Sniega haoss Londonā

Sals apvieno cilvēkus un parāda atšķirības

Šonedēļ sniga arī mūsu Londonas piepilsētā. Avīzes, portāli un laika ziņas to bija solījušas jau nedēļu, bet baumas sākās jau novembrī. Tējnīcā tērzējot ar saimnieku un darbā ar kolēģiem, sarunu sākt ar neiedomājamajiem, neizturamajiem laikapstākļiem (ap nulli) bija teju vai svēta lieta. Nebija vajadzīgs ne televizors, ne radioaparāts, lai izsekotu sniega virzībai no Skotijas augstienēm uz salas dienvidiem. Šķita, ka dažam labam mājās bija pielikta Lielbritānijas karte, kur ar piespraudēm ik rītu un vakaru atzīmēt jaunos sala upurus.

Un tad tas beidzot bija klāt. Pirmais sniegs bija bikls un nervozs, drebinājās gaisā kā anglis bez kažoka un izkusa, tikko pieskāries asfaltam. Otrais cēliens naktī uz ceturtdienu jau bija daudz krietnāks, uz brīdi padarot Londonu līdzīgu ziemīgajām pastkartēm. Pat no rīta uz trotuāriem varēja samanīt kādu centimetru sniega.

Tāpēc nākamajā rītā vairums vilcieni kavējās vairāk nekā pusstundu, bet daļa vispār tika atcelti. Autovadītāji arī šoreiz bija pārsteigti bez ziemas riepām (novērojumi neapstiprināja cerību par līksmām pikošanās kaujām starp šoferiem), ļaujot ziņu dienestiem sacensties apokaliptisku virsrakstu gudrošanā. Daudzas skolas tika slēgtas, bet tehnoloģijām apgādātais darbaspēks drīkstēja strādāt no mājām. Vienvārdsakot, vispārēja jautrība – izņemot tos, kuriem no rīta vajadzēja tikt uz darbu.

Bet arī tur sarunas no laikapstākļiem neaizvirzījās vairāk par pussoli. Kāds darbabiedrs sūrojās, ka nevar pat iziet uzsmēķēt, cits skuma, ka sniega dienas skolās sākušās tieši gadu par vēlu, lai pienāktos lieka brīvdiena, bet dienvidnieki gandrīz vienbalsīgi rūca, ka Anglijā viss ir labi, tikai tas nejēdzīgais aukstums…

Nākot no Latvijas, šāda ņemšanās pat negribot izraisa smīnu. Kā tik pie mums nav bijis… Taču atmiņas par kūts tīrīšanu -25 grādos labāk paturēt pie sevis. Un ne tikai tāpēc, ka strādāju kopā ar zviedrieti, kura var divkāršot it visus pieminētos mīnusus. Un arī ne tāpēc, ka valsts ziemeļpusē cimdi patiešām ir nepieciešamība un sniegā var kaut ierakties.

Tāpat kā Latvijā (un droši vien arī citviet), šeit žēlabas par laiku drīzāk ir rituāls, kas tikai pastarpināti saistīts ar notikumiem aiz loga. Sals ir visus interesējoša sarunas tēma, – tas apvieno cilvēkus un nodrošina dienišķo saziņas un joku devu pat klusētājiem. Vēl vairāk: tas beidzot ir pamatots iemesls, lai pasūrotos.

Arī Lielbritānija ir gana ziemeļnieciska zeme, lai problēmas būtu katra paša darīšana. Varbūt tuvākajiem draugiem kaut kas tiek pateikts, bet pārējiem – nedrīkst. Taču padalīties bēdās un sāpēs gribas. Un ārkārtēji laikapstākļi ir tikpat labs sarunu stimuls un cilvēku saliedētājs kā suns vai alkohols. Valoda gan piesardzīgāka kā citos apstākļos. Nupat uz ielas dzirdētais: „Tāds sniegs ir mazliet depresīvs, vai ne?” tam ir visnotaļ tipisks piemērs. Neuzbāzīgi, pieklājīgi, bet savējie sapratīs.

Protams, arī Latvijas cilvēkiem tas nav nekas svešs. Tikai laikapstākļu robežas citas – un arī iepriekšējais jautājums sabiedriskā vietā varētu tikt uztverts kā pārlieka jūtelība. Esam atturīgāki. Bet arī izturīgāki. Citādi mūsu ziemās būtu grūti. Toties tas atvieglo Anglijas salu.