Kā Latvijas iedzīvotājiem uzlabot pašsajūtu? • IR.lv

Kā Latvijas iedzīvotājiem uzlabot pašsajūtu?

13
Rūta Kalmuka, F64
Dzintars Kalniņš

Katrs var rīkoties, lai nepadarītu sevi par vieglu ēsmu kampaņām

Ekonomiskā krīze ir laiks, kad sabiedrība var mainīt paradumus un attieksmes pret to, kas tai šķiet svarīgs, taču tas nenozīmē, ka pārmaiņas atnāks pašas no sevis. Ja sabiedrības noskaņojums un vēlēšanās rīkoties rezonēs ar jaunajā Saeimā ievēlētās politiskās elites gatavību turpināt valsts pārvaldes reformas un demokrātijas stiprināšanu, tad Latvijas iedzīvotāji varētu izrauties no vispārējās nolemtības sajūtas.

Jau vairākus gadus Latvijas iedzīvotāju uzticēšanās valsts varas institūcijām ir kritiskā stāvoklī. Pēc 2009.gada rudens Eirobarometra datiem Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju vidū tieslietu sistēmai uzticas 26%, nacionālajai valdībai 9%, nacionālajam parlamentam 6% un politiskajām partijām tikai 2% aptaujāto.

Arī starppersonu uzticība Latvijas sabiedrībā pēdējo 20 gados nav bijusi augsta, kas ir negatīvi ietekmējusi gan valsts ekonomisko, gan politisko attīstību. Vairums cilvēku nebiedrojas, lai apvienotu enerģiju un izdomu kopēju mērķu vārdā. Kā iemeslus pētnieki min padomju laiku sekas, kad paternālistiskā valsts nodrošināja cilvēkus gan ar darbu, gan izglītību, gan veselības aprūpi, tiesa gan – uz indivīdu pašizpausmes un vārda brīvības rēķina.

Pēdējie 20 neatkarības gadi ir pagājuši tik ātri, ka sabiedrības paradumi nav spējuši tikt līdzi mežonīgajām valsts institucionālajām reformām, kuru rezultātā „uz papīra” tika izveidota liberāldemokrātiska Latvijas valsts. Pievienošanās Eiropas Savienībai ir apstiprinājums tam, ka teorētiski esam viena no 27 valstīm, kuras par pašsaprotamām uzskata tādas vērtības, kā liberālu demokrātiju, cilvēktiesību respektēšanu, indivīda pamatbrīvību ievērošanu un likuma varu.

Šo vērtību pieņemšana un aizstāvēšana ar savu rīcību ir garants vienlīdzīgām iespējām un „spēles noteikumiem” visiem sabiedrības locekļiem, kas nodrošina ne tikai valsts konkurētspējas palielināšanos, bet arī cilvēku labklājības sajūtas pieaugumu. Ronalds Ingleharts ar kolēģiem 2008.gada rakstā „Development, Freedom, and Rising Happiness” („Attīstība, brīvība un laimes palielināšanās”) atklāj, ka indivīda subjektīvā labklājības sajūta ir atkarīga ne tikai no ekonomiskā stāvokļa uzlabošanās, bet arī no tā, cik lielā mēra sabiedrībā ir iesakņojusies demokrātija, dzimumu līdztiesības ievērošana, tolerance (pret seksuālajām minoritātēm, ārzemniekiem, citādi domājošiem), kā arī, cik liela loma ir reliģijai (ar nosacījumu, ka tā neierobežo indivīdu izvēles iespējas).

Tāpat rakstā tiek uzsvērts, ka nacionālais lepnums kā atsevišķs elements neietekmē indivīdu labklājības sajūtu. Ekonomiskā stāvokļa subjektīvo dabu un to, ka tā nav vienādojama ar labklājības sajūtu, ilustrē fakts, ka 2007.gada rudenī (pēc Eirobarometra datiem) 81% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju ekonomisko situāciju valstī vērtēja kā „diezgan sliktu” vai „ļoti sliktu”. Atgādināšu, ka 2007.gads bija īsteni „trekns” – vidējā neto alga valstī bija palielinājusies par trešdaļu, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, un bezdarbs bija nokrities līdz 5,3%.

Pašreizējās ekonomiskās problēmas un politiskā krīze, kuru iezīmēja pozitīvisma kampaņu nozagtās 9.Saeimas vēlēšanas, liek paraudzīties ne tikai uz politiskās elites, bet arī visas sabiedrības atbildību.

Un šeit ir runa, pirmkārt, par to, cik liela sabiedrības daļa sev atklāti ir pavaicājusi, ko tai nozīmē demokrātija, brīvība un „Viens likums, viena taisnība visiem”? Tāds pašreflektējošs „Kas es esmu?” vingrinājums. Otrkārt, jautājums, ko, tie, kuri atzīst šīs vērtības vārdos, ir darījuši praktiski. Ikvienam nav obligāti jāiesaistās nevalstiskās organizācijās, lai dotu reālu ieguldījumu valsts demokrātijas stiprināšanā. Katrs sabiedrības loceklis var izpildīt savu pilsoņa pienākumu, rūpīgi sekojot līdzi sabiedriski politiskajiem notikumiem un pašizglītojoties, tādējādi nepadarot sevi par vieglu ēsmu tām priekšvēlēšanu kampaņām, kurām raksturīga Orveliska pieeja vēlētāju dezorientēšanā. Treškārt, cik daudz indivīds prasa no valsts?

Latvijas 2008./2009.gada „Pārskatā par tautas attīstību”, kas bija veltīts atbildīguma tematam, ir uzsvērts, ka Latvijā ir izteikts pakļāvnieciskās politiskās kultūras tips. Latvijas sabiedrība pārāk daudz gaida no valsts, tā nespēj saskatīt individuālo izdevīgumu, kas rodas, ilgtermiņā iestājoties par sabiedrisko interesi.

Nespēcība, nevarība un uzskats, ka sabiedrība nevar ietekmēt valsts politiku ir mīts. Pēdējos trīs, četros gados ir pietiekami daudz piemēru, kas apliecina sabiedrības spējas vienoties konkrētu interešu aizstāvībai. Aigara Kalvīša valdība atkāpās pēc mītiņa Doma laukumā. Ļoti iespējams, ka protesti pret veidu, kādā tika izvēlēts Valsts prezidenta kandidāts Valdis Zatlers, arī ietekmēja prezidenta tālāko rīcību. Lai gan tautas nobalsošanā par pilsoņu tiesībām atlaist Saeimu netika pārsniegts kvorums, varas pārstāvji tomēr pieņēma (nedaudz citā redakcijā) attiecīgu likumu 2009.gada aprīlī.

Tas parāda gan to, ka politiskā elite nav pilnībā neietekmējama, gan to, ka Latvijas sabiedrība kritiskos brīžos ir spējīga „savākties” un attiecīgi reaģēt. Tomēr konsolidētu demokrātiju raksturo ne tikai spēja atsevišķos nozīmīgos brīžos kritiski reaģēt, bet arī sabiedrības ikdienas paradumi.

Deterministiskais uzskats, ka Latvijas sabiedrība politisko paradumu ziņā nespēs mainīties uz labu, ko raksturo aktīvāka līdzdalība publiskajos procesos, ir apšaubāms. Piemēri no citām, mazāk kompleksām dzīves sfērām kā politika vieš optimismu Latvijas sabiedrības spējai vienoties un respektēt kopējas normas, kas dod labumu visiem iesaistītajiem.

Viens no šādiem piemēriem ir tas, kā pēdējos 20 gados ir izmainījusies braukšanas kultūra Latvijā. Padomju laikos šoferi bija pieraduši braukt nepiesprādzējušies. Tomēr pēdējos gados braukšanas kultūra uz ielām ir uzlabojusies. Lielākā daļa autovadītāju acīmredzami ir pieņēmuši par pašsaprotamu piesprādzēšanos pirms braukšanas, intensīvas satiksmes plūsmas laikā ievērot „zobrata principu”, bet sastrēgumā nesignalizēt un nekliegt uz citiem, jo tāpat neviens nekur ātrāk netiks.

Lai Latvija politiski un ekonomiski attīstītos, ir nepieciešams cienīt un aizstāvēt kopēju demokrātisko vērtību kopumu, kas galu galā sekmēs arī indivīdu subjektīvo pašsajūtu. Vienota izpratne par šīm pamatvērtībām ir absolūti nepieciešama pirms turpināt diskusijas par konkrētiem priekšlikumiem, kā atjaunot ekonomisko izaugsmi, kā radīt, iespējams, pat 100 000 jaunu darba vietu vai arī kā saglabāt Latvijas unikālo un skaisto dabu.

Dzintars Kalniņš 2009.gadā bija jauniešu Ministru kabineta premjers, tagad Brēmenes Jākoba universitātes starptautisko attiecību maģistrants.

Komentāri (13)

Rasma Skuja 25.07.2010. 23.57

>>> … indivīda subjektīvā labklājības sajūta ir atkarīga ne tikai no ekonomiskā stāvokļa uzlabošanās, bet arī no tā, cik lielā mēra sabiedrībā ir iesakņojusies demokrātija, dzimumu līdztiesības ievērošana, tolerance (pret seksuālajām minoritātēm, ārzemniekiem, citādi domājošiem), kā arī, cik liela loma ir reliģijai.
=======
Ar indivīda labklājības sajūtu cieši saistīts arī sociālais kapitāls (Hārvardas politologs R.Putnam) – t.i. vai cilvēks jūtas pietiekami droši, lai sadarbotos ar citiem, uzticētos un justu solidaritāti. Vai arī noslēgtos privātā čaulā, kā to Patnems apraksta populārā darbā “Bowling Alone”. No Patnema pētījumiem izriet, ka imigrācija un etniska/rasu daudzveidība mazina sociālo kapitālu. T.i. tolerance ir laba lieta, bet cilvēki parasti labāk jutīsies Valmierā vai Talsos, nevis Bolderājā vai Liepājas Karostā – pat ja ienākumu līmenis un darba iespējas būtu līdzīgas. Sal. http://www.infed.org/thinkers/putnam.htm .

+11
0
Atbildēt

2

    Inese > Rasma Skuja 26.07.2010. 17.49

    Piekrītu,ka indivīda labklājības noteikšanā nozīmīga loma ir arī sociālajam kapitālam, taču tas tā ir bijis jebkurā sabiedrībā, ne tikai demokrātijās. Es nedomāju, ka šeit ir būtiska pretruna ar manis rakstīto. Pat ja katrs no mums fokusēsies tikai uz sava sociālā tīkla paplašināšanu (izslēdzot tos cilvēkus,kuriem ir no mums atšķirīgs viedoklis vai arī ādas krāsa), nerespektējot iespējamību, ka var būt arī citi uzskati, mēs kā valsts un sabiedrība kopumā zaudēsim. Būtiski, tajā pat laikā, ir vienoties par kopīgi pieņemamu normu kopumu. Liberāla demokrātija, ar komplektā nākošu likuma varu, ir tas modelis, kas nodrošina pietiekami skaidru sabiedrības pārvldes modeli.

    Es negribētu jums piekrist, ka Patnema pētījumam būtu jāpieiet deduktīvi un jāpieņem, ka “imigrācija un etniska/rasu daudzveidība mazina sociālo kapitālu” ir mūžīga patiesība. Viņš tieši uzsver, ka ir jāveicina tolerance, iecietība un kopienas sajūta (ar neformālas izglītības palīdzību).

    0
    0
    Atbildēt

    0

    aivarstraidass > Rasma Skuja 26.07.2010. 23.06

    >>> Pat ja katrs no mums fokusēsies tikai uz sava sociālā tīkla paplašināšanu (izslēdzot tos cilvēkus,kuriem ir no mums atšķirīgs viedoklis vai arī ādas krāsa), nerespektējot iespējamību, ka var būt arī citi uzskati, mēs kā valsts un sabiedrība kopumā zaudēsim.
    ====
    Zems sociālais kapitāls nozīmē vēl sliktāku lietu – cilvēki neuzticas ne vien citu etnisko grupu, rasu pārstāvjiem, bet arī tiem, kuri viņiem visādā ziņā ir līdzīgi. Rietumeiropā atsevišķās pilsētiņās cilvēki rīkojas demokrātiski, līdz zināmai robežai pieņem savā vidū citādo utml. Bet vienā brīdī visa kļūst par daudz – un policijas virzienā sāk lidot akmeņi un degt automašīnas.

    >>> Es negribētu jums piekrist, ka Patnema pētījumam būtu jāpieiet deduktīvi un jāpieņem, ka “imigrācija un etniska/rasu daudzveidība mazina sociālo kapitālu” ir mūžīga patiesība.
    =====
    Jums taisnība. Korelācija ne allaž nozīmē cēloņsakarību. Bet kaut kādi zema sociāla kapitāla priekšnoteikumi Latvijā laikam ir.

    0
    0
    Atbildēt

    0

mary75 26.07.2010. 09.36

Liberāldemokrātiskas vērtības nebūt nav sevišķā cieņā Latvijas sabiedrības vairākumā.
Latvijas sabiedrība vēl arvien lielā mērā ir tradicionāla, postsovjetiska, paternalistiska.
Tādā sabiedrībā mežonīgā kapitālisma apstākļos, kas mums iedibināts, labi justies var tikai lielas haizivis un samērā neliela daļa, kas spēj labi pielāgoties konkurences apstākļiem.
Pat cilvēki, kas materiāli puslīdz nodrošināti, nejūtās sevišķi labi, nejūtas droši par rītdienu.
Tie, kas tikai izdzīvo, tiem vispār absolūti neinteresē demokrātija, brīvības, utt., un tas ir normāli, ja cilvēkam nav ko ēst, viņš domā, kā paēst, nevis par liberāldemokrātiju.
Un tas ir apburts loks, jo tikai pilsoniska sabiedrība, atbildīga, spējīga domāt, ko vēlē, un kontrolēt tos, ko ievēl, spēj nodrošināt valsts un vairuma pilsoņu labklājību.

+6
-2
Atbildēt

1

    Inese > mary75 26.07.2010. 17.56

    Pilnībā pievienojos “Tie, kas tikai izdzīvo, tiem vispār absolūti neinteresē demokrātija, brīvības, utt.”, tomēr mūsu sabiedrībā ir tāds paradokss, ka arī absolūts vairākums vidusšķiras pārstāvju uztver Latvijas Republiku, kurā vara (vēl joprojām, it kā) pieder tautai, par pašsaprotamu.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

ilmisimo 26.07.2010. 22.51

Kā Latvijas iedzīvotājiem uzlabot pašsajūtu?

Jāpārtrauc ākstīties ar rjumočkām un jādzer nuo stakaniem.Un bidōniem.

+3
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu