Spļāviens akā

''Vienotība'' deldē savu vienīgo kapitālu – sabiedrības uzticēšanos

Kad astronauts Armstrongs spēra pirmo soli uz Mēness, viņš izteica vēsturisko prātulu par mazu soli cilvēkam, bet milzīgu lēcienu cilvēcei. Nav zināms, ko teica deputāte Silva Bendrāte, kad noslēdza savu 2250 latu vērto slepeno trasta līgumu ar pilsoni Lembergu par ieguldījumu ''Kurzemes radio'', bet skaidrs, ka šis mazais solis biznesā nozīmē lielu kritienu viņas kā politiķes uzticamībā. Un tam vajadzētu nozīmēt strauju kritumu arī viņas karjerā, jo pretējā gadījumā ar skaļu blīkšķi dubļos iegāžas ''Jaunā laika'' un ''Vienotības'' principi.

Lietas būtība ir gana skaidra – veidojot vietējo raidstaciju, žurnāliste Silva Bendrāte meklēja investorus un 1997.gadā noslēdza vienā eksemplārā (!) sastādītu trasta līgumu, ar kuru saņēma no Aivara Lemberga naudu ''Kurzemes radio'' daļu iegādei un apņēmās turpmākajā daļu pārvaldīšanā vadīties «tikai un vienīgi» no Lemberga interesēm. Piecus gadus vēlāk viņa kļuva par politiķi – ievēlēta 8.Saeimā no ''Jaunā laika'' saraksta, nākamajā sasaukumā tika pārvēlēta un arī tikko aizvadītajās vēlēšanās atkārtoti izpelnījusies balsotāju uzticību.

Kā izriet no pašas Bendrātes teiktā, līgums ar Lembergu nav pārtraukts, viņa joprojām ir daļu turētāja, naudu ietekmīgajam labdarim nav atdevusi. Turklāt deputāte ir pārliecināta, ka radio šo ieguldījumu ir jau sen «atstrādājis», vēstot par Ventspils domi, un darījis to bez jelkāda spiediena vai kontroles no Lemberga puses.

Deputāte nu taisnojas, ka pazinusi Lembergu kopš astoņdesmito gadu beigām, līguma slēgšanas laikā viņš bijis apjūsmots, sekmīgs pilsētas tēvs, no kura saņemtā nauda faktiski jāuzskata par cieņas apliecinājumu, savukārt pats bargais līgums acīmredzot bijis tālaika «mode», bet darījuma summa – vien «nieka šķaudījiens, piliens», salīdzinot ar radio vajadzībām un viņas pašas ņemto 100 tūkstošu latu kredītu. ''Jaunā laika'' valde vīkšas kādā tuvākā sēdē apspriest Bendrātes lietu, bet ''Vienotības'' premjers Dombrovskis nesaredz nekādu sakaru starp Bendrātes vecajām biznesa štellēm un šodienas politiku.

Šo visu klausoties, rodas divi jautājumi, uz kuriem gribas saņemt skaidru atbildi.

Pirmais, cilvēcisks – kāpēc cienījamai žurnālistei vispār bija vajadzīga šī Lemberga maznozīmīgā pile, kurai līdzi stiepjas bezierunu saistību tauva sazin līdz kuram augumam, jo pat līgumslēdzēju nāve šo vienošanos nepārtrauc?

Otrais, politisks – kāpēc, vērtējot tagad gaismā nākušo darījumu, politiķe un viņas partija cenšas publikai uztiept tos ļurbīgos ētikas standartus, kas acīmredzot ir pastāvējuši šī līguma slēgšanas brīdī, bet kuru aizmēšana bija ''Jaunā laika'' izveides vadmotīvs un kuri ir pilnīgā pretrunā ar partijas godīguma, atklātības un atbildības principiem?

Deputāte pati un viņas partija tiešas valodas un ātras rīcības vietā mēģina iesmērēt vēlētājiem nožēlojamu taisnošanos un izlocīšanos no atbildības. Premjers Dombrovskis pēkšņā politiskas tuvredzības lēkmē deldē savu vienīgo kapitālu – sabiedrības uzticēšanos, izvairīdamies aiz «vecu komercjautājumu» kokiem ieraudzīt slēptas, kompromitējošas atkarības mežu. Un tas viss tikai dažas nedēļas pēc vēlēšanām, kurās ''Vienotība'' pozicionēja sevi ne vien kā fiskālās disciplīnas garantu un pēdējo bastionu kremļa ielikteņu ceļā uz Brīvības bulvāri 36, bet arī kā godīgas politikas pirmrindniekus.

Ja Bendrātes darījums būtu atklājies pirms 2.oktobra, vēlētāji varētu paši vērtēt, vai politiķe iederas ''Vienotības'' komandā, bet tagad skaidra atbilde par to ir jādod ''Vienotībai''. Likmes valdības veidošanai ir augstas, bet partijas principu uzmešanai – augstākas.

Latvijas politiķus var iedalīt divās lielās grupās. Vieniem uzpļaušana ētikas principiem ir kaut kas līdzīgs rituālai saspļaušanai saujās, pirms ķerties pie darba savā un saimnieku labā. Otriem šis spļāviens neizbēgami trāpīs akā, no kuras dzer. Un mazs vai liels – nav starpības, spļāviens paliek spļāviens.