Necauršaujamās tiesības

Strādāt negribu, mācīties arī nē un pat šampi dzert negribu, pat kūkas ēst nē. Lūk, tā ir nopietna problēma, kaut gan pirmajā brīdī varētu likties, ka ākstīšanās.

Man ir radies iespaids, ka lielākoties tie šāvēji ir nesaprasti , nepieņemti , atraidīti sabiedrības locekļi. Luk, izlasīju par Oltes filmu labas atsauksmes. Kas man palika prātā – kārtējais standarta teiciens, ka sabiedrības pienākums ir …. Bet – izpaliek, ka mātes, ka radu, ka dzimtas pienākums ir tāds un tāds. Un tad nāk skola, nāk pagasts, novads, dome, sabiedrība .
Tad – kāda ir tā sabiedriba. Lielākā daļa un pat pieļauju, ka daudzos gadījumos – visa sabiedrība ir nesaprasta, aizvainota un apvainota utt.utjprj. Tāda, kas visa kopumā un katra atsevišķa ir ar sevi pārņemta un nespējīga domāt kopsakarībās.

Kad streikoja skolotāji – sabiedrības lielākā daļa skolotāju streiku neatbalstīja. Skolotājus nesmuki apsaukāja un kaunināja. Atbalstīja kariņu un valdību, kura paziņoja, ka naudas nav, jo kā smejies- nauda jādod cietuma celtniecībai 175 milj eiro , tāpēc izglītībai nav. Jo dumjāki cilvēki, jo vieglāk par 30 un 40 % pacelt sev algas un vēl ņirdzīgi smiet , ka lūk sabiedrībā esot progess.

Vai olte un visi citi kuļturščiki ir morāli tiesīgi izteikties , ka sabiedrības pienākums ir tāds un tāds, bet paši sevi šai sabiedrībā neieskaitīt, tās sabiedrības centienus neatbalstīt? Kur bija/ ir visi šie bļāvēji, kuri brēc nelabās vellu balsīs, kā kairišs piemēram, brīdī, kad ir jāsolidarizejas un jāvienojas par prioritātēm?

Bija mediķu streiks . To mediķu, kuri nestrādā pirvātos uzņēmumos un nepelna tīru zeltu, bet strādā valsts med. iestadēs par santīmiem. Kur sabidrības atbalsts mediķiem?
Policijai? Tagad lasu, ka Latvijas Pasts turpina slēgt filiāles. Tas jau kļuvis par ekskluzīvu pakalpojumu. Slēgtas tiek VUGD iestādes. Tātad cerēt uz ugunsdzēsēju palīdzību – atkal ekskluzīvi. Utt. valsts turpina slīdēt uz šo politiķu un ierēdņu pašapkalpošanās un sabiedrības represēšanas ceļu, bet sabiedrība klusē.
Nu kairišs brēc, ka latgaļus smacē un asinis sūc, kaut gan es sliecos domāt, ka ir tieši otrādi, bet nu vienalga – sabiedrība nespēj ne par šo visu runāt, ne cīnīties

Ļoti gaidīju šo IR numuru , jo biju cerējusi, ka IR kaut ko uzrakstīs par vardarbību skolās, par progresīvo uzsākto ārprāta gājienu ar jauniešu kastrēšanu. Nekā.

Lūk, ameikāņi šauj, bet mēs nespējam neko – ne sarunāties, ne demonstrēt, ne kliegt, neko.

Jo manuprāt, mums tā sabiedrība ir tik sašķleta, tik lumpneizēta, tik trula un dumja, ka patiešām tā ir Tā Kunga Svētība, ka pie mums ieroču nēsāšana nav likumā paredzēta.