Astanas domu apmaiņa

Kazahstānas galvaspilsētā noslēdzies EDSO valstu samits

Divas dienas Kazahstānas galvaspilsētā Astanā norisinājās Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) samits. Iepriekšējais notika pirms vienpadsmit gadiem Turcijas galvaspilsētā Stambulā. Organizācijas prezidentūru no Kazahstānas pārņēma Lietuva, un samita pēdējo sēdi vadīja mūsu kaimiņvalsts prezidente Daļa Gribauskaite.

Vienīgais samitā pieņemtais dokuments ir diplomātiskos toņos ieturētā un patiesībā neko, atskaitot labus nodomus, neizsakošā gala deklarācija. Un pat to atteicās parakstīt Uzbekistānas delegācija, jo labie nodomi iepriekš netikuši saskaņoti ar EDSO dalībvalstīm. Bija domāts, ka dienas gaismu ieraudzīs arī konfliktsituāciju risināšanas rīcības plāns, taču vienošanos par to neizdevās panākt.

EDSO ir pie cita nosaukuma tikusi kādreizējā Eiropas Drošības un sadarbības apspriede, institūcija, kas radās Aukstā kara gados kā konfrontējošo Austrumu un Rietumu “apspriežu telpa”. Mainoties nosaukumam, viss pārējais palika pa vecam. EDSO nevar pieņemt dalībvalstīm obligāti izpildāmus lēmumus, līdz ar to tās loma konfliksituāciju risināšanā ir vien ieteikumu izstrādāšana.

Ir stipri ieilguši konflikti, piemēram, Kalnu Karabahas problēma, kuras risināšanai tajā iesaistītās Armēnija un Azerbaidžāna piedāvā savstarpēji izslēdzošus variantus. Var neskaitāmas reizes uzdot jautājumu, kā tas nācās, ka galvenokārt armēņu (līdz 90% iedzīvotāju) apdzīvotu reģionu savulaik iekļāva Azerbaidžānas PSR sastāvā. Tikai tas nepadarīs par nebijušu karu un etnisko tīrīšanu Kalnu Karabahā un neatņems Azerbaidžānai tiesības apgalvot, ka tā zaudējusi turpat ceturto daļu savas teritorijas, tai skaitā rajonus, kuros armēņu tautības iedzīvotāju īpatsvars bija pavisam neliels. Azerbaidžāna neriskē atgūt to ar spēka palīdzību, taču tas nenozīmē, ka ir šo teritoriju “norakstījusi”. Kalnu Karabaha ir pasludinājusi savu neatkarību, taču šī neatkarība nav guvusi starptautisku atzīšanu, un nekas neliecinna, ka atzīšana varētu nākt.

Līdzīgā situācijā ir Gruzija, kas pagājušajā pavasarī pabeidza NVS atstāšanas oficiālo procedūru. Šī valsts pirms turpat divdesmit gadiem pilsoņu kara rezultātā “de facto” zaudēja Abhāziju un Dienvidosetiju, un tie ir aptuveni 20% Gruzijas teritorijas “uz kartes”. Te jāpiebilst, ka līdz “piecu dienu” karam Krievija neapšaubīja Gruzijas teritoriālo integritāti. Tagad tā ir vienīgā vērā ņemamā valsts, kas atzinusi Abhāzijas un Dienvidosetijas valstisko neatkarību. Atšķirībā no Azerbaidžānas Gruzijai, nebijis Abhāzijā un Dienvidosetijā Krievijas karaspēka, nebūtu grūti atgūt kontroli pār separātajām teritorijām. Tās vienkārši neizrādītu pretestību. Trešais ieilgušais teritoriālais konflikts ir tieši tāpat starptautiski neatzītā Piedņestras Moldovas republika.

Nevienā no šiem gadījumiem EDSO, lai ko tā apspriestu, reālo stāvokli ietekmēt nevar. Sastingušie konflikti paliks, kādi bijuši. Kalnu Karabahas problēmas risināšanai savulaik tika izveidota piecu valstu t.s. Minskas grupa. Bez redzamiem panākumiem. Tad ko var gaidīt no EDSO, kurā ietilpst 56 valstis?

Astanā Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs rosināja domāt par pasaules rezerves valūtas izvēli, bet Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs – par EDSO modernizāciju. Tas viņam tāds mīļvārdiņš. Pateikt, kas darāms, lai EDSO darbība kļūtu efektīvāka, viņš vai nu nevarēja, vai negribēja.

Līdz ar PSRS sabrukumu un Neatkarīgo valstu savienības (NVS) izveidošanos EDSO kuplināja jaunas dalībvalstis. Organizācija ir labs formāts, kā savest kopā dažādu valstu politiķus domu apmaiņai, bet ne vairāk. Tā nevar pieņemt kolektīvus politiska, ekonomiska vai militāra rakstura lēmumus.

EDSO ir sava veida anahronisms, apmēram tāpat kā Baltijas asambleja, kas regulāri saved kopā Baltijas valstu parlamentāriešus. Un domu apmaiņa nenāk par ļaunu, piedevām ieteikumi var izrādīties noderīgi.