Komēta atgriežas

Es noteikti atkal iešu uz teātriem, bet šobrīd vienkārši nav par ko.
Un tad es domāju savus teātrus un savas izstādes. Un pat esmu līdz tam tikusi, ka beidzot taisīšu savu mākslu un likšu uz sienām savās divās istabās.

Ja par sievietēm. Es tik ļoti gribētu par viņām uzrakstīt un varbūt uzrakstītu.

Lūk, sestdien satikos ar savu skolasbiedreni, ar kuru bija reizes 10 saskrējusies uz ielas, operā, koncertos utt. Saku viņai – izvēlamies tādu ekonomiskās klases kafijvietu. Viņa aicina pie sevis. Nemīlu iet ciemos, jo nemīlu aicināt pie sevis, bet nu piekrītu iet uz viņas studiju !!! tepat centrā. Kā ieeju tai studijā !!!! – ta gribu raudāt – 6x 2 m kabatiņa ar gultu , pakaramiem pie griestiem podu gultas galvagalī ….
Bet – mana jaunu dienu draudzene – ģimene – vīrs un trīs dēli, pēc 2008.gada aizbrauca uz Norvēģiju. Lauku māju atstāja gaidīšanas režīmā, bet zemi iznomāja. Pati pārcēlās uz Rīgu un izrādās, ka šitai kabatiņā dzīvo kopš 2009.gada. Strādā skolā par skolotāju.
Es gribu zināt, kā ir skolā. Viņa saka – viņai esot paveicies ar priekšniecību, tik mierīgi un pretimnākoši nekad dzīvē nav bijuši (viņa arī ir piecdesmitgadniece) , skolēnus viņa neņem galvā, kolēģus arī nē, darba tik daudz, ka intrigām un klačām nav laika. Punkts. Nē, nav punkts. Metodikas nekādas, raksti atskaites no zila gaisa. Palīdzība, padomi – par to esot jāaizmirst, nevajagot gaidvo. īt no citiem. Kā ir tā jādzīvo.
Veselību viņai sabeigusi ģ.ā. ar nepareizu diagnozi, bet neesot citu meklējusi, jo tādi esot visi.
To 3 stundu laikā nedzirdeju nevienu!!! kritisku vārdu par nevienu. Vīrs miris, bērniem un mazbērniem sava dzīve, viņai sava.
Klausās Kļavas lekcijas un bauda dzīvi, jo drīz būšot jāmirst.
Viņa ir skaista sieviete, melniem gariem matiem, mellām uzacīm un izteiksmīgām tumšzilām acīm. Ļoti sieviešķiga. Raudot stāsta, cik ķļoti mīlot savu dirigēntu, Tas esot tāds gaišums viņas dzivē. Ko tad tu raudi – es vaicāju – esot jaunāks un precēts, bet viņa jūtot, ka viņš arī pret viņu neesot vienaldzīgs.

Mājās eju kājām un nevaru beigt domāt, cik dažādas esam. Un kā tas ir, vai es gribētu atkal raudāt par kādu vīrieti, jā vai nē . Jo tā sasodītā dzīve, tas slavenais liktenis sliktenis jau nepiedāvā neko tādu tīru un absolūtu.

Man viena cita vienaudze teica, ka viņa vairs iemīlēties negribot, viss, pietiekot. Bet nu es nezinu …. it kā jau jā, bet atkal raudāt …. it kā jau nē ….bet vai labāk nav raudāt mīļu acu dēļ, kā šito sasodīto slepkavnieku un korumpantu, čekistu dēļ ?
NEZINU un kad nezinu, tad Debesīs izlems kā būs –

lūk, tāds man teātris ….