Urbanovičs: «trešā republika» ir alegorija

SC premjera kandidāts cīnīsies par varu līdz pēdējam

Sarunā ar žurnālu Ir ''Saskaņas centra'' (SC) līderis, premjerministra amata kandidāts Jānis Urbanovičs šķiet ļoti apņēmīgs, pat agresīvs, neraugoties uz pretrunām atbildēs. Publicējam pilno versiju Ir priekšvēlēšanu intervijai ar SC Rīgas saraksta pirmo numuru. Intervēja Pauls Raudseps un Aivars Ozoliņš.

Jūsu nesen izplatītajā reklāmas biļetenā teikts, ka «valsts liktenis tiks izlemts 2.oktobrī». Tas skan mazliet draudīgi. Vai tā nav atsauce uz jūsu draudēšanu ar Biškeku?
Visās vēlēšanās tiek izšķirts liktenis, ne pēc vienām nav tā, kā ir bijis, vienmēr mainās, ne tikai Latvijā.

Bet — «liktenis» — būt vai nebūt?
Mēs vienkārši pieņemam citu labo ļaužu politikā piedāvājumu un, piekrītot viņiem, atbalstām — to saka visi —, ka šī būs izšķirīga reize, kad vēlētāji izšķirs, vai būs tā, vai būs šitā, vai būs labi, vai nebūs labi.

Jūs jau esat iezīmējis to, ka Latvijā jāveido «trešā republika». Cik var saprast, tas nozīmē nepilsoņu statusa likvidēšanu, otrās valsts valodas ieviešanu. Vai tā ir?
Es biju domājis, ka es atnāku pie gudriem cilvēkiem, kas lietas saprot, bet jūs man uzdodat tādu dzeltenās preses jautājumu. Jūs ļoti labi zināt, ka Latvijā ir vienas konstitūcijas, teiksim, veidojumi — gan pirmskara, gan pēckara, — un runāt juridiskā vai fiziskā plāksnē par «trešo republiku» nevar. Tā ir alegorija, kurā runāts par to, kādā veidā viņas izveidojušās, un, manuprāt, kas viņām ir bijis raksturīgs — ne kā sabiedriski ekonomiskas formācijas, bet kā dzīves lietu kārtība.

Pirmā republika — no 1918.gada līdz karam, otrā ir 20 gadi jautrās privatizācijas un valsts nozagšanas, kura noslēdzās ar krīzi, līdzīgu karam, proti, kad ir globāls ekonomisks sabrukums, kurš Latvijā pēc Dombrovska un jūsu uzstādījuma ir sen pārvarēts, pēc manām izjūtām — nē.

Un tagad ir laiks, kāda būs tā Latvija. Vieni dzīvo ar nostaļģiju par to pirmo, piemēram, viena daļa ''Vienotības'', TB/LNNK, ''Visu Latvijai!'', kas grib kādu jaunu atkārtojumu tai pirmajai republikai. Kad visi bija jauni, smuki, un visa pasaule piederēja viņiem, un visas preces, lai ko ražotu, bija vajadzīgas visur Rietumos. Maz tādu, kas atceras to laiku, un tāpēc nostaļģija ir stipra.

Otrā nostaļģija — tie bagātie ļaudis, kas ''prihvatizēja'' mūsu valsts kopējo sabiedrības mantu. Es viņus saprotu, kāpēc viņi gribētu atgriezties — tās pašas izjūtas. Arī tas nav iespējams, jo zagt vairs nav tik daudz, ko. Kādam vēl varbūt pietiks, bet tas nedos to gandarījumu, nez vai sabiedrība to tā viegli akceptēs kā apjukuši pēc padomju iekārtas krišanas, kad cilvēki priecājās par katru jaunu, veiksmīgu kapitālista stāstu.

Tagad cilvēki to nepieņems, es domāju, tāpēc arī šis modelis sabiedrībai kā tāds attiecību veidošanas skelets nestrādās. Acīmredzot jāmeklē kaut kāda trešā formula, kā mums labāk dzīvot un veidot stabilāku sabiedrības eksistenci. Un tas arī viss.

Vai tā būtu vienkārši tāda psiholoģiska izmaiņa? Jūs tomēr piedāvājāt ļoti konkrētas lietas un ļoti stingri uz tām uzstājāt. Piemēram, pilnīgi citu valsts pārvaldes modeli — ministri būtu bezpartejiski, neatskaitītos Saeimai, būtu pakļauti tikai premjerministram, starp valdību un Saeimu būtu «mūris», premjerministru kontrolētu tikai kaut kāda koalīcijas padome.
Vispirms ir objektīvi neizbēgamas lietas — ka tā, kā dzīvojām līdz krīzei, dzīvot nevarēsim. Arī izdomāt kaut kādu šodien virtuālu nostaļģiju, reinkarnēt pašreizējā dzīvē, lai kāda viņa būtu — laba vai slikta —, nav iespējams. Un, kad es saku, ka tas tā ir, tad es arī piedāvāju modeli, kas būtu labi, Urbanovičaprāt, teiksim, kā dzīvot un kāda kārtība lietām būtu piedodama.

Pirmais — par valdību. Nu, ziniet, es domāju, ka liela nelaime ir tajā apstāklī, kā pie mums Latvijā tiek veidotas valdības. Citās, vecākās demokrātijās, kur ir kolektīvā, proti, partiju atbildība, tad tur šie elementi — ka partijas deleģē kādu savu zinošu speciālistu vai partijas funkcionāru uz kādu no viņām ietirgotajām ministrijām —, tā skāde nav tik liela kā Latvijā. Latvijā diemžēl tas viss ir pārvērties par visu ministriju feodalizāciju.

Satversmē rakstīts — pašreizējā Satversmē, kuru nevajag nemaz mainīt —, ka prezidents nominē premjeru un premjers aicina. Tā līdz šim nav bijis nekad. Premjers vienmēr tiek pie partiju sūtītiem ministriem, un viņš viņiem neko nevar padarīt. Viņš nevar būt premjers savā būtībā, labākajā gadījumā viņš ir sēžu vadītājs, bet viņš nav pat darba koordinators. Tāpēc šī sistēma būtu nevis maināma, bet iemaināma atpakaļ Satversmē.

Kas attiecas par premjeru, es domāju, ka situācija, kad partijas cīnās par amatiem citās valstīs, kur es esmu pētījis, veiksmes stāsti ir tad, kad —vienalga, kādas partijas vai nepartijas premjers, viņš kļūst par koalīcijas premjeru. Viņš ir tīkams un viņš uzvedas kā visu koalīciju veidojošo partiju premjers. Viņš ir labs dispečers, viņš ir arī labs dzinējs procesiem. Savukārt tad, kad viņš staigā starp partijām un faktiski kaulējas ar partiju bosiem par kāda valstij nepieciešama darba darīšanu, tad ir tā, kā tagad — gadu stāv kā piesieta valsts.

Un tomēr pie šīs frāzes par «trešo republiku». Tajās valstīs, kur lieto šādus apzīmējumus, tas nozīmē būtiskas konstitucionālas izmaiņas. Vai jūs uzskatāt…
Nē, es nekad tā neesmu uzskatījis, un es arī šodien jums pateikšu to, ko es esmu teicis jau desmitus reižu — tā ir alegorija. Tā ir pēc sociuma uztveres. Viens periods — es viņu saucu kā «pirmā republika» —, bet tas ir vienas valsts konstitucionālās kontinuitātes robežās.

Nu, skaidrs. Bet tajā intervijā ''Telegraf'' tas ir ļoti konkrēti kontekstā ar otru valsts valodu, un jūs pats tur runājat — ja mēs varēsim likvidēt nepilsoņu statusu, tad varēsim virzīties uz priekšu.
Ja mēs ar jums runājam par ''Telegraf'', ņemam šo rakstu un sākam katru sadaļu tirzāt. Ja jūs man uzdodat jautājumus, es jums atbildu. Varbūt vienojamies par vienu vai otru formu.

Es uzdodu jums jautājumu par nepilsoņu statusu.
Mana dziļākā pārliecība — kamēr ir kaut vai viens nepilsonis Latvijā, tā ir liela skāde pirmām kārtām visam pārējam pilsoņu kopumam. Tāpēc valstij ir jādemonstrē tieksme integrēt šo nepilsoni, jārada viņam sajūta, ka viņš mums ir vajadzīgs, jārada šī vēlme kļūt par pilsoni. Tas ir pretēji tam, kas bieži vien ir no politiskās elites — atgrūdošā —, un pēc tam palīdzēt viņam šo ceļu pārvarēt. Bet tikai pēc tam, kad viņš to ir izvēlējies.

Kad es saku — tikai pēc tam, kad viņš ir vēlējies, tas nozīmē — es noliedzu nulles variantu. Nulles variants — tur sadarbības nav starp sabiedrību un indivīdu. Es runāju par modeli, kad sabiedrība, valsts kā sabiedrības turpinājums, kā organizējošs centrs demonstrē vēlmi integrēt šo cilvēku, viņš to sajūt un izrāda vēlmi. Pēc tam viņam vajag palīdzēt pārvarēt tās nepieciešamās naturalizācijas barjeras.

Un kā varētu izrādīt šo vēlmi?
Nu, visgrūtākais būtu pārstāt viņus atgrūst, saukt par svešiniekiem, ienaidniekiem, piekto kolonnu un tā tālāk. Pārstāt demonstrēt, ka viņi ir svešinieki šajā zemē, un demonstrēt, ka viņi ir vajadzīgi.

Vai esošās valdības to ir darījušas pēdējos gados? <br /> Visas ir atgrūdušas, visas.

Tā ka vienīgais veids, kā neatgrūst, ir jums nonākt valdībā?
Nē. Vienkārši valdībai, varai jādemonstrē sava ieinteresētība uzsākt nopietnu ceļu no divkopienu uz integrētas sabiedrības stāvokli.

Vai tā būtu tikai runāšana, vai tur vajadzētu izmaiņas likumdošanā?
Likumdošana pašreiz ir pietiekama priekš tam, lai naturalizācijas process juridiski virzītos. Grūtāk ir ar sajūtu, kas ir pa 20 gadiem krājusies — vilšanās, pāridarījuma kultivēšana abās pusēs. Tā vairs nav tikai valsts problēma, pat vara, pat visa valdība aicinot vai darot kaut ko, pieņemot kaut kādus obligātus likuma punktus, nepanāk to. Jānotiek vienlaicīgai sabiedrības konsolidācijai šajā jomā, mums jābūt stiprākiem, imūnākiem pret no ārpasaules ievazātām sociālajām slimībām un to, kas neizbēgami notiek. Mēs esam atvērta sabiedrība, tāpēc vajag virzīties no divām naidīgām divkopienu formas uzbūvējuma uz integrētu. Viss!

Jūs runājat par dialoga sākšanu, par virzīšanos, taču tajā pašā intervijā jūs teicāt, ka tas viss notiks ļoti ātri — ja mēs vienosimies par jauno «trešo republiku», nepilsoņu statuss tiks likvidēts ļoti ātri, un tad mums būs brīnišķīgas attiecības ar Krieviju, un ekonomika uzplauks.
Paga, paga, vispirms pirmo daļu. Atļaujiet man atbildēt, es aizmirsīšu, man jāpieraksta. Es atbildēšu uz jūsu diviem jautājumiem, pēc tam uz trešo.

Bet tas ir tas pats jautājums — jūs izvirzāt nepilsoņu statusa likvidēšanu kā priekšnoteikumu labām ekonomiskajām attiecībām ar Krieviju.
Nu, pirmais jautājums — jūs atceraties, ko jūs pirmo uzdevāt?

Jā, atceros — ka tas viss notiks ļoti ātri.
Atbildu — es tā domāju. Ja vara, valsts, sabiedrības elite ticami demonstrēs vēlmi integrēt indivīdu, tik ticami, ka viņš tam noticēs. Šis pirmais solis ir grūts, bet pēc tam, kad tas ir noticis…

Kā demonstrēs?
Vai, dieniņās! Ja tas notiks — es atbildu uz pirmo jautājumu, pēc tam atbildēšu — kā.  Tātad — kāpēc ātri? Tāpēc, ka, ja beidzot tas vienreiz notiks, tad sāksies ģeometriski procesi, cilvēki ies un integrēsies, un gribēs, un kļūs. Tāpēc, es uzskatu, tas būs ļoti ātrs process. Kā? Nu, pirmais — iedomājieties — pat Dombrovskis sveic visus Latvijas iedzīvotājus visos svētkos, tajā skaitā 18.novembrī.

Krievu valodā?
Nē! Latviešu valodā, bet sveic visus Latvijas iedzīvotājus. Visus! Latvijas ievēlēti Eiroparlamenta deputāti sēdēs nesāk uzrunu — «es esmu ievēlēts no latviešiem Latvijā, Latvijas Republikas latviešiem». Un es varētu turpināt — nav šie te teksti un zemteksti par to, ka, lūk, mēs esam sašķelti, un ir labā un cietusī sabiedrības daļa, proti, latvieši, un ir okupācija un okupanti un tie ļaunie, piektā kolonna, vispār tie riebīgie, mūsu laimes traucēklis. Vot, ja to vienreiz apturētu, demonstratīvi apturētu un dotu pretī šo te saticību, saskaņu, es domāju, tad notiktu ļoti interesanti, brīnišķīgi procesi, un būtu tā laime, par kuru visi sapņo. Tad jūs viņu arī izjustu. Bet viņu nevar šodien nosaukt atsevišķos paziņojumos vai atsevišķos, es nezinu, kādos tur, likumos.

Tātad visa problēma ir nepareizā uzruna?
Tieši tā.

Nu, tad parādiet, lūdzu, kā jūs uzrunātu nepilsoņus tā, ka viņi uzreiz mestos stāvēt rindā pēc Latvijas pilsonības.
To nevarat izdarīt ne jūs, ne es, to var izdarīt Dombrovskis. Šodien Dombrovskis, vakar Godmanis, aizvakar Emsis.

Un rīt?
Rīt — atkal kāds, kurš uzņemies atbildību par visiem Latvijas iedzīvotājiem — pilsoņiem un nepilsoņiem.

Labi, pāriesim pie jautājuma, kas to rīt varētu darīt. Šīs nedēļas raidījumā ''Nekā personīga'' jūsu bijušais partijas biedrs Jānis Jurkāns teica, ka jūs neesat ''Saskaņas centra'' īstais premjerministra kandidāts. Kas tad ir īstais?
Es jau kādu laiku nekomentēju Jurkāna izteikumus.

Nu, labi. Bet ir manāms, ka, piemēram, Rīgā uz plakātiem esat jūs un Ušakova kungs.
Viņš ir mans priekšnieks. Viņš ir apvienības vadītājs, un viņš vada vēlēšanu kampaņu. Viņš ir boss.

Bet viņš pats nekandidē. Kampaņas vadītājs uz plakātiem?
Ļoti normāla prakse. Ja viņš ir partijas līderis, un šis nav indivīdu kaut kāds sporta veids, tas ir kolektīvs darbs, un mūsu Nils Ušakovs ir apvienības valdes priekšsēdētājs, viņš ir klāt, viņš uzrunā, viņš sola, un mums nav kauns no mūsu vadītāja.

Tas nav tikai uz plakātiem. Ušakovs neparasti garās reklāmās televīzijā staigā un stāsta, ko visu darīs ''Saskaņas centrs''. Kāpēc jūs nevarējāt tur tā staigāt un visu pastāstīt?
Es arī staigāju. Es staigāju tur un arī deklamēju programmas. Es esmu grāmatas sarakstījis un daudz ko daru, braukāju un runāju. Viņš kā apvienības vadītājs — līdzīgi kā Roberts Zīle priekš TB/LNNK, līdzīgi kā citu partiju nominētie.

Nē, viņš nav partijas nominēts premjerministra kandidāts.
Viņš ir mūsu apvienības līderis. Un apvienības līderis nevar sēdēt ierakumos brīdī, kad notiek tik nopietnas, interesantas lietas laukā.

Starp citu, vai to kampaņu jums Liepnieks taisa?
Nē. Absolūti nē. Es apbrīnoju, ka mums tiek pierakstītas tādas ļoti, nu, es nezinu, pārāk lielas gudrības. Kad redz, ka mēs kaut ko diezgan veiksmīgi darām, tad — vai nu mums ir kādi lieli slepeni institūti kaut kur noslēpti pagrabos, vai ir kādi lieli politologi, kas to pateikuši priekšā. Visu mēs darām absolūti paši.Liepnieks jūs nekonsultē nemaz?
Liepnieks nav nekādās attiecībās ar mums. Mēs esam tikušies, man ar viņu ir ļoti interesanti. Man ar Stendzenieku Ēriku ir ļoti interesanti parunāties. Es esmu analizējis un arī tagad analizēju citu kampaņu darbus, manuprāt, veiksmīgus un neveiksmīgus, un mēs viņus visus piefiksējam, lai varētu varbūt izmanot vai arī nekādā gadījumā neizmantot.

Īss jautājums — kāpēc jūs nekomentējat Jāņa Jurkāna izteicienus?
Nu, vispirms viņš nav parasts mūsu partijas biedrs, viņš ir ''Saskaņas centra'' vienas no bāzes organizācijām dibinātājs. Viņam ir lieli nopelni. Viņa aiziešana turpretī bija skaļa, paziņojumi bija drūmi, un tas ir radījis tādu nošķirtību. Kāpēc es nekomentēju? Nu, tāpēc, ka viņš nezina, kas notiek pie mums. Viņš ir tāds pats kā viens cits politologs, kuram ir lielākas vai mazākas zināšanas, jāsaka — retro zināšanas — par mums. Nu, nekomentēju.

Tātad jūs esat SC premjerministra kandidāts, un, ja SC tiek aicināts vadīt valdību, tad jūs būsiet tas cilvēks, kuru aicinās?
Jā. Nē, aicināts — nē. To darīs prezidents Zatlers.

Tātad Valsts kontroliere Inguna Sudraba nevarētu būt jūsu kandidāte uz šo amatu?
Nu, es nekad neesmu ar viņu runājis, uzrunājis, kā jūs sakāt, vai arī viņa.

Bet kas notiks, ja jūs saņemsiet vēlēšanās visvairāk balsu un tomēr SC netiks aicināts veidot valdību?
Tad būs tā, kā tagad.

Tātad jūs būsiet opozīcijā?
Jā, mēs esam pacietīgi.

Tātad, ja saņemat visvairāk balsu, jūs vai nu saņemat prezidenta aicinājumu, vai nu paliekat opozīcijā?
Mēs tagad sagaidīsim vēlēšanu rezultātus. Viņi būs ļoti interesanti, būs, manuprāt, daudziem pārsteidzoši. Aiz tā iemesla, ka vēlēšanas notiek divu iemeslu dēļ atšķirīgi nekā iepriekš — vispirms pa apgabaliem — tad tur mačojas reāli cilvēki reālos apgabalos, ar izņēmumiem, ka tur tiek deleģēti kādi no partiju vadības.

Bet tas nav pats galvenais. Galvenais ir tas, ka visur ir apvienības. Viņas ir ne tikai kā partijas, bet tur ir arī grupas, intereses un tā tālāk, viņas ir arī reģionalizētas vienas partijas ietvaros. Tas ir tas, ko es esmu pārdzīvojis divas reizes, tas vienmēr ir pārsteigumi, vienmēr ir grūti, pēc tam paiet laiks, kamēr tu tā iedibini. Ir jānoskaidro atkal tās tavas blices, tās frakcijas, jo tur cilvēki dažādi, viņi ir vienoti ar kādu gala mērķi, bet tas viss ir jānoskaidro. Šī noskaidrošana ir neizbēgama, un tas būs visiem — ''Vienotībai'', TB/LNNK un ''Visu Latvijai!''. Tas būs arī ''Par labu Latviju!'', noteikti. Tur nav tā — cik kurš flangs, vai Šķēles, vai Šlesera iegūs, no tā būs atkarīga arī viņu taktika, stratēģija un tā tālāk.

Savā reklāmas avīzē jūs paredzat, ka viņi dabūs tikai 2% un nebūs parlamentā.
Tie jaunie cilvēki, kas veidoja šo avīzi, fiksēja uz to brīdi, kāds bija reitings. Kāds viņiem bija pieejams, viņi to arī ielika. Patiesībā es to uzzināju, kad saņēmu gatavu produktu. Un tajā brīdī — jā, toreiz tādi reitingi bija.

Vai tagad jūs domājat, ka PLL varētu būt parlamentā?
Es neko nedomāju, tas ir atkarīgs, kā šīs nedēļas, patiesībā viņas ir ļoti izšķirīgas. Ja tiek demonstrētas pozitīvas un izdevīgas lietas no partijām, tad viņas var kāpināt. Savukārt, ja sākas stumdīšana pa politisko ežu, kad viens mēģinās uzbrukt cerībā, ka tagad es tev uzbrukšu, un tavi vēlētāji pāries pie manis, tad — nē. Tad vēlētājs var sodīt.

Atgriežoties pie jautājuma, kas notiks pēc vēlēšanām. Jūs sakāt — tās frakcijas būs izveidotas, visi mēģinās precizēt, kas ir viņu īstā nostāja…
Es domāju, ka visinteresantākais laiks būs tieši oktobris. Apmēram trīs, četras, varbūt pat piecas dienas tajā nedēļā, kas sākas pēc otrā datuma, paies, kamēr būs fiksētas precīzi personālijas. Pa to laiku līderiem, viedokļu veidotājiem apvienībās vispirms būs lielā skriešana, apskriešana riņķī. Kāds, kā parasti, mēģinās ar kaut ko bloķēties, lai būtu stiprāks. Cits atkal kaut ko paziņos. Bet pēc tam, es paredzu, ka būs tāds mierīgs darbu apraksta, sastādīšanas periods, kur dokumentāli viens otram uzdos jautājumus un sagatavos kopīgu atbildi daudzu pušu vēlētājiem.

Teiksim, maniem vēlētājiem ir vienas bažas pret visiem politiskajiem spēkiem, ja jau viņi ir mani, tāpat arī iepretim man un manam politiskajam spēkam ir bažas, bieži vien viņas ir piedēvētas, izzīstas, bet viņas ir vēlētājiem. Un atbildīgi politiķi nevar ignorēt savu vēlētāju bažas, ja viņš grib palikt politikā ilgāk kā mēnesi, divus. Un tad viņiem jādod — es eju ar tiem un tiem, uz tādiem nosacījumiem, un darīsim to un to, un tev, mans vēlētāj, būs no tā tikai labi. Un riski, par ko tu bažījies, lūk, atrunāti tādā un tādā veidā. Un tam ir jābūt spoguļattēlam otrai partijai, kura arī to visu saraksta. Un tas viss ir kopīgs, par to var parakstīties. Un tāda formula ir iespējama.

Bet vai jūs iesiet valdībā tikai tad, ja SC būs premjerministra amats?
Mēs esam, tāpat kā visas citas sevi cienošas partijas, izvirzījuši gan premjera kandidātu, gan arī citu nozaru vadītājus, teiksim, cilvēkus. Mēs tādā veidā esam atvieglojuši savu priekšvēlēšanu kampaņu, kas iet uz kādām diskusijām, un tā tālāk.

Kas attiecas par mani personīgi, tad es trenēju sevi jau ilgāku laiku, kopš brīža, kad reitingi bija pietiekami lieli, un, teiksim, varbūtības dažādas. Es ļoti labi zinu, cik labi es apzinos tās grūtības. Es tiešām trenējos, es uzrunāju visus premjerus, ministrus, kas ir bijuši, tagad arī kontaktējos ar valdības ļaudīm. Mēs savus cilvēkus sūtījām, un gāja kā uz darbu, uz to audita grupu, kas auditēja ministrijas, un skatījāmies. Mēs esam mēģinājuši uzrakstīt 2010.gada budžetu. Un tagad, ko mēs darām — mēs pētām 2010.gada budžeta izdevumu daļu, mēģinot atšifrēt to, ko nezina pat Finanšu ministrijas ierēdņi. Tas nozīmē, ka es stādos priekšā, kādi darbi, un gatavoju sevi strādāt un būt labs premjerministrs.Man ir ļoti laba izjūta par cilvēkiem, kā es uzskatu, Nils ir tam pierādījums. Mums ir daudz interesantu ļaužu, daudzi ir noticējuši un riskē sadarboties ar mums. Ne visi ir gatavi tikt publiski eksponēti, bet ļoti daudzi ar mums strādā. Mēs gatavojamies tam. Tā nebūs nekāda nelaime, un es pratīšu tikt galā, sadarboties viņiem izdevīgā veidā ar citām partijām. Tas ir viens. Bet.

Beigsies vēlēšanas, saskaitīsim visus cāļus, un ir jāsāk runāt par to, kādi darbi un kādā veidā ir darāmi no pirmās dienas, kad valdība strādā. Kad tas ir uzrakstīts precīzi, pie kam tas pēc tam būs jāpasaka publiski. Šoreiz sabiedrība neļausies vispārinājumiem. Tas nav iespējams. Un tad — kā tas tiks darīts, arī instrumenti. Šajā brīdī vislabāk nedēļu pēc vēlēšanām ir šīs koalīcijas aprises un ir darbu saraksts, un darba veikšanas scenāriji. Pēc tam ātri jāsāk jau jaunajai koalīcijai diskutēt ar Valūtas fondu, Eiropas Komisiju, zviedriem, kuriem tagad beidzās vēlēšanas. Runāt par to, kā tas iet sazobē ar saistībām. Mēs neesam brīvi no saistībām, kas ir nākušas no Godmaņa un turpinās Dombrovska valdībā.

Un tomēr — vai SC būtu gatavs strādāt valdībā, kurā premjerministrs ir no citas partijas?
Redziet, ja jūs man tā jautājat…

Mēs jautājam — jā vai nē?
Es nekad nesaku nē.

Esat teicis gan — jūs vairākas reizes esat publiski izteicies, ka, ja nepieņems jūsu nosacījumus, proti, to, ko jūs dēvējat par metaforu — «trešo republiku» —, tad jūs nebūsiet tādā valdībā.
Ozoliņa kungs, skatieties, pirmais… Es, ja gribat, vēlreiz izstāstīšu…

Nē, nē, nevajag gari stāstīt.
Bet, pagaidiet, jūs man visu laiku to Biškeku!

Nē, es par to, ka jūs esat teicis — ja nebūs tāds Ministru kabinets, kādu jūs gribat redzēt, proti, profesionāļi, kas nav saistīti ar partijām, tad jūs tādā valdībā neiesiet.
Jā, taisnība. Pirmais etaps ir — jāvienojas par darbiem, kas darāmi. Otrs — par darbības veidu. Un trešais ir — ir jāvienojas par to, ka nāk strādāt, nevis mācīties kāds par ministru — mazs iesācējs, sīks biznesmenis — vadīt veselas nopietnas nozares situācijā, kad mums jākonkurē ar lieliem dūžiem. Pašiem labākajiem jābūt. Viņš ir partijā, nav partijā — tas nekas. Un ir visai koalīcijai jābūt kolektīvai vadībai, kolektīvai uzraudzībai pār valdību. Un premjeram ir jābūt tādam, kurš spēj A — saganīt šos profesionāļus un visu laukumu pārredzēt, un darboties, piedodiet, kā koalīcijas prem—je—am.

Un te ir tā galvenā nākošo problēmu risināšanas atslēga — problēmu nasta būs nevis valdībā, bet parlamentā. Parlaments būs tas, kam vajadzēs operatīvi rīkoties uz tiem signāliem, ko dos valdība. Un sazobe ir premjers starp profesionālu valdību un koalīciju, kas beidzot iedarbina parlamenta darbu. Un būtu ļoti labi, ja būtu stipra arī opozīcija.

Es tomēr gribētu skaidru atbildi uz šo jautājumu — vai SC būtu gatavs atbalstīt  valdību, kuras premjerministrs ir no citas partijas?
Jā. Es domāju, ka jā. Jebkura partija, kura teiktu citādi, būtu infantila. Mēs arī esam pieredzējuši un neinfantili. Bet tas nenozīmē, ka es šodien noņemu savu kandidatūru — vai man kāds to ļaus manā apvienībā? Tas ir izslēgts! Es cīnīšos līdz pēdējam, bet pēc tam — skatīsimies, kā būs dabā.

Bet jūs zināt, ka Zatlera kungs ir izvirzījis zināmus kritērijus potenciālajiem premjerministra kandidātiem. Un tie ir, pirmkārt, vai var savākt vairākumu,  otrais — ka turpinās līdzšinējo ārpolitisko kursu, un trešais — ka ir skaidrs redzējums attiecībās ar starptautiskajiem aizdevējiem.
Es atbilstu visiem šiem kritērijiem vislabākajā veidā.

Oktobrī būs balsojums Saeimā par Afganistānu. Vai SC balsos par misijas turpināšanu?
Mums ir tik labas attiecības ar NATO vēstniekiem un pārstāvjiem, un viņi ļoti labi saprot mūsu politiku šajā jautājumā.

Ko nozīmē — saprot? Jūs vienmēr esat balsojuši pret.
Mēs balsosim arī tagad pret.

Bet tas nebūs pašreizējā politiskā kursa turpinājums. Vēstnieki jūs neaicinās veidot valdību, to darīs prezidents.
Prezidents — viņš ir šajā ziņā tik brīvs, cik to ļauj viņam viņa statuss, stāvoklis. Mēs bijām pret mūsu kareivju sūtīšanu uz Afganistānu, un līdz ar to mēs būsim arī konsekventi. Un to mums ļauj mūsu opozicionāru statuss. Kas attiecas par NATO tālāko… Redziet, es uzskatu, ka Latvijai NATO ir jābūt — tik ilgi, cik ir NATO. Un jābūt aktīvam, sadarbīgam, bet vēl aktīvākam. Proti, tomēr mums vajadzētu mācīties no citiem, kas ir NATO dalībvalstis, un savas aktivitātes samērot ar tiem ne tikai drošības, bet arī ekonomiskiem labumiem, ko var dot sadarbība ar NATO. Tikai tagad, pēdējā laikā, šī diskusija ir faktiski uzsākusies.

Bet jūsu apvienībā ir ar arī Sociālistiskā partija…
Tas ir konsolidēts viedoklis, ko es tagad saku.

Tad Rubiks tagad piekrīt, ka mums jābūt NATO?
Viņš nesaka, ka vajag stāties ārā.

Bet vai mums jābūt NATO? Kas mūs apdraud? Tā tomēr nav ekonomiska organizācija, kā jūs te runājat par kaut kādiem labumiem.
Jautājums ir ļoti labs. Viens liels, ļoti liels Valsts departamenta cilvēks, kad bija te, zondēja situāciju, viņš teica — Jāni, pieņemsim, tu būsi premjers, un tad uzreiz no NATO? Redz, te ir tāda lieta, ka tu iestājies ar vienām cerībām, bet, kad tu stājies ārā, tas jau ir politisks žests. Faktiski, ejot ārā no NATO, tas ir pirmais solis iet no Eiropas Savienības, no Rietumu kluba.

Francija savulaik aizgāja.
Mēs neesam Francija, Francija ir uzdāvinājusi Brīvības statuju Amerikai, viņiem visādi gājis. Tā ir liela pasaules nācija. Latvijai, izstājoties no NATO, ir jādomā uzreiz, kur stāties. Es neredzu nekādu vajadzību un iespēju to pat apsvērt. Ja mēs esam NATO, mums vajag izmantot šo dalību šajā klubā efektīvāk priekš mums. Mēs esam nabadzīga, vāji attīstīta valsts, mums vajag attīstīties. Es domāju, NATO militāri rūpnieciskais komplekss varētu mums palīdzēt ar kādām ražotnēm šeit, kur mūsu cilvēkiem strādāt, kur mums palielināt mūsu budžeta ieņēmumus.

Jūs domājat, ka SC var nobalsot pret misijas turpināšanu un tajā pašā laikā turpināt atbilst prezidenta kritērijiem?
Oktobrī mēs būsim opozīcijā.

Ā, tātad jūs varētu novembrī mainīt viedokli par Afganistānu?
Ja jūs prasītu tam pašam Šleseram vai kādam no LPP — mēs augstu vērtējam partnerības norunas. Es nedomāju, ka mums būs grūti vienoties ar partneriem NATO jautājumā vai Eiropas Savienības jautājumā.

Vai Afganistānas jautājumā.
Vai Afganistānas, vai, piemēram, Irānas jautājumā.

Kādas ministrijas jūsu partijai ir prioritāras?
Tas nav tik svarīgi patiesībā.

Kā? Jūs trenējāties, trenējāties tur veselu gadu, un jums vienalga?
Vairāk, vairāk. Caur to mēs esam labāk sapratuši valsts uzbūvi. Un tie jautājumi dažreiz padara mēmus speciālistus no ministrijām, kad mēs izrakušies uzdodam — kāpēc tā? Un tad viņiem nav, ko teikt. Bieži vien mēs dziļāk zinām nekā tie, kas pašreiz valdībā strādā. Mums atradīsies cilvēki visām ministrijām, bet vispirms es tomēr atgriežos pie tā, ka ir ļoti principiāli svarīga saruna par to, kas tiks darīts un kas nekādā gadījumā netiks darīts. Un tikai pēc tam runāt par to, kas to darīs. Es redzu daudzus labus cilvēkus gandrīz visās partijās, nu, gandrīz.

Bet jūs jau trenējāt tikai savas partijas cilvēkus. Paskaidrojiet, kādēļ ilgāk nekā gadu jātrenē konkrēti cilvēki konkrētiem amatiem, lai pēc tam tajos saliktu kaut kādus ar partijām nesaistītus profesionāļus, kā jūs sakāt?
Mēs darbojamies ne tikai ar saviem partiju biedru karšu turētājiem. Pārsvarā mēs darbojamies ar cilvēkiem, kas ir pusceļā. Kas nav partijas biedri, bet ir savās jomās speciālisti.

Bet katrai partijai tomēr ir savas prioritātes. Zemnieku savienība vienmēr grib Zemkopības ministriju. Jums jautājums par nepilsoņiem, etniskām minoritātēm — varētu likties, ka, piemēram, jums būtu svarīga Tieslietu ministrija. Tā ir?
Šis jautājums ir premjera jautājums. Divkopienu valsts celtniecības pārtraukšana arī ir premjera un visu ministru jautājums. Vai nu, vai nu. Tas ir faktiski valdības, koalīcijas deklarācijas jautājums. Visām ministrijām ir ko darīt šajā jomā. Bet par ministrijām — mums ir labi speciālisti. Varam piedāvāt labu ekonomikas ministru, labu finanšu ministru. Tieslietu ministri mums ir vairāki labi, kas ir strādājuši valsts pārvaldē. Jūs būsit pārsteigti, un jūs ieraudzīsiet, ka viņi tiešām nav no ielas, ka viņi tepat pie mums ir bijusi tajās kapacitātēs, ko dod mums būšana pie varas Rīgā, vēl piecās pašvaldībās, un arī ap Saeimas frakciju, kas mums konsultantus pulcēs.

Vai Jānis Ādamsons jau ir sastādījis komandu Iekšlietu ministrijai?
Jānis Ādamsons ir ļoti atraktīvs, gudrs un aktīvs cilvēks, kuram ir priekšstats par to, kas klibo mūsu Latvijas iekšējās drošības sistēmā.

Viņš gan līdz šim īsti neatšķir drošības dienestus un izmeklēšanas iestādes.
Viņš nav viens tur, kas ir tajā diskusiju grupā par drošības jautājumiem. Tur ir gados jaunāki cilvēki ar Rietumu darba pieredzi un tā tālāk.

Kā jūs domājat panākt deficīta samazinājumu 2011.gada budžetā?
(Nopūšas). Es ceru, ka pirmajās dienās pēc vēlēšanām Valdis Dombrovskis tomēr izdarīs savu mājas darbu un atnesīs savu redzējumu.

Jūs, iespējams, būsit lielākā partija. Jums nav sava redzējuma?
Es respektēju to, ko ir izdarījis Dombrovksis šī gada laikā. Viņš ir demonstrējis mieru, iemeditējis visu sabiedrību pozitīvajās gaidās. Bet viņam ir jāatnes savs mantojums, ko viņš ir šogad darījis. Es gribētu likt priekšā savu redzējumu pēc tam. Tā nav, ka mums nebūtu savu ideju, bet es negribu šodien viņam teikt priekšā, kas viņam būtu jādara.

Jums, iespējams, būs lielākā frakcija. Jūs pretendējat uz ministru prezidenta amatu, jums esot ministri visām ministrijām, bet jums vēl nav piedāvājuma, kā samazināt 2011.gada budžeta deficītu?
Vislielākā problēma 2011.gada budžetā ir tā pati, kas bija 2010., 2009., 2008. un visos citos līdz kādam 1994.gada budžetam — absolūti netransparenta izdevumu daļa. Jebkurai valdībai, kas tagad nāks, būs jāstrādā ar to budžetu, kuru būs uzrakstījis Einārs Repše un Valdis Dombrovskis, jo laika nebūs un nevarēs iet uz 1.janvāri, neņemot par bāzi to, ko viņi piedāvās. Mana sajūta ir tāda, ka viņi turpinās LPSR praksi, ka tiek ņemta iepriekšējā gada budžeta bāze, kurai virsū tiks uzlikti šie konsolidācijas cipari, kurus aritmētiski no augšas veidos Finanšu ministrija. Tas novedīs martā vai aprīlī pie vēl viena ātrāka grieziena, kurš nevarēs gaidīt uz 2012.gada rāmi.

Galvenais, kas būtu tagad jādara — saliekam un izanalizējam 2010.gada budžeta izdevumu daļu. Tad mēs beidzot spētu iedarbināt sabiedrisko auditu, nozaru auditu. Tikai pēc tam var pateikt — kultūrai 5%, medicīnai 25% un tā tālāk. Tālāk — izrādās, ka vēl trūkst, un mums vajag turēties pie programmas, par kuru esam vienojušies ar mūsu donoriem. Tad ņemam to visu, proporcionāli saliekam pa nozarēm un velkam uz leju. Tad nebūs kā tagad — amorāli, nesaprotami.

No jūsu teiktā izriet, ka jūs piekrītat esošajai SVF programmai, ka nākamgad budžeta deficīts ir jāsamazina līdz 6,5% no IKP.
Kad būs izanalizēti izdevumi, būs vismaz argumenti, lai runātu ar Valūtas fondu. Pašreiz valdības vadītāja pozīcijas ir vājas. Ja mēs paši tiksim galā ar savu saimniecību, mums būs daudz interesantu atklājumu, un mūsu saruna ar Valūtas fonda donoriem būs daudz profesionālāka, jo mēs zināsim savu situāciju labāk par viņiem. Tad arī viņu padomi mums varētu kļūt vērtīgi.

Budžeta rāmja procenti ir piesaistīti pie mūsu apņemšanās 2014.gadā ieviest eiro. Līdz 2014. gadam vēl ir daudz laika, un budžeta parametru turēšana varētu būt par smagu. Mēs turam ne tikai sevi, mēs turam arī eiro kursu, visas Eiropas kursu. Tamdēļ es nesaka, ka vajag atsiet [latu no eiro], bet es domāju, ka mēs varētu dabūt lielāku solidaritāti Eiropas naudas izmantošanā un arī mums aizdotās SVF naudas tēriņu nosacījumos.

Tātad jūs cerat, ka nākamgad varēs tomēr panākt lielāku budžeta deficītu?
Tas neko nedotu. Ja mēs ar Rimšēviča kungu sarunātu devalvāciju, tad 10 vai 15% koridora atveršana radītu nosacīti piecu sešu procentu palielinājumu budžetā. Taču tad tā atspere ietu atpakaļ un pakausī iedotu vēl ātrāk inflācijas veidā. Visi soļi ir kārtīgi izrunājami. Katrs atsevišķi nedos neko, tas kaitēs. Tāpēc pati lielākā problēma ir tikt skaidrībā ar sevi. Taču ja igauņiem ir eiro un mums vēl vismaz trīs gadus nebūs, mums vajadzētu tomēr domāt, kā izmantot šo privilēģiju vai skādi, ka mums tā nav. Ja mums ir sava nauda, mēs varētu ar Latvijas Banku atrast sadarbības modeli.

Tātad jūs tomēr esat par valūtas koridora pavēršanu?
Es to katrā ziņā neizslēdzu.

SC 4000 zīmju programmā rakstīts: «Tirdzniecību ar Krieviju mēs padarīsim par Latvijas jaunās ekonomikas stabilas izaugsmes pamatu». Vai jūs uzskatat, ka Krievija mūs glābs no krīzes?
Krievija neglābs, tāpat kā neviena cita valsts. Taču Krievijas tirgus ir mazāk piesātināts nekā ES tirgus. Pie puslīdz saprotamām, nenaidīgām attiecībām elišu un valdību starpā mēs tur varam iegūt tempu.

Jums nav padomā darīt to pašu, ko Ukrainas prezidents Janukovičs, kurš par lielu naudu atdeva Krievijai Sevastopoles kara flotes bāzi un aizņēmās divus miljardus no Krievijas valsts bankas, lai samazinātu spiedienu uz budžetu?
Neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem, Latvijā nav iespējam finanšu ekspansija ne no vienas valsts. No tādas, kura ir ārpus Eiropas Savienības, vēl ne tik. Taču daudzās nozarēs drošības un biznesa attīstībai ideāls ekonomisks modelis būtu «trešdaļa trešdaļa trešdaļa». Trešdaļa ir pašu kapitāls, tas ir mācējis piesaistīt Rietumu trešdaļu un iemānijis arī no Austrumiem vienu trešdaļu.

Jūs nesen uzrakstījāt vēstuli Zviedrijas tautai…
Nē, Zviedrijas draugiem. Tā ir liela atšķirība.

Nu labi, Zviedrijas draugiem. Tur jūs sakat, ka kredīti zviedru bankām «ir jānoraksta līdz maksātspējas līmenim». Ko tas nozīmē? Vai tas attiecas tikai uz Zviedrijas bankām, vai arī uz vietējām bankām, kuras izsniedza hipotekāros kredītus?
Nav jau mums vairs vietējo banku.

Kā tad ne? ''Rietumu banka'', ''Aizkraukles banka'', kas ir bijusi ļoti aktīva hipotekāro kredītu tirgū.
Viņi ir vietējie? Bet Zviedrijas bankas ir lielākas, stiprākas un skaļākas. Pēc tam, ka Zviedrijas ārlietu ministram nebija laika atbraukt uz šejieni uz Baltijas jūras valstu sammitu, pēc tam, kad viņu finanšu ministrs kā tāds pleijbojs sarunāja visādas cūcības par Latviju, man likās, ka ir vērts mēģināt atbildēt. Labi, mūsu valdība un finanšu uzraugs bija azartiski, mēs bijām ar mazu pieredzi. Taču Zviedrijā viņi gan zināja, ko dara. Tāpēc vajadzētu no šīs situācijas nevis gaidīt, kā mēs netiksim ārā, bet mēģināt atrast kopsaucēju. Pie labas gribas varianti ir. Lai viņus mudinātu uz to, es sakāpināju šīs lietas.

Ko nozīmē «ir jānoraksta līdz maksātspējas līmenim»? Nesen Saeima pieņēma likumu, kas ļauj cilvēkiem atbrīvoties no pārāk smagas hipotekāro kredītu nastas. Vai šis likums ir atkal jāmaina?
To nevar ar likumu atrisināt. Tā ir banku labā griba. Ko viņiem dos izputināta mājsaimniecība, kuras iemītnieki dzīvo netālu no Dublinas? Es esmu pārliecināts, ka viņiem būtu izdevīgāka valdības un banku programma, lai atrisinātu šo problēmu.

Tātad jūs šajā gadījumā cerat uz zviedru banku iejūtību.
Tas viņiem būtu izdevīgi.

Kas ir jūsu prezidenta kandidāts?
Mēs neesam par to strīdējušies. Es varētu piekrist, ka Zatlera kungs turpina strādāt. Ne tāpēc, ka es tagad mēģinātu viņam izpatikt. Es baidos no pārāk radikālām pārmaiņām. Ļoti iespējams, ka varētu būt citi. No otras puses, man nav tiesību runāt par kādu citu, jo mums Endziņa kungs joprojām nav atteicis. Viņš ir mūsu prezidenta kandidāts, un mēs nemētājamies ar solījumiem un ar sadarbību. Katrā gadījumā, pirms mēs virzīsim kādu citu, mēs runāsim ar Aivaru Endziņu.

Klausoties, ko runā Dombrovskis, viņš ir izvēlējies «zināmā ļaunuma» prioritāti. Viņš nav sajūsmā par savu koalīciju, bet viņš gribētu, lai tā saglabājās, jo tas ir tas «zināmais ļaunums». Es viņu saprotu. Es viņam nepiekrītu, jo tādā veidā viņš turpinās klibot uz kompromisu un laika vilkšanas kājas. Taču, ja runājam par Zatlera kungu, tad, acīmredzot, tas ir tas zināmais, kuru arī par ļaunumu šodien vairs nevar nosaukt. Mums varētu būt iemesli apvainoties par viņa izteikumiem, bet ''Saskaņas centrs'' vienmēr rīkojas valstiski un tāpat rīkosies arī nākošajā Saeimas sasaukumā.

Vai jums ir kādas sarkanās līnijas nākamās valdības veidošanas procesā?
Mūsu sarkanās līnijas velk citi. Ja TB/LNNK ir apvilkusi mums sarkanu līniju, mēs no savas puses arī tādu apvelkam. Sakām, nu labi, mēs par jums arī aizmirstam.

Bet ja viņi pēkšņi būtu gatavi sadarboties, jūs būtu gatavi ar viņiem? Ar Raivi Dzintaru, Dobeli, Tabūnu?
Lai tiktu pāri 5% barjerai, par partiju ir jānobalso kādiem 100 000 pilsoņu. Ja par kādiem politiķiem nobalsojis tāds skaits pilsoņu, tad viņi ir kādu bažu un cerību nesēji. Es negribētu būt tāds kā viņi, kuri dala nevis politiķus, bet pilsoņus pareizajos un nepareizajos. Ja viņš ir tur, man ar viņu ir jārunā. Ja viņš negrib, tā ir viņa problēma.
Pat ja ir diametrāli pretēji uzskati, ir interesanti runāt, ja tu vari pamatot savu uzskatu. Kāpēc nerunāt? Varbūt tas ir veids, kā atbildēt uz bažām, kuru dēļ tu esi kļuvis par politiķi, un panākt kādu progresu. Man personīgi nebūtu problēmu, vēl jo vairāk tāpēc, ka ''Visu Latvijai!'' ideoloģija ir pasionāra, es ticu, ka viņi tā domā. Ar viņiem būtu vieglāk. Daudz nepatīkamāk ir runāt ar politiķiem, kuriem ideoloģija ir tikai šķitums.

Šlesers nesen teica, ka SC ir pārāk krievisks. Jums attiecības ir sabojājušās?
Viņš jau vairākas reizes ir teicis tādas lietas, kurām vajadzētu mani kaitināt. Viņš man neļaušot politisku karjeru attīstīt, jo es esot lielāks krievs nekā viņš. Ko es varu teikt? Paraudāšu kādu laiku, pēc tam strādāšu tālāk.

Tagad grib atņemt jums Rīgas mēra amatu.
Acīmredzot viņam tie konsultanti, varbūt viņš pats ir izdomājis, ka labākais, ko varētu tagad darīt, ir kaitināt mani un ''Saskaņas centru''. Varbūt tā ir laba saspēle ar Valdi Dombrovski, kas balstās naidā pret ''Saskaņas centru''. Latvijā tā ir bieži bijis, ka uz naidīguma bāzes izveido koalīciju.

Citi atkal saka, ka Vienotība tieši ar jums grib veidot koalīciju. Vai tā tas ir?
Par to neesmu runājis. Bet, protams, strādājot Saeimā, mēs runājam par ļoti daudzām lietām. Ar Dzintaru Zaķi, Solvitu Āboltiņu, Arti Kamparu, Eināru Repši mēs esam runājuši. Es esmu runājis ar visām ''Vienotības'' partijiskām sastāvdaļām. Ar ''Pilsoniskās savienības'' ļaudīm. Tas nenozīmē, ka mēs tur kaut ko gatavojam.

Cik vietas jūs dabūsit Saeimā?
Nezinu. Es negražojos. Amplitūda varētu būt liela. Varētu grozīties ap 30, bet tā varētu pakāpties uz augšu vai uz leju. Diemžēl, vēlētājs vēl aizvien izvēlas emocionāli, un līdz ar to uz viņu iedarbojas gan reklāma, gan administratīvais resurss. Viņš pakļaujas. Viņš neizvēlas savu. Tāpēc bieži skan — es izvēlēšos mazāko ļaunumu, es protestēšu. Netiek analizēts politiķu iepriekš darītais. Ja tas tiktu analizēts, mums būtu 70%.

Un, ja jūs paliksit opozīcijā, būs Biškeka?
Paņemiet to interviju, nav tur draudi, ka es iešu un taisīšu Biškeku. Bet, ja politiķi turpinās ignorēt sabiedrības vajadzības, nodarbosies ar viens otra apkarošanu un melošanu, ja cilvēks nejutīs, ka vara ir viņa vajadzību turpinājums un risinātājs, tad neceriet, ka visi aizbrauks uz Angliju vai Īriju. Ļoti daudzi vienkārši nevarēs aizbraukt, un nevajag paļauties, ka viņi būs tik mierīgi. Viņi var iziet uz ielām, un ir iespējams tāds sociālais sprādziens, kāds notika Biškekā.

Cilvēki, kas nezina ģeogrāfiju, man piedēvē, ka Biškekā bija etniskie nemieri. Nē, tādu tur nebija. Tur bija sociālais sprādziens kā reakcija uz ļoti koruptīvu varu, uz to, ka varai nebija daļas gar pilsoņiem un iedzīvotājiem. Ne ar ko mēs neesam labākā situācijā. Cilvēku uzticība politiķiem, politikai, varai ir ļoti, ļoti saspiesta. Ja pēc vēlēšanām bažas apstiprināsies, ka politiķi turpina izlikties, ka strādā, ka atkal būs melojuši un melos uz priekšu, tā vilšanās dzīs cilvēkus uz sabiedriskiem nedarbiem.