Vai turpināsim sēdēt uz Krievijas un Ķīnas resursu adatas?

Ir 2023. gada 12. jūlija vakars, un es e-pastā saņemu ziņu no poļu lauksaimnieku organizācijas vadītāja. To pašu poļu, par kuru mūžīgo ņemšanos un tirgošanos smīkņājam, kurus kritizējam, bet pēc tam pilnām mutēm ēdam viņu ražotos dārzeņus, klāt piedzerot poļu pienu un jogurtu no LIDL. “Kolēģi, paldies par darbu, un noteikti nododiet pateicības vārdus savu valstu Eiroparlamenta deputātiem. Lai gan daļa šīs utopiskās fantāzijas turpinās savu virzību Briseles gaiteņos, ar grozījumiem esam piespieduši Eiropas Komisiju beidzot ņemt mūs vērā. Tagad Eiropas Komisijai nāksies strādāt pie risinājumiem lauksaimniecībā, kuri ir loģiski un reāli ieviešami, nevis kuri tikai izklausās skaisti.” Runa ir par Eiropas Parlamenta balsojumu saistībā ar Dabas atjaunošanas likumu. Diemžēl pateicības vārdus varējām nodot tikai trīs deputātiem no Latvijas, kuri bija gatavi iedziļināties, kas patiesībā slēpjas zem šīs regulas piedāvājuma skaistās fasādes – Sandrai Kalnietei, Dacei Melbārdei un Robertam Zīlem. Pārējie 5 Latvijas Eiroparlamenta deputāti balsoja “PAR” EP pozīcijas apstiprināšanu. Iespējams, kādam labpatika ideja par Eiropas Savienību, kura vairs nebūtu pašpietiekama, un uzsēstos uz lielā austrumu kaimiņa pārtikas un resursu adatas. Iespējams, kāds vienkārši nesaprata, par ko tiek balsots, un pieslējās savas politiskās grupas viedoklim. Iespējams, kāds vienkārši izdomāja, ka tā publiski izskatīsies “smukāk”, taču tās visas tagad ir tikai spekulācijas.