Sarkanās līnijas miglas zonā

Sarukušās reklāmas cenas priekšvēlēšanu kampaņas limitu padara milzīgu

Pagājušajā sestdienā sākās oficiālais priekšvēlēšanu aģitācijas periods. Tas ilgs 120 dienas – līdz 2.oktobrim, kad notiks 10.Saeimas vēlēšanas. Šajā laika posmā katram, kas vēlas izvietot politiskās reklāmas, jāievēro īpaši ierobežojumi, piemēram, partijas, kas startē visos piecos vēlēšanu apgabalos, nedrīkstēs reklāmām tērēt vairāk nekā 571 211 latus. Tas ir divas reizes vairāk nekā 2006.gada kampaņā. Krīzes apstākļos, kad kritušās gan reklāmas cenas, gan partiju ienākumi, šī summa ir milzīga.

Kādi būs priekšvēlēšanu tēriņi?
Lai gan partiju pašreizējie ienākumi neliecina par to, ka tām varētu rasties problēmas turēties likumā noteiktajos rāmjos, tomēr šāds iespaids ir mānīgs. Arī pirms 2009.gada pašvaldību vēlēšanām šķita, ka partijām krīzes apstākļos nav naudas, lai iztērētu to, ko likums tām ļauj tērēt, taču kampaņas beigās trīs partijas – Tautas partija (TP), LPP/LC un TB/LNNK – izrādījās iztērējušas visai tuvu maksimumam. Tā kā Saeimas vēlēšanām partijām naudas tradicionāli atrodas vairāk nekā pašvaldību vēlēšanām, tad man nav šaubu, ka arī šogad vairākas partijas politiskajām reklāmām tērēs visu, ko likums tām ļauj. Domāju, ka kopā partijas šīm vēlēšanām varētu iztērēt aptuveni 3-4 miljonus latus.Iespējams, vēl spilgtākā formā redzēsim arī pašvaldību vēlēšanu kampaņā jau novērotās tendences: kad partijas papildu resursus novirza tādām aktivitātēm, uz kurām tēriņu “griesti” neattiecas, piemēram, lielu pasākumu rīkošanai vai priekšvēlēšanu bukletu/avīžu drukāšanai.

Nedomāju, ka lielos daudzumos pieredzēsim tā saukto “trešo personu” izvietotās priekšvēlēšanu reklāmas, vismaz noteikti ne 2006.gada mērogos. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir iemācījies šādas reklāmas atpazīt – gan tad, kad aģitācija ir tieša, gan tad, kad tā ir netieša, t.i., izriet no kampaņas loģikas – un, pierādot saikni ar partiju, ieskaitīt to izdevumus attiecīgās partijas tēriņu limitos. Partijai pārtērējot likumā atļauto, tās kampaņa vēl pirms vēlēšanām var tikt apstādināta. Tas tomēr ir pietiekami nopietns drauds, lai partijas pirms vēlēšanām daudz neriskētu.

Arī Sabiedriskās politikas centrs ''Providus'' šogad skaitīs līdzi partiju un “trešo personu” par reklāmām iztērētos līdzekļus. Jau jūnija beigās portālā politika.lv katrs varēs aplūkot pirmos monitoringa rezultātus – rādīsim, kuras partijas/''trešās personas'' kādā apjomā izvieto politisko reklāmu un mēģināsim aplēst to izmaksas.

Mediju satura iegāde
Paralēli tradicionālajam politiskās reklāmas žanram (klipi, skaidri apzīmēta reklāma medija reklāmas sadaļā), Latvijas kampaņās nav reti tādi gadījumi, kad tiek pirkts medija saturs.

Labākajā gadījumā tas notiek vismaz kaut kādā mērā legāli – lasītājam/klausītājam/skatītājam atklājot, ka materiāls ir apmaksāts, taču tas parādās nevis reklāmas blokā, bet sadaļās, kur parasti tiek publicēti žurnālistu materiāli. Piemēram, jau šobrīd Izdevniecība Rīgas Viļņi piedāvā iespēju speciālizlaidumā “Nedēļa” un žurnālā “Otkrito” ievietot priekšvēlēšanu aģitāciju rubrikās “Viedoklis”, “Iepazīsimies tuvāk”, “CV bildēs”. Novoe Radio partijām būs iespēja iegādāties 25 minūtes raidījuma laika, radio Baltkom – 12 minūtes personīga priekšvēlēšanu aģitācijas raidlaika tiešajā ēterā politiska vai līdzīga raidījuma ietvaros. Un tie ir tikai daži piemēri.

No vēlētāja skatpunkta šāda prakse ir problemātiska – it sevišķi, ja paziņojums par attiecīgās aģitācijas apmaksu nav nepārprotami un vienkārši identificējams tā, lai to būtu iespējams nošķirt no pašu žurnālistu brīvi veidotajiem materiāliem. Arī labas žurnālistikas principi diez vai ir savienojami ar gadījumiem, kad propagandas materiālu sagatavošanā tiek iesaistīti žurnālisti, kuri ikdienā strādā ar politikas jautājumiem, piemēram, 10 minūtes uzdodot politiķim labvēlīgus jautājumus un pēc tam atkal “pārtopot” par neitrāliem žurnālistiem. Es arī šaubos, vai šādu materiālu ievietošana raidorganizāciju raidījumos atbilst Radio un televīzijas likuma prasībām (piemēram, par pienākumu reklāmas izvietot starp programmām un par reklāmas ierobežojumiem katrā stundā).

Slēptā reklāma
Taču jebkurā gadījumā aprakstītā pieeja ir godīgāka pret auditoriju nekā tad, ja auditorija vispār netiek informēta par to, ka par attiecīgo materiālu ir saņemta samaksa. Tad tā ir slēptā reklāma. Mediju, reklāmas un sabiedrisko attiecību pārstāvji neoficiālās sarunās atzīst, ka uz vienas rokas pirkstiem ir skaitāmi mediji, kuros nebūtu iespējams izvietot slēptu komercinformāciju.  Diemžēl arī politiskā slēptā reklāma nav retums. Apmaksāti politiski raksti vai sižeti ne tikai korumpē medijus, bet arī apdraud demokrātisku vēlēšanu norisi – tie kropļo politisko konkurenci un traucē medijiem pildīt sabiedrības interešu sargsuņa funkciju.

Teorētiski par slēpto reklāmu kopš 2009.gada decembra draud kriminālatbildība (pants par komerciālo uzpirkšanu), un slēptā reklāma ir arī nepārprotami aizliegta ar nesenajām priekšvēlēšanas aģitācijas regulējuma izmaiņām. Taču praksē pierādīt samaksas faktu starp partijas un mediju pārstāvjiem būs ļoti sarežģīti. Tādēļ, līdzīgi kā 2006.gadā, augustā un septembrī sabiedriskās politikas centrs ''Providus'' veiks iespējamo slēpto politisko reklāmu monitoringu (laikrakstos, televīzijās, radio, lielākajos interneta portālos). Apzināmies, ka nebūs mūsu spēkos pierādīt, ka kāds materiāls ir apmaksāts, taču uzskatām, ka vēlētājiem ir svarīgi “izgaismot” pašus aizdomīgākos gadījumus. Ja vēlaties iesaistīties slēpto politisko reklāmu atmaskošanā, no otrdienas vakara portālā politika.lv būs iespējams apspriest iecerētā monitoringa kritērijus.

Medijs kā partijas atbalstītājs?
Šīs vēlēšanu kampaņas juridiskā “miglas zona”: jautājums par to, cik lielā mērā mediji drīkst darboties kā konkrētu politisku spēku atbalstītāji. Šogad šis jautājums ir īpaši saasinājies LNT, kustības “Par labu Latviju” un TP un LPP/LC vēlēšanu apvienības kontekstā. Analoģiski kā 2006.gadā (toreiz gan attiecībā uz ''trešajām personām”/pozitīvisma kampaņām) detalizēta regulējuma šai problēmai nav, kas nozīmē, ka tiesiskās situācijas noskaidrošanai jāizpēta vispārējās mediju darba, priekšvēlēšanu aģitācijas un partiju finansēšanas nosacījumu normas.

Mana izpēte liecina, ka, atšķirībā no laikrakstiem, privātās raidorganizācijas Latvijā nevar būt tik partejiskas, cik vien tās vēlas. Radio un televīzijas likums paredz, ka raidorganizācijai “jāatspoguļo sabiedrībā pastāvošie uzskati un viedokļi”, “raidorganizācijai ir jānodrošina, lai fakti un notikumi raidījumos tiktu atspoguļoti godīgi, objektīvi un vispusīgi, atbilstoši vispārpieņemtajiem žurnālistikas un ētikas principiem”. Šīs normas nav savienojamas ar raidorganizācijas pārvēršanos par kāda politiska spēka propagandas kanālu. Par šādu pārvērtību varētu liecināt, piemēram, tas, ka raidorganizācijas priekšvēlēšanu atspoguļojumā izteikti dominētu no konkrēta saraksta ievēlamie kandidāti vai raidījumos tiktu izmantota politiskā spēka simbolika. Tas, manuprāt, jau būtu uzskatāms ne tikai par Radio un televīzijas likuma pārkāpumu, bet arī par aizliegtu raidlaika ziedojumu attiecīgajai politiskai partijai.

Gadījumos, kad raidorganizācijas partejiskums izpaustos mazāk uzkrītoši, pienākums skaidrāk iezīmēt “sarkanās līnijas” būtu uzraugošo institūciju (KNAB un Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) ziņā. NRTP ir saņēmusi vairāk nekā 40 000 latu priekšvēlēšanu monitoringam – cerams, ka šis finansējums ļaus beidzot izkontrolēt to, vai raidorganizāciju priekšvēlēšanu atspoguļojums patiešām ir vispusīgs un vispārpieņemtajiem žurnālistikas principiem atbilstošs.

Iveta Kažoka ir Sabiedriskās politikas centra ''Providus'' pētniece