Arestoviča fenomens

Teikt, ka cilvēks strādā tikai savā labā, laikā, kad Arestoviču katru vakaru klausās pusmiljons skatītāju visās frontes pusēs, ir galīgi akli un aplami. Viņš savu uzdevumu, par kuru uzzināsim pēc kara, veic izcili! Kā visi komandas locekļi un kā Ukrainas tauta. Arī ar trūkumiem un tukšām vietām.

Jautājums autoram – Arestoviča stāsts par dalību aktīvā karadarbībā frontē ir izdomājums vai nesvarīgs faksts? Tāpat kā māka vadīt lidmašīnu? Vēl, par atsalumu maijā starp Arestoviču un prezidenta kanceleju, izskatās ka viņam bija taisnība – tieši tāpat šo situāciju tagad raksturo arī Mariopoles aizstāvji no Azov – nevis nodevība bet vienkārši nolaidība un neizdarība. Tad kļūdu atzīšana ir sliktāka nekā dažādu izdomājumu uzturēšana publiskajā telpā? Pēc raksta mēs visi redzam personības publisko tēlu (kas nav pats glaimojošākais un nekad nav bijis arī noslēpums), bet daudz svarīgākā reālā pieredze, prasmes psiholoģijā un to lietderīgais pielietojums kļūst par mazsvarīgām detaļām. Kāds bija šī raksta mērķis izņemot popularizēt izvedoto klišejisko Arestoviča personības raksturojumu?

Un tomēr – manas simpātijas ir Arestoviča pusē.