam, ka – viss ir tavā vaļā, bet es patiešām cenšos un kā apstiprinājumu nesu šos upurīšus – atturos no kaut kā, kas man patīk. Savukārt Lielais gavēnis ir laiks, kad visa Baznīca kopā šim procesam iet cauri. Šogad pat Rietumu un Austrumu baznīca gavē vienā laikā. 

Lasīju par apvienības “Terra Mariana” un laikraksta “Katoļu Baznīcas Vēstnesis” aicinājumu gavēņa laikā izvairīties no izklaides pasākumu apmeklēšanas, tādā ceļā ietaupot naudu, ko sakrāt Žēlsirdības aploksnē un vēlāk ziedot. Vai šādā izklaides pasākumu kategorijā, no kuriem izvairīties, var ierindot arī kultūras pasākumus – teātra izrādes, koncertus -, kas tomēr saistīti ar cilvēka dvēseles sfēru?
Katram ir pašam sava sirdsapziņa, un pieaudzis cilvēks pats vislabāk saprot, kas viņam nāks par labu. Aizies, teiksim, uz Vestarda Šimkus koncertu – kāda vaina? Robežu ir grūti novilkt, bet princips gavēņa laikā ir – neiet uz ko tādu, bez kā var iztikt, censties vairāk neiet nekā iet. Ar alkoholu ir līdzīgi – gavēņa laikā labāk nedzert nemaz, bet, ja nu dzert, tad zāļu tiesai, lai sasildītos, vai pie pusdienām glāzi, bet nerīkot dzeršanas vakaru. Var aiziet uz kādu nopietnu pasākumu – piemēram, kādu izstādi, kāpēc ne. Var iet uz to, par ko es jūtu, ka tas man ko dos, bet, kad vienkārši kāds piezvanījis un pateicis – „davai, ejam patusēt”, tad – jāpadomā, vai man vajadzētu tagad iet „tusēt”. Vēlams arī neiet pārāk bieži ciemos un jautroties. Protams, nav nekādas vainas ciemos iešanai – bet labāk pēc gavēņa vai pirms. Gavēnis var būt arī laiks, kad vairāk piedomāt pie tā, kas būtu jādara, nevis – no kā izvairīties. Mēs visi tagad esam pārstrādājušies, ņemamies un tik ejam uz priekšu. Tad gavēņa laiks var būt brīdis, kad pārdomāt: varbūt varu sevi piespiest atpūsties katru dienu, kā līdz šim nedarīju. Vai arī, ja jūt, ka ir emociju bads – piemēram, ilgi nav būts uz teātri, koncertu, jo visu laiku jāstrādā -, tad gavēņa laikā var sev pateikt: pagaidi, tā nevar, reizi nedēļā tagad iziešu pāris stundas pastaigāties un uz kādu labu pasākumu. Arī tas var būt gavēnis, jo tas no cilvēka prasa piepūli. Cilvēkam šķiet – nu kā es iešu, man taču jāsēž, „jādragā” datorā teksti. Lūk, gavēnis ir tad, kad es, par spīti tam, apģērbjos un izeju saulītē divas stundas pastaigāties. Daru kaut ko, par ko es saprotu, ka man to vajag, bet ko es iepriekš atgrūdu malā.