Izpostītā Oša

Ja kirgīzs iebrauks uzbeku rajonā, viņš tiks nolinčots, stāsta auto vadītājs

Kirgizstānas dienvidu pilsētā Ošā divas nedēļas pēc nemieru sākšanās valda šķietams miers. Kaut arī centrālais pilsētas tirgus, vairums ēstuvju un sadzīves pakalpojumu vietu ir slēgtas, cilvēki netraucēti pārvietojas gan kājām, gan automašīnām – dzīve rit šķietami ierastu ritējumu. Tomēr, jau pēc pilsētā pavadītas pirmās stundas pamazām pārņem neomulīgas sajūtas. Militārpersonu skaits ielās ir liels – viņi ar saviem kalašņikoviem ir visur.

Pie pilsētas mērijas skandalē cilvēku bars – ir apstādināta kāda automašīna un dūšīgas kirgīzu sievietes skaidro attiecības ar mašīnā braucošajiem. Notiek masveida grūstīšanās, lietā tiek liktas dūres. Notiekošo, gluži kā ierastu parādību, novēro militāristi, kas konflikta izjaukšanā neiesaistās. Tepat blakus ir kāds civilās drēbēs ģērbies vīrietis, kas uz pirksta virpina pistoli. Acīmredzot no kāda drošības dienesta. Brīdī, kad esmu izvilcis no somas videokameru, pie manis klāt jau ir militārists ar kalašņikovu un brīdina, ka sadauzīs to, ja tā tūlīt netiks ielikta atpakaļ somā. Filmēt Ošā ir aizliegts.

Vēlāk uzzinu, ka grūstīšanās pie mērijas nav bijusi starp kirgīziem un uzbekiem, kā es to padomāju. Uzbeki, izrādās, ārpus saviem rajoniem nemaz nerādās.

Iepriekšējā vakarā, kad kādā kirgīzu jaunekļa automašīnā tuvojāmies Ošai, esmu jau dzirdējis stāstu par ļaunajiem uzbekiem, kas pēkšņi, bez brīdinājuma iznākuši ielās un uzbrukuši kirgīziem. „Nezinu, ko viņi gribēja, laikam panākt Ošas pievienošanos Uzbekistānai,” tā man atbild jauneklis. Uzbrukuma sākuma brīdī viņš esot bijis tālu no pilsētas. Piezvanījuši draugi un ziņojuši, ka uzbeki uzbrūk. Tad no dažādām Kirgizstānas vietām uz Ošu sākuši plūst kirgīzu cilvēku pūļi, lai aizstāvētu savējos. Lai cīņās pret labi apbruņotajiem uzbekiem nebūtu jāiet ar koka nūjām, kirgīzi ieročus un munīciju esot atņēmuši milicijai un pat robežsargiem. „Mūsu ir ļoti daudz, viņu maz. Mēs viņus ātri nolikām pie vietas. Ja viņi izdomās uzbrukt atkal, mēs viņus iznīcināsim,” turpina mūsu šoferis, kurš pats arī vienu dienu esot piedalījies kaujā pret uzbekiem.

Kad pāris stundas pēc tumsas un komandantstundas iestāšanās, tomēr, esam ielaisti Ošas pilsētā, kādā nomales rajonā abās ielas pusēs ieraugu garas nodegušu māju rindas. Šis ir uzbeku rajons, tā man skaidro šoferis. Viņš neapstājoties pie sarkanajiem luksofora signāliem, brauc pāri krustojumiem – ātrāk uz mājām. Ja kirgīzs iebraukšot uzbeku rajonā, viņš tikšot nolinčots.

Nākamajā dienā pēc sarunām jau ar vairākiem kirgīziem, esmu dzirdējis vienu un to pašu versiju – uzbrukumus sākuši uzbeki, kirgīzi tikai aizstāvējušies. Ir jānokļūst kauju vietās, jo šeit – pilsētas centrā – nav nekādu uzbrukumu pazīmju pēdu.

Mūsu centieni iegūt žurnālistu akreditāciju cieš neveiksmi, tagad to var iegūt tikai galvaspilsētā Biškekā – vai nu lidojums ar lidmašīnu vai 10 stundu kalnu brauciens vienā virzienā. Žurnālisti šeit tiešām ir nevēlami…

Uzbeku mahaļas
Ošas pilsētas Apgabala slimnīcas morgā līķi esot krauti kaudzēs viens uz otra. Šajā un otrā pilsētas morgā kopā esot bijuši ap tūkstoti bojā gājušo. Mirušo skaits ir aptuvens, uzbeki savus radiniekus esot apglabājuši arī savu namu pagalmos. Stāvam pie slimnīcas, otrā pusē ielai redzama postaža – uzbeku rajons jeb mahaļa. Uzbeku namu fasādes ir izdegušas, bez logiem un jumtiem. Dodamies dziļāk iekšā uzbeku rajonā, kurā tagad kirgīzi savu kāju nesper. Tas, kas mūs tur sagaida, ir grūti aptverams.

Tā ir absolūta iznīcība – daudzu hektāru lielajā platībā, kur kādreiz ierastu dzīvi ritēja uzbeku dzīvojamais rajons ar savu skolu, slimnīcu, milicijas ēku, ir pilnībā iznīcināts. No simtiem cieši kopā sabūvēto māju ir palikušās tikai sienas ar izdegušu logu ailēm. Uz ielām redzamas tanku sabrauktas automašīnas, izdeguši autobusi un smagās mašīnas. Nav saprotams, kā tādu postažu varēja panākt kirgīzi ar no miličiem atņemtajiem ieročiem. Saprotams nav arī tas, kāpēc iznīcība valda tieši šeit – uzbeku rajonā, bet ārpus tā šādus skatus neieraudzīt.

Karadarbības laikā Ošu pameta liels skaits uzbeku – pēc dažādām mediju sniegtajām ziņām, ap 100 tūkstošiem. Gruvešu kaudzes manā priekšā spilgti liecina par to, no kā uzbeki šausmās masveidā ir bēguši prom. Tagad – vairākas dienas pēc nesenajiem grautiņiem, uzbeki sāk pamazām atgriezties pilsētā. Šeit, nopostītajā mahaļā, cilvēku vēl ir maz, bet retie šeit sastaptie, gluži kā rēgi, dirn savu sagrauto namu priekšā, nesaprotot, ko iesākt, ko darīt.

Uzbeki mūs uzņem draudzīgi. Pat vairāk – redzot videokameru un fotoaparātu, viņi rauj mūs uz visām pusēm, lai parādītu šeit notikušo – viņiem nav, ko slēpt. „Parādiet pasaulei, kas ar mums notika – neapbruņotu cilvēku iznīcināšana!” mūs mudina cilvēki. Šeit notikušo viņi pielīdzina genocīdam pret uzbeku tautu un kirgīzus pielīdzina fašistiem.

Viņi stāsta par pēkšņo uzbrukumu viņu rajonam, kas iesākās ar tanku iebrukumu. Tanku aizsegā bijuši apmēram tūkstotis kareivju ar automātiskajiem ieročiem, kas šāvuši uz visiem savā ceļā. Viņi bijuši aprīkoti arī ar lielām mugursomām, pilnām ar Molotova kokteiļiem jeb degmaisījumiem, kas tika mesti māju logos. Ar viņiem kopā bijuši kirgīzu civiliedzīvotāji, kas masveidā izlaupījuši steigā pamestās mājas. Viņi salaupīto krāvuši turpat no uzbekiem atņemtajās smagajās automašīnās.

Uzbeki mūs uzved uz kādas ēkas jumta, no kura rāda netālu esošu daudzdzīvokļu māju un ūdenstorni, no kurienes šāvuši snaiperi. Lūgšanu nama logos ir redzamas snaiperu ložu atstātās pēdas. Tieši tur ar šāvienu pierē daudzu lūdzēju acu priekšā tika nošauts vietējais musulmaņu garīdznieks.

Postaža beidzas strauji – tieši tur, kur uzbeki ar ekskavatoru paguva izrakt lielu tranšeju, kurai tanki netika pāri. Otrpus tranšejas dzīvojošajiem ir paveicies, jo viņu pusē kaujas un dedzināšanas nav notikušas. Ielas vēl joprojām ir patukšas, namu vārti ir aizslēgti, īpašnieki devušies bēgļu gaitās. Savus īpašumus sargāt palikuši vien daži.

Kapos uzbeki mums rāda svaigās kopiņas. Šeit pavisam nesen tika pārapbedīti tie, kas kauju laikā visi kopā tika apglabāti vienā ar ekskavatoru izraktā bedrē.

Kirgīzu apdzīvotajā pilsētas centrā pamanījām kāzu mašīnu, šeit – uzbeku mahaļā, turpinās bēres. Pirms pāris dienām tika apglabāts kāds uzbeku maiznieks, kurš bija devies uz tirgu iegādāties izejvielas. Trīs dienas vēlāk viņš tika atrasts ar pārgrieztu rīkli un nogrieztu ausi. Uzbeki ir ķīlnieki savos gruvešos, bez elementārām eksistēšanai vajadzīgajām pamatlietām – pārtikas, ūdens un medicīnas. Uzbeki arī stāsta par bezvēsts pazudušajiem – gan vīriešiem, gan sievietēm, kas turpina pazust arī tagad.

Šādi cietušie uzbeku rajoni Ošas pilsētā ir vairāki. Vietās, kur uzbeki un kirgīzi ir dzīvojuši jauktā veidā, acīm paveras neticams skats – kirgīzu mājas ir aprakstītas ar uzrakstiem „KG” vai „Kirgīzi”, un stāv pilnībā neaiztiktas. Blakus esošās uzbeku mājas ir iznīcinātas. Braucot cauri pilsētai, šādas iezīmētās un neskartās kirgīzu mājas var ieraudzīt daudz. Uzraksti liecina par vienu – iezīmēšanu, lai uzbrucējiem būtu skaidrs, kuras mājas ir savējo un ir neaizskaramas.

Trešais spēks
Versijas par Trešo spēku, kas atkal savedis karā divas etniski naidīgās tautas, ir dažādas. Tas, ka ir bijusi kāda ārēja iejaukšanās un cilvēku sanaidošana, šķiet, ir skaidrs daudziem karā iesaistītajiem. Tiek piesaukta Krievija, gāztā Kirgizstānas prezidenta Bakijeva roka, pat modžahedi, kuriem Centrālāzijas valstis kļuva par iekārojamu teritoriju uzreiz pēc Padomju Savienības izjukšanas – viņu mērķis izveidot radikālu islāmticīgu valsti šajā reģionā turpinot pastāvēt vēl tagad. Modžahedu ieinteresētību reģiona nestabilitātē un saistību ar notikumiem Ošā dzirdēju jau Tadžikistānā, kur runā par noslēpumainām ieroču kravām, kas pirms diviem mēnešiem no Afganistānas caur Tadžikistānu ceļojušas uz Kirgizstānu. Tadžikistānā 1992.gadā iesākušais un piecus gadus ilgušais pilsoņu karš, kurā bojā gāja ap 100 tūkstošiem cilvēku, daudziem spilgtā atmiņā ir palicis kā atgādinājums par islāma radikāļu interesi par šo reģionu.

Savukārt bieži piesauktā gāztā prezidenta Kurmanbeka Bakijeva vārds un viņa saistība ar Ošas nemieriem, tiek apspēlēts kopā ar dažādiem organizētās noziedzības pārstāvjiem. Viņu mērķis esot bijis panākt Ošas un Džalalabadas autonomiju no Kirgizstānas vai arī parādīt pagaidu valdības nespēju rīkoties. Lai apspiestu šo uzbeku dumpi, Kirgizstānas valdība esot noslēgusi vienošanos ar kādu citu šajā reģionā ļoti ietekmīgu noziedznieku, kurš ar šo nežēlīgo uzbeku apspiešanu panācis visiem tik svarīgo mieru. Šādai versijai ticamību piedod televīzijā redzētie kadri ar armijas bruņumašīnām ceļā uz kauju vietām, uz kurām kopā ar armijniekiem bija sasēduši kirgīzu civiliedzīvotāji.

Stabilitāte un miers Fergānas ielejā, kaut arī uz daudzu cilvēku nāvēm celts, esot izdevīgs arī pasaules lielvarām Krievijai, Ķīnai un ASV, kurām visām ir savas intereses šajā reģionā.

Jānis Vingris ir kinorežisors, viņš Kirgizstānu apmeklēja no 20. līdz 30.jūnijam. 

.