Ekonomikai ar naudu nepietiek • IR.lv

Ekonomikai ar naudu nepietiek

4
Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Pēteris Strautiņš

Lai uzceptu pankūkas, vajag pienu, olas un miltus, turklāt noteiktās proporcijās. Palielinot tikai piena vai olu, vai miltu apjomu, ir iespējams uzcept vairāk pankūku. Taču diez vai tādā gadījumā pieaugs to ēdāju gūtā labsajūta, jo kvalitāte būs pasliktinājusies – pankūkas būs par mīkstu vai cietu, biezu vai plānu. Šī elementārā patiesība tiek aizmirsta, runājot par banku darbību un reālās jeb nefinanšu ekonomikas nodrošinājumu ar naudu kopumā.

Ar miltiem nepietiek

Politiskajās aprindās cirkulē tēze – straujākai ekonomikas attīstībai trūkst kredītu divu miljardu eiro apmērā. To atkārto arī cilvēki, kuri zina labāk. It kā vairs nebūtu nekādas nozīmes tam, ka Igaunija jau kopš deviņdesmitajiem gadiem piesaistīja Ziemeļu un Rietumeiropas valstu investīcijas rūpniecībā, kas bija reta parādība Latvijā līdz uzņemšanai ES, ja neskaita kokapstrādes nozari. It kā Lietuvai nebūtu izdevies labāk saglabāt padomju ēras rūpniecību. Tur tās ražošanas apjomi sākotnēji kritās līdzīgi kā Latvijā, bet izdzīvoja lielāks skaits sistēmiski svarīgu uzņēmumu, kuri pēc gara grūtību perioda strauji attīstās. Baltijas valstis neatšķir tikai kredītu apjoms, atšķirību ir daudz un tās ir savstarpēji saistītas. Līdzīgi vai vienādi turpretim ir kreditēšanas un risku pārvaldīšanas principi bankās, kas darbojas visā Baltijā. Tāpēc banku politika diez vai būs galvenais izskaidrojums atšķirībām.

Tiek ignorēts arī tas, ka lielākais kreditēšanas apjoms kaimiņvalstīs ir izteikti saistīts ar augstākām nekustamo īpašumu cenām, jo īpaši mājokļiem. Lielāks kreditēšanas apjoms paaugstina mājokļu cenas, bet tās savukārt palielina kreditēšanas apjomu – ģimenēm vajag vairāk naudas, lai kaut ko iegādātos. Dārgāki mājokļi palīdz zemes īpašniekiem, attīstītājiem, celtniekiem, mājokļu tirgotājiem un citiem nozares darbiniekiem. Taču tas pats par sevi nav laba ziņa sabiedrības vairākumam. Piebilde, labklājību nevairo arī pārāk zemas mājokļu cenas – nav motivācijas tos būvēt un ieguldīt to uzturēšanā. Mājokļu cenas Lielrīgā ir pietiekamas, lai to būvniecība notiktu. Pārējā Latvijā stāsti ir dažādi, tos šeit nebūs iespējams izvērtēt. Stimulējot tikai mājokļu iegādei izsniegto kredītu pieaugumu un nedomājot par pārējām nekustamo īpašumu tirgus “pankūkas” sastāvdaļām, sekas labklājībai var būt pat negatīvas. Iespējams, ka šāds pavērsiens būtu izdevīgs bankām – lielāki aizdevumi, lielāka peļņa. Taču es nudien nedomāju, ka banku interesēm ir jābūt politikas prioritātei. Turklāt pieredze liecina, ka ilgākā laikā mājokļu tirgus pārspīlējumi bankām var būt ļoti riskanti.

Arī ar olām nepietiek                                                         

Ir populāra ticība, ka bankas ir pārņēmusi nevēlēšanās attīstīt savu darbību, nezin kāpēc tieši vienai nozarei ir pielipusi šāda prāta kaite. Sauksim to par baņķieru demotivācijas teoriju. Tā praktiski netiek apstrīdēta un neprasa pierādījumus. Politiskajā sfērā redz domu dažādību tikai par to, kā šo it kā pastāvošo problēmu risināt. Daži domā, kā baņķierus izvilināt no iedomātās letarģijas ar pozitīvas motivācijas palīdzību, kā labāk ieinteresēt veikt savu darbu. Ir citi, kuri domā, ka bankas ir jāsoda par šo nevēlēšanos.

Mana ikdienas dzīves pieredze un vienkārša prāta loģika liek domāt, ka baņķieru demotivācijas teorija nevarētu būt pareiza. Es ikdienā redzu cilvēkus, kuri nepārtraukti meklē iespēju naudu gan piesaistīt, gan aizdot, tātad redzu, ka šī teorija nestrādā praksē. Ir grūti saprast, kāpēc tieši baņķieriem varētu būt pazudusi visu uzņēmējdarbību virzošā motivācija, tātad šī ticība nebalstās arī uz spēcīgiem teorētiskiem pamatiem.

Demotivācijas teorijai ir drusku izsmalcinātāks variants. Bankas nevēloties aizdot uzņēmumiem un mājsaimniecībām tāpēc, ka tās var aizdot valstij uz augstākām procentu likmēm bez riska – šāds viedoklis ir izskanējis no Latvijas Bankas ekspertu puses. Taču arī šī tēze nudien neizskatās ticama. Diez vai kāds saprātīgs baņķieris vēlētos savu biznesu padarīt pārāk atkarīgu no ieguldījumiem valsts vērtspapīros. Ir pietiekami ticams scenārijs, kurā eirozona no pārāk augstas inflācijas atkal nonāk pārāk zemas inflācijas problēmas skavās, tādā gadījumā procentu likmes atkal ilgstoši būtu ļoti zemas. Bankas nevar attīstīt savu uzņēmējdarbību bez riska uzņemšanās, kas notiek, aizdodot naudu reālajai ekonomikai.

No kurienes plūdīs piena upes?

Tik tālu, runājot par skaidrojumiem par mazu kreditēšanas apjomu Latvijā, kas izskatās aplami vismaz no komercbanku darbinieku skatu punkta. Vai bankas visu ir darījušas perfekti? Lēmumi gandrīz vienmēr ir kaut nedaudz kļūdaini. Bankas tiešām ir izteikti piesardzīgas kopš globālās finanšu krīzes. Banku darbs ir nemitīga pārdevēju un riska pārvaldnieku intelektuāla sacensība. Turklāt cilvēku prāti ir dažādi, vairāk un mazāk uz riska uzņemšanos orientēti. Jāpiebilst, ka valsts izdarīja visu iespējamo, lai bankas noteiktu izvairīšanos no riska kā īpaši augstu prioritāti. Taču gan valsts, gan bankas mācās, es teiktu, ka šobrīd centieni atrast jaunas kreditēšanas iespējas ir ļoti aktīvi, tam ikdienā redzu daudz pierādījumu.

Ir daudz iespēju iekustināt pieprasījumu pēc kredītiem. Teiksim, vispārzināma problēma ir procedūru ilgums būvniecības uzsākšanas procesā. Tas ir viens punkts, kurā “uzspiežot”, visdrīzāk varētu panākt vislielāko pozitīvo ietekmi uz kreditēšanu. Jebkādiem uzņēmējdarbības vides uzlabojumiem var būt ietekme uz kreditēšanu, taču mans mērķis šeit nav sastādīt visu šīs vides uzlabošanas iespēju katalogu, to ir daudz, tā ir daudz plašāka tēma. Mājokļu tirgus un nekustamie īpašumi var piesaistīt daudz naudas. Te gan jāņem vērā arī regulatoru prasības veidot sabalansētus kredītportfeļus ar pietiekamu riska dalīšanu.

Neēdīsim vēl neizceptas pankūkas

Runājot par īpašiem nodokļiem. Ir skaidrs, ka neviena nozare neatbalstīs tai uzliktu paaugstinātu nodokļu nastu. Taču te, pirmkārt, nav runa par kādas nozares interesēm, bet par vispārējiem uzņēmējdarbības vides veidošanas principiem. Veiksme vai neveiksme ir normāla biznesa dzīves daļa, katru dienu tā ir taisnīgāka vai netaisnīgāka pret kādu. Šobrīd nenoliedzami bankām ir paveicies no peļņas gūšanas viedokļa, taču kaut kad nākotnē atkal nepaveiksies. Veiksmi un neveiksmi nenoliedzami ietekmē arī valsts politika, ne tikai bankām. Tā kokapstrādes peļņa 2021. gadā vairāk nekā trīskāršojās (līdz 571 miljoniem eiro) salīdzinājumā ar iepriekšējo trīs gadu vidējo līmeni (180 miljoni eiro). To ļoti tieši ietekmēja pandēmijas laika ekonomiskā politika Latvijā un citur pasaulē. Vai tas nozīmē, ka turpmāk nozarēm būs jāpierāda, ka to peļņu nav ietekmējusi valsts, lai tās netiktu apliktas ar īpašiem nodokļiem? Tas ļoti nelabvēlīgi ietekmētu vēlmi ieguldīt Latvijā.

Sekmīgas valstis atturas no ekonomikas mikromenedžmenta. Bankas var kreditēt vairāk un atrast, ko kreditēt, un tas šobrīd ir īpaši svarīgi, turklāt tādējādi arī netieši papildu radot nodokļu ieņēmumus valsts budžetā. Mikromenedžments to nestimulēs. Jauni nodokļi īsā termiņā stingri regulētā nozarē ļautu droši iekasēt papildu līdzekļus, bet tas pēc gadiem atspēlēsies “sausās  pankūkās”, jo tiks zaudēti gan motivācija, gan resursi, un vēl lielākos izaicinājumos nodokļu pusē.

Diskusijās par nodokļiem šobrīd nereti tiek lietots vārds “virspeļņa”, kas ir absurds termins. Ekonomikā pamatā ir divi finansējuma veidi, ir finansēšana ar aizdotu naudu, kuras atdeve ir ierobežota, aizdevēja labākais scenārijs ir tas, ka viņš atgūst aizdoto, ne vairāk. Nekādi pozitīvi pārsteigumi te nav iespējami. Tāpēc arī negatīvu pārsteigumu varbūtībai ir jābūt ierobežotai, šāda nauda var uzņemties tikai ļoti ierobežotu risku. Savukārt pašu kapitāla finansējuma jēga ir uzņemties augstāku risku, lai investorus motivētu to darīt, pozitīvajiem riskiem jeb iespējai gūt peļņu ir jābūt tādai, ko ierobežo tikai konkurence.

Par realitātē balstītu pavārmākslu

Ir ļoti viegli attīstīt ekonomiku, sēžot atpūtas krēslā. Ir ļoti daudz teoriju par to, kuras nozares jāattīsta un kā. Tirgus ekonomikas stiprā puse – visas teorijas tiek nepārtraukti testētas. Politiķiem ir iespēja “norullēt” šo realitātes pārbaudi gan ar valsts finanšu resursiem, gan likumu radīšanas tiesībām. Šādām iespējām ir jābūt, visu nevar atstāt tirgus mehānismu varā. Taču ar varu jāapietas ļoti uzmanīgi.

 

Autors ir Luminor bankas galvenais ekonomists

Komentāri (4)

Artūrs Ozols 15.06.2024. 11.53

P. strautiņa raksts ,ka parasti , ir savdabīgs , ne tāds ka citiem finanšu nozares apskatniekiem . Nu kaut vai – demotivācijas teorijas apraksts. Visus neatkarīgās Latvijas gadus uz finanšu nozari esmu skatījies tikai un vienīgi kā uz specifisku uzņēmējdarbības formu. Šo pozīciju stiprinot ar izlasītām pārdesmit banku un biržu aprakstnieku grāmatām manā grāmatplauktā . Jāteic ka nozare pēc 1973.gada ir ļoti izmainījusies, faktiski tā strādā nesalīdzināmi ar pagātnē vērojamo . Finanšu masa pasaulē ir kļuvusi par pilnīgi patstāvīgu un neatkarīgu ekonomikas lielumu . Vai ik dienu pieķeru sevi pie domas ,ka finanšu sistēma pasaulē operē neatkarīgi no politiķu stāstījumiem ,valdību pozīcijām un pamatekonomikas nozaru darbības. Šajā patstāvīgi operējošajā finanšu sistēmā , bankas ir tikai instruments sistēmas sasaistei ar ražojošas un pakalpojumus sniedzošajam ekonomikas sfērām .

0
0
Atbildēt

1

    Artūrs Ozols > Artūrs Ozols 15.06.2024. 12.26

    Ekonomikai ar naudu nepietiek ! Tā Strautiņš . Bet vai tā problēmu uztver mūsu valdība , Saeimas likumdevēji – deputāti ? Valsts parāda skaitļu dinamika pēdējā desmitgadē liecina ,ka šī ir mūsu valdošo ekonomikas procesu (NE)izpratnes pamatpozīcija. SVF viena no tabulām virsrakstā rakstot “Extemal debt/GDP ” proti , ārējais parāds izteikts kā indekss procentos , raksta īpatnus skaitļus ,Latvijai – 100,5 , Igaunijai – 84,7 ,bet Lietuvai – 67,6 !!! Kas pierastā banku atskaišu tabulā attiecīgi LV ir 43,6% ,EE- 23,7% ,LT – 48,6% pret IKP . 2022.g. IKP tekošajās cenās LV bija – 39,5 ,EE- 36,18 , LT – 61,79 miljardi eiro ! Latvijas 18 miljardu valsts parāds pret Igaunijas 8 miljardiem izsaka daudz ! Var tikai pavīpsnāt par faktu ,ka dzīve uz parāda vēlētājiem liekas tīkama un JV tiek it visur iebalsota uz urrā ! Latvijas ekonomiskajā pārvaldībā ir ielavījusies tieksme dzīvot uz parāda un brīnīties ,ka bankas parādniekiem “nedodot” kredītus .

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Artūrs Ozols > Artūrs Ozols 15.06.2024. 12.36

    Pēdējo iepriekšējo teikumu rakstīju apzināti ,jo valsts parāds nefinansējas kā uzņēmējdarbība ,bet gan tiek pirkts un pārfinansēts iepriekš aprakstītajos finanšu tirgos , kur bankas pamatā ir tikai operāciju izpildītāji . Šis fakts tikai apstiprina teikto ,ka finanšu sistēma ir autonoms spēlētājs un sadarbojas ar valstu valdībām uz atšķirīgiem principiem ,ja salīdzina ar banku kreditēšanas pamatnosacījumiem .

    0
    0
    Atbildēt

    0

Uldis.M42 14.06.2024. 11.18

Neskatoties uz Dombrovska un Kariņa aizņemtiem un izvazātiem 20 miljardiem, Latvija būtiski atpaliek no kaimiņiem, kuriem nav parādu un kuri 1991. gada 21. augustā bija tādās pat starta pozīcijās kā mēs, toties mūsu varu sagrābušās prokremliskās kleptokrātijas un sodomijas saimnieki, pateicoties korupcijai, ir sagrābuši miljardus.

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu