Tiesībsarga kandidāte Kovaļevska: cerības ir

Intervija ar Administratīvās tiesas tiesnesi Anitu Kovaļevsku

Lai arī apvienības "Vienotība" izvirzītajai kandidātei tiesībsarga amatam – Administratīvās tiesas tiesnesei Anitai Kovaļevskai šobrīd Saeimas vairākums – Zaļo un Zemnieku savienības, kā arī "Saskaņas centra" frakcijas –  nesola atbalstu, Kovaļevska plāno pārliecināt šos deputātus un cer, ka piekrišana šim piedāvājumam vēlāk neatstās sekas uz viņas iespējamo apstiprināšanu tiesneša amatā uz mūžu.

Šobrīd esat izvēlējusies tiesneša karjeru, bet esat piekritusi arī piedāvājumam tikt virzītai tiesībsarga amatam, kas jums vairāk liekas saistoš?

Abi amati ir ļoti interesanti, bet par tiesnesi var būt visu mūžu un es arī ceru pēc tam veidot tālāk savu tiesneša karjeru. Par tiesībsargu cilvēks parasti tomēr ir vienu reizi dzīvē un tas ir krietni īsāks laiks. Tāpēc, ja šobrīd tāda iespēja pavērusies, tad es arī esmu piekritusi mēģināt kandidēt uz šo amatu.

Kad un kas jūs pirmoreiz uzrunāja tiesībsarga amatam?

Tas bija trešdienas [16.februāra] vakars. Ar mani sazinājās ["Vienotības" frakcijas vadītāja Dzintara ] Zaķa kunga uzdevumumā un paintersējās, vai man būtu vispār šāda vēlme. Es teicu, ka man vajag nedaudz padomāt. Šajā domāšanas procesā man zvanīja arī Čepānes kundze un arī aicināja kandidēt. Es domāju līdz ceturtdienas rītam, kad arī piekritu. Piekritu es, galvenokārt, tādēļ, ka pēdējā laikā bija ļoti daudz izskanējis no sabiedrības, kā arī atsevišķām amatpersonām, ka tāda tiesībsarga institūcija Latvijā vispār varbūt nemaz arī nav vajadzīga. Manuprāt, šāda institūcija ir vajadzīga, jo tā var palīdzēt gan atsevišķiem cilvēkiem, gan iestādēm, gan tiesām darboties labāk. Tā var novērst kādu lietu nonākšanu Eiropas Cilvēktiesību tiesā izskatīšanā un, ja tiesībsargs aktīvi darbojas, tad to visu var izdarīt. Tāpēc es gribēju mēģināt vismaz kandidēt uz šo amatu.

Vai jūs cerat tikt apstiprināta šajā amatā, ņemot vērā to, ka ZZS un "Saskaņas centram" tomēr kopā ir 51 balss Saeimā..

Nu, es teiktu, ka cerības ir, jo es esmu gatava runāt ar jebkuru frakciju, stāstīt par savu redzējumu, kā šai institūcijai jādarbojas. Es neuzskatu par neiespējamu arī pārlieicināt kādu no šo frakciju deputātiem nobalsot arī par mani.

Gadījumā, ja jūs neapstiprina šajā amatā, vai, jūsuprāt, tas vēlāk nevarētu atstāt sekas uz jūsu pārapstiprināšanu tiesneša amatā?

To, protams, ir grūti pateikt, jo mēs esam pēdējā laikā redzējuši tādus neizskaidrojamus lēmumus par tiesnešiem un tā galvenā problēma ir bijusi tādēļ, ka tā īsti deputāti nav pateikuši, kāpēc ir bijis šāds balsojums. Līdz ar to man arī ir grūti pateikt, vai tas kaut kā var ietekmēt manu apstiprināšanu Saeimā, kad būs jālemj jautājums par manu apstiprināšanu tiesneša amatā uz mūžu. Man gribētos cerēt, ka tā politiskā kultūra Latvijā ir augstāka, lai tāpēc vien, ka es arī biju gatava kandidēt un vēl bija kāds cits kandidāts, tam nevajadzētu būt iemeslam, lai balsotu pret tiesneša apstiprināšanu amatā.

Savulaik strādājāt tiesībsarga birojā, kādēļ to pametāt?

Es no tiesībsarga biroja aizgāju 2007.gada beigās. Tas bija pirmais gads, kad bija izveidots tieībsarga birojs.Es aizgāju strādāt uz Satversmes tiesu par tiesneša palīdzi un tas varbūt arī bija galvenais iemesls, ka saņēmu šādu piedāvājumu, jo man vienmēr bija licies interesanti paskatīties arī kā Satversmes tiesa strādā. Taču, protams, varu atzīt arī to, ka man bija šī gada laikā radusies sajūta, ka tomēr Apsīša kunga vadībā es nevaru realizēt visas šīs savas idejas, ka Apsīša kungam tas darba stils ir savādāks, viņš nav tik aktīvs kā man gribētos, tāpēc es izvēlējos par labu šim piedāvājumam.

Kas bija tie galvenie šķērši, kapēc nevarējāt realizēt sevi tiesībsarga birojā?

Visu šo gadu laikā ir parādījies tas, ka Apsīša kungs nav ļoti aktīvs tiesībsargs. Jā, tiek izskatītas sīdzības, bet tādu lielāku iniciatīvu un aktīvāku iestāšanos par kādiem jautājumiem mēs neesam redzējuši. Kaut gan, ja paskatās kaut vai, piemēram, tiesībsarga ziņojumu par 2010.gadu, var redzēt, ka ir jautājumi risināti, ir atrisinātas dažādas problēmas, bet ir pietrūkusi tieši šī aktīvākā darbošanās un arī iniciatīvas izrādīšana kādos jautājumos.

Ja Saeima jūs apstiprinātu, ko jūs darītu, lai panāktu autoritāti sabiedrībā?

Pirmkārt, ir jāpanākt atpazīstamība. Mēs nevaram runāt par autoritāti, ja vispār neatpazīst. Līdz ar to ir nepieciešami aktīvi informēšanas pasākumi un arī aktīva sadarbība ar plašsaziņas līdzekļiem, informējot par darbu, lai cilvēki, pirmkārt, pamana, ka šāda institūcija vispār ir. Tad autoritāti var nopelnīt, galvenokārt, ar labu, kvalitatīvu darbu, parādot, ka var palīdzēt atrisināt konkrētiem cilvēkiem konkrētas problēmas, var palīdzēt novērst preventīvi kādas problēmas, norādot Saeimai, ka tā varbūt gluži nevajag lemt šajā lietā, ka tā mēs varam pārkāpt cilvēktiesības un aizskart cilvēkus un vajadzētu lēmumu pieņemt citādi.. tikai ar aktīvu, kompetentu, labu darbu cilvēku labā.

Ja Saeima jūs apstiprinātu, kādas būtu jūsu prioritātes?

Jautājumi ir ļoti daudz, ar kuriem var strādāt. Tā lielā ideja būtu tāda, ka tiesībsargs piedāvātu idejas, bet iesaistītu arī sabiedrību šo prioritāšu izvēlē. Ja mēs mēģinām runāt par idejām, kas man pašai šobrīd liekas aktuālas, tad es varētu minēt trīs vai četras lietas: viena lieta, ko es gribētu minēt ir par labu pārvaldību, jo Valsts cilvēktiesību birojs (VCB) tika reorganizēts un tiesībsarga institūcija tika izveidota arī lielā mērā tādēļ, lai paplašinātu tā kompetenci, jo VCB kompetencē nebija labas pārvaldības jautājumi. Tiesībsarga kompetencē šie jautājumi ir, līdz ar to, manuprāt, tiesībsargam vajadzētu aktīvāk pievērsties šiem jautājumiem. Tur es redzu trīs darbības virzienus – nepārprotami ir jāturpina sūdzību izskatīšana, jo labas pārvaldības viena no būtībām ir palīdzēt cilvēkam konkrētā situācijā ar konkrētu iestādi, kur viņš ir saņēmis varbūt nepamatotu lēmumu, ir nepieklājīga vai nepietiekami pretimnākoša attieksme. Caur šīm problēmām var pamanīt arī kādas lielākas problēmas. Gan uz sūdzību bāzes, gan citādi var strādāt ar konkrētām iestādēm. Šeit man arī liekas svarīgi pārliecināt iestādes par to, cik svarīgi ir izturēties pret cilvēkiem pretimnākoši un atteikties arī no nevajadzīga formālisma kā tas reizēm notiek iestāžu darbā.

Vai redzat kādu piemēru, kā varētu izvairīties no formālisma un birokrātijas?

Manuprāt, reizēm pietiek ar sarunu ar iestādi. Man kā tiesnesei nākas saskarties ar tādām lietām, kur es saprotu, ka tiesa nav tas efektīvākais veids, kā kādu lietu atrisināt. Piemēram, cilvēks vērsās Valsts ieņēmumu dienestā (VID) un lūdz, lai viņam paskaidro, kā viņš var savā nodokļu auditā pierādīt kādu konkrētu lietu.Viņš raksta, ka viņš prasa uzziņu un tad VID juridiski mēģina uz divām lapām argumentēt, ka tas, ko viņš prasa, nav uzziņa. Tad cilvēks vēršas tiesā, tiesa skata diemžēl pēc diviem gadiem rakstam spriedumu, bet tā būtība jau tāda, ka cilvēkam vajadzēja padomu. Iestādei taču nekas briesmīgs nenotiktu, ja viņi dotu šo padomu, kuru viņi var dot, nevis koncentrētos uz to, vai viņš prasīja uzziņu vai ne uzziņu. Manuprāt, runājot ar iestādēm, var pārliecināt, ka tas ir viņu pašu labā, jo viņiem būtu daudz vieglāk uzrakstīt uz puslapas skaidrojumu, kādu viņi var dot. Cilvēks saņemtu, viņiem nevajadzētu uz divām lapām skaidrot, ka tā ir uzziņa, vēl tērēt resursus tiesas procesam.

Ko darīt ar tiem cilvēkiem, kuru vaļasprieks, hobijs kļuvis rakstīt iesniegumus dažādām valsts iestādēm? Tagad aktualizējies jautājums, vai tiešām šīm iestādēm ir jāatbild uz visām šīm vēstulēm.

Mans viedoklis ir tāds, – ja cilvēks raksta pamatoti, tad viņam ir tiesības saņemt atbildi no iestādes.

Ko nozīmē pamatoti?

Ja cilvēkam ir reāls jautājums un viņš raksta, tiešām risinot vienalga vai savu problēmu vai vēlas vienkārši noskaidrot kādu sev aktuālu jautājumu, tad viņam ir tiesības saņemt atbildi. Bet var piekrist tam, ka ir šie cilvēki, kam tā ir kļuvusi par tādu kā profesiju, kas raksta, raksta un raksta. Šeit ir vairākas iespējas – jau šobrīd iesniegumu likums paredz to, ka var atstāt bez izskatīšanas atkārtotus iesniegumus. Augstākās tiesas senāts arī ir atzinis un iestādes var to darīt – vienā brīdī pateikt, ka mēs pārtraucam ar jums saraksti. Ja cilvēkam jau divas reizes ir atbildēts, varbūt vēl divas reizes ir paskaidrots, ka mēs jau jums par to atbildējām vai arī jebkurā gadījumā viņš visu laiku raksta par līdzīgiem jautājumiem ar nelielām niansēm, iestādei ir tiesības vienā brīdī pateikt, ka mēs pārtraucam saraksti un tiesa to neatzīs par pārkāpumu, jo kā arī tika norādīts – savas cilvēktiesības nedrīkst izmantot ļaunprātīgi. Šajā gadījumā tās tiek izmantotas ļaunprātīgi.

Kā vērtējat iedzīvotāju informētības līmeni par savām tiesībām?

Manuprāt, tas līmenis ir ļoti dažāds. Ir cilvēki, kas patiešām nav informēti un nezina tādas lietas, kas ir svarīgas ikdienā, piemēram, par darba tiesībām, gan par iespējām saņemt sociālos pabalstus pašvaldībā, bet ir arī cilvēki, kas ir labi informēti par savām tiesībām. Mums ir daudz pieteikumi tiesās, cilvēki māk izmantot savas tiesības. Principā jau mums arī administratīvais process ir virzīts uz to, lai cilvēkiem izskaidrotu. Tiek prasīts iestādes lēmumā norādīt pamatojumu, tiek prasīts, lai tiktu norādīts, kur cilvēkam jāvēršas, ja konkrētā iestāde nav kompetenta risināt šo jautājumu, ir jānorāda arī tas, kur šādus lēmumus var pārsūdzēt. Galvenais – cilvēkiem nebaidīties, vērsties pie iestādēm un meklēt šos risinājumus.

Kuras sabiedrības grupas, jūsuprāt, šobrīd Latvijā visvairāk pakļautas diskriminācijas riskam?</strong>