Nacionālā teātra jaunā izrāde Debesjums sola gluži klasisku teātra vakaru, taču atstāj neērtas un urdošas pēcdomas
Divpadsmit sievietēm — zvērinātajām — jāsniedz tiesai vienbalsīgs lēmums, kurš izšķirs, vai trīspadsmitajai būs mirt pie karātavām vai palikt dzīvai, ja viņa gaida bērnu. Britu dramaturģe Lūsija Kirkvuda par četrpadsmito savas lugas Debesjums varoni izvēlējusies komētu. Ir 1758. gads, kad, pēc angļu astronoma Edmonda Haleja aprēķiniem un paredzējumiem, debesīs jāparādās asteszvaigznei, kura Zemi apciemo ik pēc nepilniem 80 gadiem. (Nākamā reize, kad tā atkal atgriezīsies, ir 2061. gads.) Komēta, par kuru runā, kuru gaida un cer ieraudzīt šajā lugā, iespējams, iemieso arī laiku, kas virzās nevis kā taisne, bet kā cilpa, aizvien no jauna pierādot, ka nekas ar tā ritējumu nemainās. Sievietei ļauts tikai dzemdēt, barot, tīrīt, mazgāt… un tā tālāk.
Izrāde, ko iestudējis režisors Valters Sīlis kopā ar radošo komandu — scenogrāfi Ievu Kauliņu, kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku, gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu un komponistu Edgaru Raginski —, piedāvā pasen neizjustu klasiska teātra piedzīvojumu. Proti, baudīt nevis (vai ne tikai) ar acīm, bet cieši ieklausīties vārdos, sekot katrai dramaturģiskajai kolīzijai, turklāt mēģināt iejusties noteiktā vēsturiskā periodā ar tā likumiem un dzīvesveidu. Jo Kirkvuda rakstījusi lugu, kā noprotams, pēc pamatīgām vēstures studijām, balstīdamās uz 18. gadsimta likumdošanas aktiem un dokumentiem par reāliem noziegumiem un to iztiesāšanu. Tieši tikpat precīzi režisors sekojis dramaturģijā rodamajiem norādījumiem, kopā ar scenogrāfi un gaismu mākslinieku radot fiziski sajūtamu laikmeta gaisotni, vai darbā ar aktrisēm meklējot skaidru psiholoģisko pamatojumu katrai replikai vai darbībai, ko palīdz sasniegt arī smalki stilizētie kostīmi.
Un itin nekas no tā neatvieglo šo vakaru skatītāju zālē. Ir grūti pieradināt acis pie gaismu partitūras, kurā tumsa ir līdzvērtīgs izteiksmes līdzeklis dzīvai ugunij vai prožektora staram. Nav viegli nepārtraukti sasprindzināt dzirdi, lai nepalaistu garām neko no teksta, kad aktrises, grozāmās skatuves nestas, attālinās, bet viņu runāto vārdu jēga kļūst aizvien svarīgāka.
Taču vēl smagāk ir ļauties stindzinošajai atmosfērai tiesas nama neapkurinātajos bēniņos un šo sieviešu ikdienai, kurā iespēja izrauties no nepadarāmajiem darbiem, bet galvenais — sajust varu pār citas cilvēciskas būtnes likteni — ir brīvbrīdis un izklaide. Un gandrīz nepanesami ir domāt par to, cik daudz žēlsirdības piemistu man pašai, ja, dies nedod, vajadzētu lemt par jebkura, iespējams, visļaunākā cilvēka dzīvību vai nāvi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.