Katru nedēļu pārdesmit cilvēku Latvijas mākslas muzejā iejūtas pazīstamu mākslinieku ādā
Sestdien no rīta, pirms Arsenāla izstāžu zāle pieplūst ar apmeklētājiem, bariņš ļaužu novieto savus zīmēšanas galdus un soliņus latviešu mākslinieku izstādē Zelta darbi. Citu sestdienu vai arī otrā nodarbību dienā – ceturtdienu vakaros – tāda pati aina var atklāties kādā no izstādēm Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) ēkā. Nē, te nav sapulcējušies mākslas studenti vai profesionāli reprodukciju meistari. Sastopu autoceļu projektētāju, kas, respektējot vecāku vēlmi par nopietnu izglītību un darbu, visu mūžu rasēja melnus nogriežņus, aprēķināja slodzes un materiālu izmaksas. Ir sakaru inženiere ar visai līdzīgu stāstu. Ir divas kundzes no medicīnas aprindām: gados jaunā strādā Infektoloģijas centrā, sirmā – Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reģistratūrā. Ir sporta trenere. Ir vācu filoloģe. Ir profesionāla aktrise. Ir bankas darbiniece. Ir izbijusi sabiedriskā transporta konduktore, kas pirms tam Somdarī šuva ādas cimdus.
Pagājušajā sestdienā viņām nav pievienojies tradicionālais intelektuālo vīriešu tandēms: advokāts ar starptautisku praksi un fiziķis matemātiķis. Taču klusu stūrīti mērķtiecīgi sameklē kāds kungs un pamatskolas vecuma puisēns.
Ļoti noslēgtiem cilvēkiem šī nodarbe tomēr neder. Zīmēšana notiek publiskās izstādēs, un ir jārēķinās, ka apmeklētāji iemetīs aci tavā darbā, varbūt pat nicīgi nošņāksies: «Šitie ir diletanti!» Nav īsti trāpīts! Zīmēšanas stundu pastāvīgos dalībniekus raksturo uzdrīkstēšanās, sirds dziļumā gruzdoša interese par mākslu, kuru dažādu apstākļu sakritības dēļ nav izdevies realizēt, un, pats galvenais, aizrautība un vēlme izzināt pasauli mazliet plašākā spektrā, nekā to paredz viņu «īstā» profesija un līdzšinējā pieredze.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.