Nenotikušais “Prāta vētras” dumpis

Viņi ir jauki, mīlīgi puiši, kas mūs priecē un liek arī mazliet paskumt, bet noteikti ne saspringt par to dzīvi, kas ir ārpus viņu mūzikas

Vētra gan, tomēr – ne dumpis. Varbūt tieši tāpēc daļa Latvijas televīzijas (LTV) skatītāju 19.augusta vakarā no Latvijas kulta grupas “Prāta vētra” nesagaidīja atbalstu grupas “Pussy Riot” dalībniecēm – trim jaunām sievietēm, kurām Krievijas tiesa piespriedusi divus gadus cietumā par publisku aicinājumu Krieviju atbrīvot no Putina.

Burtiski tūlīt pēc LTV sižeta Latvijas tvittervidē uzjundījās spraigas diskusijas – vai mūsējie rīkojās „pareizi” vai „nepareizi”? Tvittertauta sadalījās divās daļās – vieni pēla “Prāta vētru” par gļēvulību un, kā jau tas Latvijā pierasts, tūlīt arī nozākāja grupas muzikālo devumu, savukārt citi aizstāvēja – neesot ko jaukties politikā un vispār – “Prāta vētra” nule notikušajos koncertos parādījusi, kā spēj vienot Latvijas tautu.

Šajā sociālo tīklu jandāliņā es sev absolūti neierasti sajutos stāvam pa vidu. Jo no “Prāta vētras” pat sapņos nebūtu gaidījusi aktīvu pilsonisko pozīciju, izsakot savu viedokli par aktuāliem sociālpolitiskiem jautājumiem. Manuprāt, šis nu reiz ir tas gadījums, kad realitāte neattaisno mūsu lielās cerības. 

Taču, norobežojoties no „labi” un „slikti” pozīcijas, man šķiet svarīgāk saprast, kādu redzam kultūras lomu aktuālajos sociālpolitiskajos notikumos un kādas reakcijas sagaidām no populārām personībām, kuru vārdiem ir tik liels spēks, ka tie var ja ne klintis gāzt un upju straumes virzienu mainīt, tad noteikti – uzrunāt lielas tautas masas un ietekmēt viņu viedokli kādā konkrētā jautājumā.

Tu mana, es – tavējais!

„Vai jūs par šo lietu kaut ko zināt?” žurnālista Arņa Krauzes jautājums par “Pussy Riot” prāvu lika “Prāta vētras” puišiem raukt pieres patukšā skatienā un dziļdomīgi novilkt garu „mjāāāāāāā”. „Nebūšu pārāk kompetents kaut ko komentēt,” sacīja Renārs Kaupers, manāmi garlaikots. Kaspars Roga gan sajuta vēlmi runāt vismaz kaut ko, kaut arī nepasakot faktiski neko, tomēr tāda bērnišķīga centība daiļrunīgi pateica pašu galveno – nu neinteresē “Prāta vētrai” krievu meiteņu dumpis un tā skarbais gala iznākums! Neinteresē, un viss! Un nav viņiem viedokļa! Vai arī – pat ja būtu kas kritisks sakāms, droši vien paturētu pie sevis, jo, kā sarunā noskaidrojās, pavisam drīz prātvētrieši koncertēs Krievijā, kur, Jāņa Jubalta vārdiem runājot, „mums iet ļoti labi” un kur “Prāta vētras” sniegumam dāsni atbild „krievu dvēsele – tāda plaša un liela”.

Cik garš, tik plats. Ko mēs gribējām dzirdēt? To, ka prātvētrieši nosoda Putina režīmu un cietumsodu “Pussy Riot” meitenēm? To, ka viņi gaidāmajos koncertos Krievijā no skatuves aicinās Krievijas valdību respektēt vārda brīvību un atbrīvot notiesātās dumpinieces? Naivi. “Prāta vētra” ir četri mīlīgi, jauki, smaidīgi puiši, kas savu zēnību uztur, arī vīra brieduma gadiem tuvojoties. To sauc par imidžu jeb tēlu. Uz tā balstās mārketings – grupas spēja prezentēt un pārdot sevi.

“Prāta vētra” jau divdesmit gadus vētro Latvijas meiteņu sirdīs, un ne jau dumpi un barikādes šīs grupas klausītāji gaida! Nē, romantiku un kopābūšanas prieku – „tu mana, es – tavējais!”

Neatminos redzējusi “Prāta vētras” puišus demonstrējam spilgtas pilsoniskas aktivitātes. Teiksim, 2007. gadā „lietussargu piketā” pie Saeimas manīju, piemēram, Jaunā Rīgas teātra aktierus, bet atmiņas dzirksts nešķiļ “Prāta vētras” tēlu. Vai atkal tā paša gada Tautas sapulcē Doma laukumā dziedāja kori, runāja aktieri un dzejnieki, bet atkal – bez “Prāta vētras”.

Toties labi atceros, kā prātvētrieši pirms 8. Saeimas vēlēšanām 2002. gadā reklamēja Zaļo un zemnieku savienību un tās deputāta kandidātu Vili Krištopanu.

Atceros “Mītavas” alus reklāmklipu sēriju ar “Prāta vētras” piedalīšanos. Atceros “Prāta vētru” kādā koncertā mīlīgi apkampjamies ar „krustmāti” Vairu [Vīķi-Freibergu]. Viņi ir jauki, mīlīgi puiši, kas mūs priecē un liek arī mazliet paskumt, bet noteikti ne saspringt par to dzīvi, kas ir ārpus viņu mūzikas.

Ērtāk un mierīgāk arī

Jā, mēs atceramies – tālajos deviņdesmitajos bija reiz festivāls “Roks par neatkarību”. Jā, janvāra barikāžu laikā 1991. gadā vai visi tā laika spilgtākie Latvijas mūziķi un grupas kāpa uz skatuves un caur dziesmu pateica to vienīgo, ko tolaik alka dzirdēt klausītāji, – mēs savas valsts neatkarību nosargāsim. Jā, bija reiz rokopera “Lāčplēsis”, kur visi kopā dziedājām par latvju zemi, kas vaļā stāv. Un bija reiz leģendārais “Liepājas dzintars”, kur, Ievai Akuraterei uz skatuves nespējot valdīt asaras, lūdzām, lai saved mūs visus reiz Daugavas krastos, mājās. Tas bija vētru un dziņu, tas bija revolūcijas laiks. Tas bija laiks, kad mūziķi un mākslinieki aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē un tautu uzrunāja un iedvesmoja mūzikas, mākslas valodā, kādā viņi vislabāk prot izteikties.

Sen jau garām tas laiks, un arī mēs esam citi. Šajā laikā ir izveidojusies mūziķu paaudze, kam nav bijis jākāpj uz barikādēm, lai ar savu balsi uzrunātu un iedvesmotu tautu, nododot tai vēsti par valsts un cilvēka brīvību. 

Mums ir bijuši treknie gadi, un, jā, mums ir bijusi arī krīze, taču tas viss mums ir licis attālināties no politikas un vairāk koncentrēties pašiem uz sevi. Varbūt lai izdzīvotu. Bet varbūt vienkārši tā ir ērtāk un arī mierīgāk.

Esmu pieredzējusi, kā nevalstiskās organizācijas atsperdamās sabiedrību aicina uz aktīvu līdzdalību. Un ir jau arī bijusi – lai atceramies kaut to pašu 2007. gada rudeni, kad kopā protestējām pret valdošo partiju patvaļu un sargājām tiesiskās valsts pamatus. Lai atceramies kopīgo pacēlumu pēc Rīkojuma Nr.2 un “Oligarhu kapusvētkus” Daugavmalā. Bet šīs mirkļa izpausmes ir kā krītošas asteszvaigznes – skaistas, taču ļoti vientuļas un savrupas – bez sasaistes, bez turpinājuma.

Kad klintis drups

Mēs varbūt arī tagad spētu sapulcēties un kāpt uz barikādēm, un, pat ļoti iespējams, tur būtu arī “Prāta vētra”, jo eksistenciālas krīzes tomēr liek cilvēkiem pastumt malā savu ego un kļūt par kaut ko vienu un lielu. Kļūt par kopīgu spēku. Taču ikdienā ir mazie notikumu kriksīši, kas veido un slīpē mūs par nāciju – atbildīgu un spējīgu pastāvēt arī nākotnē. Jā, viens tāds kriksītis nenoliedzami ir “Prāta vētras” koncerti, kuros ne vienam vien skudriņu bari pār muguru pārskrien. Tik skaisti tas ir. Taču vai šīs tīksmās trīsas mēs esam gatavi pārmākt, tām uzslāņojot reālās dzīves smagumu?

Esmu pārliecināta, ka mūziķi, kas gadiem spējuši sekmīgi savu mūziku pārdot ne tikai Latvijā vien, lieliski jūt auditoriju un tās vēlmes. Jā, vienmēr būs kāda mazākumdaļa, kas gribēs, lai no skatuves, izstāžu un koncertālēm mākslinieki pauž aktīvu pilsonisku stāju gan par pašmāju nebūšanām, gan globālākiem satricinājumiem. Tomēr vairākums uz teātriem un koncertiem nāk, lai izklaidētos un aizmirstu par dzīvi, kas ir „tur ārā”. Vai tad māksliniekiem viņus pievilt un atgrūst? Nē.

Šādos apstākļos mākslinieks savu stipro vārdu, kas varbūt var pat klinti drupināt un ūdens straumi apturēt, apvalda un ar laiku pats pie tā pierod. Un ar laiku mēs varbūt pat aizmirstam, cik liels var būt vārda un personības spēks. Un ne jau tāpēc, ka mums trūktu cilvēku, kas spētu sava vārda spēku lieti izmantot, bet gan tāpēc, ka mēs viņiem to tā pa īstam neesam pieprasījuši. Jo mēs vēl neesam gatavi uzņemties atbildību, ja nu patiešām klintis drūp un ūdens straume virzienu maina.

Autore ir žurnāliste