Zviedru atturība mūs eksponē ģeopolitiski citā virzienā

Intervija ar ārlietu ministru Aivi Roni

Jūs esat diplomātijai neierasti asā valodā paziņojis, ka Zviedrijai pēc tās banku veicinātās krīzes Latvijā vajadzētu izrādīt lielāku solidaritāti ekonomikas atjaunošanā. Nostādījāt zviedrus iepretim labajiem amerikāņiem, piesaucāt karaļa Kārļa XII nodevību. Kāpēc esat pieteicis karu Zviedrijai?

Metaforu izvēle vienmēr ir ļoti individuāla cilvēkiem, kas publiski izsakās. Nekādā gadījumā tas nav kara pieteikums, esmu pārliecināts, zviedri to arī tā nav uztvēruši.
Jau esmu stāstījis, ka esmu kuldīdznieks, un mūs – visus Kuldīgas bērnus – veda rādīt Kārļa XII lādi, kuru viņš bija patukšojis. Mums mēģināja divdomīgi iedot Kuldīgas vēsturisko perspektīvu, ka bez Maskavas ir bijusi cita galvaspilsēta vai cits karalis. Bet tā tukšā lāde palikusi kā tāds Kuldīgas izlaupīšanas simbols.
Mums ar zviedriem vēsturē ir visādi gājis, kā ar visiem kaimiņiem mums ir 1000 gadu vēsture. Ir bijusi vikingu un kuršu kultūras un ekonomiskā sadarbība, nodedzinot vienam otra ciematus un aplaupot. Latvijas teritorija ir bijusi zem Zviedrijas troņa, zviedri daudz ko ir izdarījuši vēsturē, atvieglojot latviešu stāvokli zem vācu baroniem. Tas viss ir bijis. Tad nāca 1940.gads ar visu to, kas notika, arī mūsu pilsoņu deportāciju uz Padomju Savienību, atdošanu Staļina režīmam un pilnīgiem atsvešinātības gadiem mūsu okupācijas laikā. Un tad, pārsteidzoši priekš mums, nāca romantisms, zviedru iesaistīšanās 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā, sava veida simboliska un atvainošanās par to laiku. Gan arī pēc tam Karla Bilta valdības iesaistīšanās mūsu ārpolitisko jautājumos, iesaistīšanās Krievijas karaspēka izvešanas procesā. Man likās, ka mēs pagātni esam aizvēruši un tā nav dienaskārtībā. Un tā arī ir. Bet ja prasāt, kāpēc komentāri bija tik asi, man jāpiemin vēsturiskais aspekts mūsu pašreizējām attiecībām ar Zviedriju.
Ienāca zviedru bankas, par ko mēs ļoti priecājāmies, jo tie bija pirmie Rietumu strazdi mūsu ekonomikā, kas cēla interesi par mums starptautisko investoru acīs un konkurence palīdzēja labāk darboties arī vietējām un Austrumu kapitāla bankām.
Bet problēma bija, kā man tagad šķiet, ka regulatori Latvijā un Zviedrijā nebija savu pienākumu augstumos. Mēs zinām, ka Zviedrijas parlaments savu regulatoru ir kritizējis, ir bijusi apstākļu izmeklēšana. Mēs to neesam darījuši no savas puses šeit Latvijā. Man šķiet, būtu bijis pareizi, ka divu valstu parlamenti izveidotu kopīgu komisiju, vēl jo vairāk tāpēc, ka zviedriem jau ir bijusi līdzīga nepatīkama pieredze 90.gadu sākumā.
Protams, jāmin arī mūsu valdības nepareizā nodokļu politika, vispār ekonomikas politika, kad parādījās lētie resursi, kas nekontrolētā veidā bija pieejami. Šie resursi aizgāja patēriņam un nekustamajam īpašumam, ļoti maz aizgāja ilgtspējīgai ilgtermiņa industrijas, pakalpojumu vai infrastruktūras attīstībai. Problēma bija arī tā, ka zviedru bankām līdzi neienāca zviedru industrija, kas radītu šeit darba vietas cilvēkiem, kuri tad varētu būt šo zviedru banku klienti. To kā risku vajadzēja saskatīt abu valstu valdībām un arī finanšu sektoram. Tas netika izdarīts.
Zviedrija pa šo laiku vienalga mums bija ģeopolitiski ļoti tuva un svarīga valsts, zviedri atbalstīja mūsu integrāciju ES, lai gan viņiem nav īpaši daudz teikšanas pār NATO, arī to atbalstīja. Bet mani ļoti pārsteidza šīs Zviedrijas valdības izvēlētā politika pret Latvijas un Baltijas ekonomisko krīzi, kas arī noteica manu metaforu izvēli. Paldies, ka Zviedrija saorganizēja starptautisko palīdzību, Starptautisko Valūtas fondu (SVF) , jo pieļauju, ka mūsu valdība vairs īsti nebija spējīga to darīt. Kaut gan te varbūt arī tika pieļauta kļūda, jo pirmoreiz vēsturē ES iekšienē tik spēcīgi ienāk ārējs spēlētājs – SVF – un nevis ES pašu spēkiem risina vienas ES dalībvalsts vai reģiona problēmu. Man ir saprotami tie iemesli, kāpēc, tai skaitā zviedri, tā domāja, [viņi ] īsti neticēja mūsu spējām izdomāt pareizu izeju no ekonomiskās krīzes un disciplinētībai. SVF noteiktais risinājums vienā veidā, ar budžeta samazinājumiem, bija piedāvājums, ko uzreiz paņemt. Protams, vēl situācija ES. Noteikti var atrast izskaidrojumu, bet nu pirmo reizi modernās ES vēsturē tika piesaistīts viens ārējs spēlētājs.
Zviedri arī bija ļoti aizņemti, atcerēsimies, kas notika Stokholmas biržā ar zviedru banku akcijām un valūtas kursu svārstībām. Viņiem vispirms bija jārūpējas par savu ekonomisko drošību. Taču, kad situācija bija stabilizējusies, man šķiet, viņi par mums vienkārši aizmirsa. Vismaz finanšu ministrs un Zviedrijas premjers.
Jau mūsu iepriekšējais ārlietu ministrs bija uzrunājis zviedrus, ka būtu nepieciešama īpaša starpvaldību darba grupa, kas strādātu pie investīciju piesaistes un darba vietu radīšanas, pie tam abpusēji, jo Latvijā ir cilvēki, kas joprojām būtu ieinteresēti investēt Zviedrijā un runāt par lielāku integrāciju. No Zviedrijas puses bija klusums, un tāds ir joprojām. Es personīgi vairākas reizes esmu uzrunājis Zviedrijas amatpersonas, nekādas atbildes nav.

Zviedrijas premjers kopš krīzes nav bijis pie mums nevienā solidaritātes izpausmē. Saprotu, ka viņiem ir vēlēšanas un viņi negrib sevi asociēt ar Latviju un tās ekonomisko krīzi. Es arī saprotu, ka mūsu politiķi, tai skaitā, es, nav tie [cilvēki], ko viņi gribētu redzēt kopā ar sevi fotogrāfijās Svenska Dagbladet vai Dagens Nyheter. Bet vienalga. Es negribu no zviedriem humanitāro palīdzību vai Zviedrijas nodokļu maksātāju naudu saņemt. Nē, mums pašiem jāmaksā par savām kļūdām. Tomēr zviedriem reģiona ekonomisko un drošības interešu vārdā jāizrāda vismaz politiskā solidaritāte. Jo kas notiek? Šāda zviedru atturība mūs vairāk eksponē ģeopolitiski citā virzienā.

Kurā?

Citā. Neredzot signālus par lielu zviedru investoru interesi un zviedru valdības pamudinājumu industrijai nākt šeit iekšā, mēs ministrijā meklējam alternatīvas šai zviedru atturībai. Mēs aktīvi strādājam ar Vāciju, un es esmu priecīgs, ka mums tur ir panākumi, vācieši ir izrādījuši politisko solidaritāti, arī poļi.

Nekāds karš nav pieteikts. Zviedri mums ir ģeopolitiski svarīga valsts, esam kaimiņi un mums ir kopīga atbildība pret šo reģionu. Bet pret pašreizējo Zviedrijas valdību – īpaši finanšu ministru un premjeru – man personīgi ir palicis rūgtums.

Jūs uzskatāt, ka izvēlētās metaforas palīdzēs zviedrus šeit piesaistīt?

Piesaistīt viņu uzmanību – noteikti. Zviedrijas sabiedrības uzmanība šajā situācijā jau būtu daudz. Es nevaru arī samierināties, ka 15 mēnešu laikā nav neviena pozitīva raksta par mums. Zviedru mediji visi kā viens rakstīja par tām šausmām, kas notiek, un arī Zviedrijas valdības runasvīri izvēlējās teikt, ka nevis nav tik traki un kādreiz krīze beigsies, bet ka tas mūs neskar. Mūsu attiecības ir pelnījušas daudz dziļāku sadarbību.

Vai tagad zviedri ir atbildējuši?

Nē. Es joprojām gaidu. Tas ir tā, ka tu zvani, telefons neatbild un tu jau zini, ka laikam jau arī neatbildēs. Daži signāli ir palikuši, un tad pateiks, ka abonents neatbild. Bet vēl tie signāli skan.

Vai tas ir starpvaldību komisijas spēkos panākt, ka šeit atnāk zviedru industrija? Nevar piespiest viņus šeit investēt, ja nav ekonomiskās intereses.

Tā jau ir mūsu valdības kompetence – radīt priekšnoteikumus ienākšanai. Bet Zviedrijas valdības politiskais atbalsts un iedrošinājums ir ārkārtīgi svarīgs. Plus pati par sevi intereses izrādīšana ceļ mūsu uzņēmumu aktīvu nokritušo vērtību. Tas, ka nav intereses no Rietumiem, noplacina aktīvu cenu, mūsu pašu uzņēmēju ticību saviem uzņēmumiem un perspektīvas sajūtu un iedrošina citus būt bezkaunīgākiem iepretim mums. Metaforu mērķis bija vismaz piesaistīt uzmanību, ka kaut kas nav tā, kā vajag.

Man ir nācies sastapt skandināvu uzņēmumus, kurus šeit nemaz nelaiž iekšā, viņi pie valsts pasūtījumiem, piemēram, ceļu būves, vienkārši netiek.

Bet ir arī vairāki uzņēmumi, kas ir dabūjuši vai mēģina dabūt kontraktus tur, un nevarētu teikt, ka tas ir viegli.

Bet ne kukuļu dēļ.

Nē. Bet ES ir valstis, kuras dažādi izvēlējās veidot politiku ekonomiskās krīzes laikā, arī ar noslēgšanos un lielāku protekcionismu. ES vadība un Eiropas Komisija varēja spēlēt daudz lomu. Dažās ES valstīs bija redzamas pazīmes, ka notiek savu uzņēmumu favoritizācija.

Jūsu vārdiem ir arī iekšpolitisks svars – pirms vēlēšanām ir populāra retorika, ka pie mūsu nelaimēm vainīgas zviedru bankas un tagad, kārpoties ārā no krīzes, mēs vēl esam izvēlējušies nonākt starptautiskā finanšu okupācijā. Jūs esat šo iespaidu stiprinājis. Vai tas bija mērķis?

Nē. Tā bija ārkārtīgi liela mūsu kļūda – mūsu valdības nodokļu politika, bezkoncepcijas laikmets, kas bija ieildzis attiecībā uz ekonomiku. Tā ir mūsu pašu vaina un iedzīvotāju neizglītotība.
Zviedri ir daudz pieredzējušāki, lielāki un arī gudrāki ekonomikā, tāpēc viņu atbildība bija sajust, ka notiek vienas jaunas, vārgas bezkoncepcijas ekonomikas struktūras deformācija.

Tas ir ļoti labi, ka šeit strādā starptautiskās bankas, un ir svarīgi, lai tās turpina šeit strādāt.

Jūs izteicāt šaubas par SVF piesaisti krīzes pārvarēšanai. Kas tieši ir darīts nepareizi?

Es domāju, ja tā būtu Eiropas kopīgā politika ekonomiskās krīzes pārvarēšanā, tad tas politiski būtu labāk, parādītos ES iekšēja solidaritāte. Es negribu teikt sliktus vārdus par SVF. Vienkārši ES, kas līdz šim pati spējusi tikt galā, iesaistīja ārēju spēlētāju, kurš regulē vienas ES dalībvalsts ekonomisko un fiskālo politiku.

SVF to dara roku rokā ar Eiropas Komisiju, un šis modelis darbojas ne tikai Latvijā, vispirms Ungārijā sāka darboties.

Mūsu reģions ekonomiski bija ļoti integrēts, Ungārijai nav tādu partneru, kā mums Ziemeļvalstis un Baltijas valstis. Ungārija ir lielums pati par sevi. Negribu komentēt SVF palīdzības lietderīgumu. Domāju, kopīgā ES politika būtu bijusi solidārāka, tai ir instrumenti ekonomikas izaugsmei, ne tikai fiskālā disciplīna.

Ārpolitikas eksperti uztraukušies par Obamas administrācijas politiku, kas mūsu reģionam – Centrālajai un Austrumeiropai – vairs nepiešķir tik lielu uzmanību, bet kā prioritāti izvirzījusi attiecību pārlādēšanu ar Krieviju. Kādas izmaiņas tas ievieš mūsu ārpolitikā?

Nekādas. Es nepiekrītu tiem, kas kritizē šīs administrācijas attieksmi pret mums. Šī administrācija pret mums ir bijusi konsekventa, turējusi savu vārdu tajās sadarbības jomās, ko paši esam izvēlējušies par prioritārām. Domāju, mēs savā valstiskumā esam izauguši no tās stadijas, kad bija svarīgi, ka amerikāņi katru rītu kā vecāki paskatās bērnu istabā un apsveic, ka te ir kārtība. Līdz kādam laikam tas bija svarīgi – ka ASV bija mūsu iekšpolitiskais resurss, mūsu demokrātijas un tiesiskuma resurss. Šī administrācija vienkārši to neuzņēmās darīt un pareizi vien bija, man šķiet. Mēs redzējām Buša administrācijai šajā ziņā bija pārmērības.
Līdz ar to šai administrācijai es neko nevaru pārmest. Es varu mudināt administrāciju pievērst vairāk uzmanības tiem reģioniem, kuriem brīvības bāku, kā amerikāņi par sevi runā, ir svarīgi joprojām saredzēt un atbalstu sajust.

Tas, ka amerikāņiem uzlabojas attiecības ar Krieviju, ir viennozīmīgi mūsu interesēs. Jo lielāka ir amerikāņu ietekme attiecībās ar Krievijas vadību un lielāka amerikāņu ietekme Krievijas ekonomikā, jo labāk, mēs no tā iegūstam. Krievija atveras pasaulei, un tā ir laba lieta arī mums.

Vai jūsu aicinājums aprakt Molotova-Ribentropa paktu ir mēģinājums pārlādēt mūsu attiecības ar Krieviju?

Tā ir viena elektroniskā medija kļūda, es nekad tā neesmu teicis. Es aicināju mūsu sabiedrību aprakt Ribentropu un Molotovu. Inspirācija šādai metaforai nāca no ļoti skaistas Imanta Kalniņa dziesmas, kur beigtu Napoleonu aprok zemē, lai tas nesmirdētu. Mūsu ielās, laukumos un interneta vietnēs diemžēl ik pa laikam šo abu sen jau mirušo noziedznieku uzskati uzplaiksnīja, ik pa brīdim parādījās diskusija, kurš bija labāks, Hitlers vai Staļins. Šī diskusija ir pilnīgi neauglīga mūsu valstij. Savukārt Ribentropa un Molotova paktu mums nav tiesību to aizmirst. Attiecībās ar Krieviju mums ir vajadzīga kopīga vēstures izzināšana, lai mūsu cilvēkiem ilgtermiņā sirdīs iestātos izlīgums un mēs varētu tuvoties nākotnei.

Attiecībā uz Krieviju mums vēl jāatgūst sava konkurētspēja, lai mēs varētu izmantot savu ģeogrāfisko stāvokli ekonomikas labā. Vairākām ES dalībvalstīm ir daudz vairāk divpusējo līgumu nekā mums, un ārvalstu investoru un sadarbības partneru acīs mēs zaudējam konkurētspēju. Investēt Krievijā no Latvijas ir sarežģītāk nekā no Austrijas vai Kipras vai Vācijas. Tāpēc mums jānoslēdz līgumi ar Krieviju, kas palikuši no iepriekšējā gadsimta. Lai atgūtu savu konkurētspēju, mums vajadzīgi šie līgumi un saprotamas, paredzamas un pēc iespējas draudzīgas kaimiņvalstu attiecības ar Krieviju. Vēl jo vairāk, kad abas mūsu fundamentālās organizācijas, ES un NATO, tikai paplašinās sadarbību ar Krieviju, un es redzu, ka arī Krievija globālos un reģiona drošības un ekonomiskajos jautājumos atzīst gan NATO, gan ES svarīgumu.

Vai attiecības vispār var paredzamā laikā pārlādēt, ja Krievijas stratēģiskais mērķis – paturēt mūs savā ietekmes zonā – nemainās?

Ir vairāki faktori, kas rada nelielu optimismu. Viens ir Medvedeva aicinājums Krievijai modernizēties. Otrs – Medvedeva runa jūlijā Krievijas vēstniekiem, kurā viņš aicināja Krievijas diplomātiju atteikties no aukstā kara retorikas. Krievija ir izrādījusi vēlmi uzlabot attiecības ar savām rietumu kaimiņvalstīm, piemēram, ar Norvēģiju ir parakstīts jūras robežas līgums, ar Poliju arī bijuši simboliski un Polijai ļoti svarīgi žesti. Ar Vāciju attiecības Krievijai ir draudzīgas un lietišķas. Ir svarīgi, ka Vācijas kanclere turpina Krieviju uzrunāt par cilvēktiesību un preses brīvības lietām, un Krievija uz to nereaģē sakāpināti. Arī starp mūsu valstīm ir šīs vizīšu apmaiņas, un tonis ir lietišķs.

Vienlaikus viņi aicina šeit iepirkt stratēģiskus Baltijas valstu uzņēmumus.

Bet kas tur slikts, ka viņi domā, ka to vajag darīt? Cita lieta, kā mēs paši spējam ar šo situāciju tikt galā, kādu ģeopolitisku risinājumu un sabalansētību atrodam.

Cik liels ir risks, ka pēc rudens vēlēšanām Krievijas ietekme šeit varētu palielināties?

Atbilde ir tajā, kas notiks ar mūsu ekonomiku, kur mēs to virzīsim un ko darīsim ārpolitikā, lai valstij piesaistītus gan ekonomiskos, gan politiskos resursus. Ceru, ka mūsu tradicionālie sadarbības partneri to izprot un tāpēc nepārstāju gaidīt, ka arī Zviedrija ieraudzīs to, ko mēs redzam no ekonomikas drošības viedokļa.

Es nedomāju, ka jaunievēlētā parlamenta dēļ, lai kādās proporcijās tas ievēlēts, varam nonāk kādas valsts, tai skaitā, Krievijas lielākā ietekmē.

Ko Latvijas ārpolitiskajai virzībai nozīmēs Saskaņas centra vadīta valdība?

Neticu, ka Latvijas valdība, lai kāda tā būtu, gribētu sevi pakārtot Maskavai vai kādai citai galvaspilsētai. Es to pilnīgi izslēdzu. Es arī atturētos runāt par iekšpolitiku un vēlēšanām, ņemot vērā, ka esmu bezpartejisks ministrs un nepiedalos kampaņā. Tā baidīšana no vienas un otras puses ir arī daļa no priekšvēlēšanu procesa. Šajā neilgajā darbā esmu sajutis atbildību par Latvijas nacionālajām interesēm ārpolitikā gandrīz no visām partijām.

Arī SC?

Arī SC. Es runāju par ārpolitiku.

Partijām šoruden būs jāpozicionējas jautājumā par mūsu karaspēka palikšanu Afganistānā. Cik svarīgi ir šo misiju turpināt?

Tas ir svarīgs jautājums. Jūtu vienprātību, ka turpinām misiju un izvērtējam, ko mums tālāk darīt, kad atbildība par atsevišķiem reģioniem būs nodota Afganistānas valdībai. Mums ir svarīgi redzēt, kā šis process notiks, un cerams, tas notiks, sākot ar nākamo gadu. Tad kopā ar saviem sabiedrotajiem varam izvērtēt savas misijas tālāko nepieciešamību, lielumu un profilu. Es neredzu, ka kāda no partijām patiesi uzskatītu, ka vajag tūlīt izvest kontingentu. Visas partijas saprot, ka esam kolektīvās drošības organizācijā un ka dezertēšana būtu ļoti kaitīga.

Ko sagaidāt no jaunās NATO stratēģiskās koncepcijas, kuras priekšlikumu izstrādē piedalījāties?

Tās ir trīs lietas. Atjaunotu drošības sajūtu visām alianses dalībvalstīm. Attīstītas spējas tikt galā ar tradicionālajiem un jaunajiem izaicinājumiem. Jaunu partnerības sajūtu attiecībās ar partneriem.
Pēc Krievijas un Gruzijas kara kļuva aktuāls jautājums par NATO Baltijas valstu aizsardzības plānu? Vai tāds ir?

Alianses apņēmība īstenot visus pasākumus, lai nosargāt Baltijas valstu drošību, ir neapšaubāma.

Bet plāns ir?

Es atbildēju uz šo jautājumu.

Jūs agrāk esat uzsvēris enerģētiku kā vienu mūsu drošības stūrakmeņiem. Kā vērtējat Latvijas politiku valsts enerģētiskās drošības stiprināšanā?

Man ir grūti saprast, kāda mums ir tā politika. Zinu par jaudu attīstību un par interesi par savienojumiem ar Eiropu, bet ja godīgi, man skaidras atbildes nav. Varbūt valdība ko dara. Man jāatzīst savu zināšanu vājums vai izpratnes trūkums. Bet es noteikti kā prioritāti redzu Baltijas valstu stratēģisko resursu konsolidāciju, apvienošanu vai pārvaldes harmonizēšanu. Pirmkārt, tā ir enerģētika, otrkārt, transports un transporta infrastruktūra, treškārt – viss, kas saistīts ar mežrūpniecību. Vēl varētu pielikt klāt pārtikas rūpniecību, kur Baltijas valstīm būtu jākonsolidē savi resursi un spēki, lai mēs kopā būtu spēcīgāki. Iekšējā mazu uzņēmumu konkurence ir spēkus izšķiežoša. Vairāk varētu panākt, ja mēs virzītos uz konsolidāciju un ja politiski tāda vīzija būtu visām trijām valdībām.