Mīts par Krievijas miljoniem

Latvijas ekonomika kaimiņvalstī nevar glābties bez politikas

Kopš 2008.gada novembra, kad līdz ar ''Parex bankas'' pārņemšanu Latvijas un starptautiskajai sabiedrībai kļuva skaidrs, ka pasaules finanšu un ekonomiskā krīze atstās dziļas rētas arī mūsu valsts ekonomikā, tiek meklēti risinājumi, kas uzņēmumiem un tautsaimniecībai kopumā ļautu atkopties no krīzes negatīvās ietekmes un turpmāk izvairīties no līdzīgas situācijas atkārtošanās.

Viens no ekonomikas glābšanas riņķiem, ko piedāvā vērotāji un apzinās paši ražotāji, ir Latvijas preču un pakalpojumu eksports uz līdz šim neizmantotiem ārvalstu tirgiem. Kā viens no apgūstamajiem tirgiem, kas Latvijai palīdzētu atkopties no krīzes sekām, minēts Krievijas tirgus. Taču – vai Krievija ir tiešām spējīga dot nepieciešamo impulsu, lai viens no ''Baltijas tīģeriem'' atgūtu pirmskrīzes ekonomiskās izaugsmes rādītājus?

Ātri augošais vienīgais glābiņš?
Kopš PSRS sagruvuma Krievija palēnām atkopusies no ekonomiskās nestabilitātes, kas raksturoja valsts attīstību deviņdesmito gadu sākumā, un pašlaik ir viena no pasaules lielākajām augošajām ekonomikām. Dažādu starptautisko auditorfirmu ziņojumos, piemēram, ''PricewaterhouseCoopers'' ziņojumā par 2009.gadu minēts, ka pašlaik ekonomiskās krīzes dēļ arī Krievijā ekonomikas pieauguma rādītāji ir samazinājušies, tomēr tie saglabājas pozitīvi. Arī valsts īstenotā politika ekonomikas veicināšanai padara Krieviju par valsti, kas piedāvā jaunas iespējas uzņēmējiem un investoriem. Pamatojoties uz šādiem iedrošinājumiem, nav brīnums, ka arī virkne Latvijas uzņēmēju lūkojas Krievijas virzienā ar cerību, ka šī valsts sniegs iespējas, ko nedod vietējais vai Eiropas Savienības tirgus.

Krievija noteikti ir valsts ar vēl pilnībā neaizmantotu ekonomisko potenciālu un Latvijas uzņēmēju gadījumā arī vēl pilnībā neapgūtu tirgu, kura apgūšana būtu labs ieguldījums Latvijas ekonomiskās izaugsmes pamatu diversificēšanā. Tomēr pēdējā laikā, arī saistībā ar Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera vizīti Krievijā, tā tiek attēlota gandrīz kā vienīgais glābiņš Latvijas ekonomikai – valsts, kuras uzņēmēji ir gatavi investēt Latvijas uzņēmumos, valsts, kas gatava nodrošināt noietu Latvijā ražotajām precēm un pakalpojumiem.

Regulēts un neērts tirgus
Lai cik ļoti gribētos tam ticēt, līdz šim Krievija nav parādījusi sevi kā valsti, kas ir labvēlīgi noskaņota pret nelielām ekonomikām. Piemēram, lai gan sarunu process tuvojas noslēgumam un ASV ir apliecinājusi atbalstu Krievijas dalībai Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO), tā joprojām nav šīs organizācijas dalībvalsts. Šāds statuss pašlaik Krievijai ļauj īstenot politiku iekšējā tirgus aizsardzībai un mazināt ārvalstu produkcijas konkurētspēju tajā.

Jāņem vērā valsts nozīme ekonomikas regulācijā, ko labi parāda noteiktu grupu pārtikas produktu cenu maksimuma noteikšana, sākoties ekonomiskajai krīze. Nosakot maksimālo cenu pārtikas produktiem, tika ne vien aizsargāti mazāk nodrošinātie Krievijas iedzīvotāji, bet arī radīts papildu izaicinājums pārtikas ražotājiem, jo īpaši tiem, kuri ražo kvalitatīvākus un – tāpēc arī dārgākus produktus.

Nākamais jautājums ir uzņēmējdarbības vide Krievijā. Saskaņā ar Pasaules Bankas datiem 2011.gadā Krievija ieņem 123.vietu no 183 valstīm indeksā par uzņēmējdarbības veikšanas ērtībām (''Ease of Doing Bussiness” rank), piedzīvojot kritumu par septiņām vietām, salīdzinot ar 2010.gadu, kad tai bija 116.vieta. Krievijai ir labi rādītāji īpašuma reģistrācijā – 51.vieta, un līgumu aizsardzībā, tai skaitā lietu izskatīšanā tiesās – 18.vieta. Viens no zemākajiem rādītājiem Krievijai ir tieši pārrobežu tirdzniecībā, kur 183 valstu konkurencē tā ieņem tikai 162.vietu. No Krievijas pilsētām visvieglāk uzņēmējiem esot darboties Kazaņā, Tverā un Petrozavodskā, bet lielākie šķēršļi uzņēmējiem jāpārvar Voroņežā un Maskavā.

Apgrūtinājumus tirdzniecībā ar Krieviju labi ilustrē arī kravas automašīnu rindas pie Latvijas un Krievijas, kā arī laiku pa laikam pie Somijas un Krievijas robežas. Zatlera vizītes laikā Krievijas amatpersonas solīja jautājumu risināt, lai gan līdzīgi solījumi ir  pausti arī senāk. Garās kravas automašīnu rindas ne vien rada neērtības automašīnu vadītājiem un pierobežas reģionu iedzīvotājiem, bet arī tiešus zaudējumus uzņēmējiem.

Labvēlīgais fons
Ekonomiskajās attiecībās ar Krieviju, it īpaši kaimiņvalstu gadījumā, papildus augstākminētajiem aspektiem tikpat svarīgs vai pat vēl svarīgāks ir politiskais aspekts. Ekonomiskās sankcijas pret noteiktām valstīm ir visai iecienīts Krievijas ārpolitikas solis. Polijā ražotās gaļas, Latvijā ražoto šprotu, Gruzijā ražoto vīnu un minerālūdens importa aizliegumi oficiāli tika pamatoti ar produkcijas neatbilstību Krievijas standartiem, bet paralēli tie sakrita arī ar politisko attiecību pasliktināšanos starp Krieviju un minētajām valstīm.

Pirms prezidenta Zatlera vizītes Krievijā daudz tika runāts par labvēlīgu ''politisko fonu” Latvijas un Krievijas attiecībās, kas ļautu vizīti īstenot. Izskatās, ka labvēlīgs ''politiskais fons” ir nepieciešams arī ekonomisko attiecību veidošanai. Un fonam jābūt labvēlīgam Krievijas skatījumā, proti, Latvijai savā iekšpolitikā un ārpolitikā ir jāņem vērā Krievijas redzējums par noteiktiem jautājumiem. Protams, nav runa par Krievijas diktētu politiku, tomēr zināms autonomijas ierobežojums šeit ir novērojams.

Politiskajām attiecībām ir nozīme arī ekonomiskajā jomā, kaut vai nepieciešamās līgumtiesiskās bāzes nodrošināšanā, lai abu valstu uzņēmumi varētu tālāk rast un attīstīt savstarpējo sadarbību. Krievijas gadījumā valsts politiskās elites loma ekonomisko attiecību attīstībā ir daudz ievērojamāka, padarot ekonomiku par vienu no Krievijas ārpolitikas elementiem, kura ietvaros tiek norādīts, ar ko un kādā mērā var sadarboties.

Ievērojama loma Krievijas ārpolitikas ''ekonomiskajā dimensijā” ir Krievijas lielajiem uzņēmumiem, un viens no zināmākajiem piemēriem ir ''Gazprom''. Krievijas uzņēmumu, kuru vadība ir pietuvināta politiskajai elitei, rīcībā ir ievērojami finanšu resursi, ar kuru palīdzību tie netieši iesaistās Krievijas ārpolitikas īstenošanā. Šajā kategorijā var minēt ''Gazprom'' un citu Krievijas energokompāniju ''gāzes diplomātiju”, nosakot gāzes cenas un piegādes ceļus, vadoties ne vienmēr no ekonomiskiem apsvērumiem. Arī Vladimira Putina drauga, Vācijas bijušā Kanclera Gerharda Šrēdera kļūšana par vienu no ''Nord Stream'' (51% akciju pieder ''Gazprom'') vadošajām personām norāda uz šīs kompānijas lomu Krievijas ārpolitikā.

Ekonomiskā ārpolitika
Attiecībā uz Latviju der ievērot dīvainu sakritību starp Krievijas jaunās ārpolitikas doktrīnas projektā minēto ieinteresētību iegādāties enerģētikas, IT, loģistikas un transporta infrastruktūras objektus Baltijā jeb nodrošināt lielāku ekonomisko nozīmi šajās valstīs, un pēkšņo uzsvaru uz Krievijas un Latvijas ekonomisko attiecību attīstīšanu un šo attiecību perspektīvām. ''Alfa bankas” akcionāra Pjotra Avena un ''Snoras Bankas” īpašnieka Vladimira Antonova viesošanās Latvijā neilgi pirms Valsts prezidenta vizītes Krievijā arī rada jautājumus par miljonāru interesēm, apmeklējot Latviju. Līdzīgi ideja par ātrgaitas dzelzceļa būvi starp Rīgu un Maskavu, kas izskanēja prezidenta vizītes laikā un, iespējams, ietvertu arī ''Krievijas investoru” piesaisti, saskan ar ārpolitikas doktrīnā minēto infrastruktūras projektu iegādi.

Ievērojamos ieguvumus, ko dotu Krievijas un Latvijas ekonomisko attiecību intensificēšana, ir uzsvēruši gan Krievijas pārstāvji, gan pazīstami Latvijas politiķi, kas cieši saistīti vai nākuši no uzņēmēju vidus. Vēl pirms pasaules finanšu krīzes sekas kļuva spilgti redzamas Latvijā, bija politiķi, kas aicināja piekopt Krievijai labvēlīgāku politiku, lai gūtu ekonomisku labumu.

2008.gada oktobrī, neilgi pēc augustā notikušā Krievijas – Gruzijas konflikta, viesojoties Astanā, starp satiksmes ministru Aināru Šleseru un ekonomikas ministru Kasparu Gerhardu izvērtās masu medijos plaši atspoguļota diskusija. Te svarīgi atzīmēt Šlesera teikto par Latvijas atbalstu Gruzijai: ''Kāpēc mums šajā cīņā jābūt par karognesēju? Ja jau Latvija tik ļoti vēlas cīnīties par demokrātiju visā pasaulē, lai tā cīnās ar Kubu, Venecuēlu un Ziemeļkoreju. Tie nav mūsu kaimiņi, ar viņiem mums kopīgu biznesu neizveidot. Kāpēc mums strīdēties ar Krieviju? Ar vienīgo valsti, kas mums šobrīd var kompensēt zaudējumus, kādus mums rada krīze Rietumos. Piemēram, Somija arī, iespējams, ne vienmēr atbalsta Krieviju, bet tā netver pēc karoga un pirmā citu priekšā neizsaka savu nosodījumu. Lai cīņas karogu ar Krieviju nes citi! Kāpēc tas jādara mums?!”

Arī Latvijas uzņēmējiem valsts un lielas sabiedrības daļas paustais atbalsts Gruzijai šķita neatbilstīgs ekonomiskajām interesēm. 2008.gada septembrī Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija (LPUF) nosūtīja Latvijas augstākajām amatpersonām un atbildīgajiem ministriem atklātu vēstuli , kurā tika pausts: ''Diemžēl, šķiet, pēdējā laikā Latvijas politiķi un amatpersonas ir piemirsuši, ka uz eksportu orientēta tautsaimniecības attīstība ir tieši atkarīga no politisko attiecību fona, kāds tiek veidots un uzturēts ar Latvijas ekonomikai būtiskām partnervalstīm. Mums par lielu apbēdinājumu pēdējā laikā esam saņēmuši nedraudzīgus signālus no LPUF biedru potenciālajiem sadarbības partneriem Krievijā. Turklāt vairākiem LPUF biedriem pēc Kaukāza konflikta saasināšanās ir pārtrūkušas sarunas par sadarbību, bet dažiem pat apstājušās eksporta produkcijas piegādes.''

Cits veids, ne mērķis
Var saprast Latvijas ražotājus, kuriem Krievijas negatīvā reakcija rada zaudējumus, taču – vai šādā situācijā risinājums ir jāmeklē labvēlīga ''politiskā fona” nodrošināšanā, vai problēmas avots tomēr ir meklējams Krievijā, kura saasināti uztver katru soli, ko uzskata par nedraudzīgu?

Krievija bija, ir un būs Latvijas un Eiropas Savienības (ES) ekonomiskais partneris – to nosaka gan ģeogrāfija, gan globālās ekonomikas principi, kas visas pasaules valstis tiecas saistīt vienotā ekonomisko attiecību tīklā. Latvijas gadījumā tomēr ir vērts atcerēties arī agrāko Krievijas amatpersonu retoriku un kopīgo ''politiski informatīvo fonu”, ko Krievija rada par Latviju un Baltijas valstīm kopumā, kā arī citas Krievijas intereses šajā reģionā, piemēram, ''tautiešu” jautājumu. Ir maz ticams, ka Krievija būtu atmetusi cerības ietekmēt Baltijas politiku šajos un citos jautājumos, lai tikai gūtu ''ievērojamos” ekonomiskos labumus, ko sniegtu sadarbība ar Latviju. Domājams, ka intereses ir palikušas nemainīgas – ir mainījies vienīgi veids, kā tās īstenot.

Taču par Latvijas un Krievijas ekonomiskajām attiecībām kā mūsu valsts izaugsmes garantu ir vērts atcerēties seno patiesību, kas var sanākt, saliekot visas olas vienā grozā, it sevišķi tāpēc, ka deviņdesmito gadu vidū groza daudzo caurumu dēļ krietns skaits olu no tā izkrita.

Māris Cepurītis ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes Politiskās zinātnes doktorants.