Kara balsis.* Tā nav izklaide, tas ir karš

Buča un Irpiņa, tas nav nekas unikāls, tas vispār ir nieks, salīdzinot ar Golodomor, kur tika nogalināti 7 miljoni ukraiņu un WWII krievi tādas bučas un irpiņas sarīkoja tūkstošiem.
Neliek man mieru viena doma, ka ja pateicībā Staļinam par Golodomor 5 miljoni Ukrainas iedzīvotāju (par ukraiņiem tos saukt mēle neklausa un pirksti ķerās), nebūtu devušies kopā ar krieviem pastrādāt zvērības pret skaistiem, labsirdīgiem un talantīgiem eiropiešiem, bet pavērsuši stobrus uz pretējo pusi, karš varēja beigties taisnīgi vēl 1941. gadā Urālos, ar minimāliem postījumiem un cilvēku upuriem un pat vācus valsti un tautu nīstošais alkašs, Čerčils un fiziskais un morālis kroplis, Rūzvelts nebūtu uzdrīkstējušies iejaukties. Nebūtu šodien tādu traģēdiju, kā Irpiņa, Buča, Mariopule. Nebūtu izjaukta pasaules kārtība, kas 1/4 cilvēces noveda pie bada un vājprātīgu sadistu diktāta, puse Eiropas nebūtu nonākusi zem krieva asiņainā kerzavika.
Pilnai Ukrainas uzvarai ar Atacms un F-16 vien nepietiks, tai ir bargi jāsoda visi hoholi (ukraiņi karoja Šuhēviča bataljonā), kas lepojas ar to, ka viņu ģidi – vojeveļi, kopā ar krieviem grieza nost krūtis Eiropas sievietēm, dzīvus dedzināja sirmgalvjus uz durkļiem dūra zīdainīšus, lepojās ar nogalinātiem civiliedzīvotājiem nomontētiem rokas pulksteņiem un asiņainām sieviešu vešinām.