Izcīnīto kauju epilogs

Komatu problēmai klāt nākušas garumzīmes, jo man dziest ekrāns un neredzu, kur ir kur nav saliktas, Bet turpināt izpausties tas nedrikst traucēt.

Luk, tai pašā fb grupā – kilblokas, bija diskusija par necenzetu vārud lietojumu. Pisanās un p un p un d un tādā garā. Nu es neiesaistījos, jo tur dominēja dāmas, kuras ar saviem vīriešiem tikai pišas un es ar savu mīlēšanos tur būtu liekule, veca aita, kura jaignorē vai jāpagrūž malā. Bet kaut kādā nozīmē man tas bija pārdomu ttemats. Piemēram, es varu par kādu vīrieti nodomāt- sasodītais pi – s. Vai par kādu sievieti – pretīgā m- ka. Nu varu. Un tā mēdz ar mani notikt. Ja par mani kāds uzraksta vai ta pasaka- es to atceros, bet ar to neidentificējos, jo domāju, dzīvoju pārliecībā, ka savā intīmajā dzīvē tādas Bībeles normas neesmu pārkāpusi un savu stāvokli, savas iespējas uz citu nelaimes rēķina neesmu izmantojusi. Bet- man nav iespējams, es to vienkārsi neesmu spējīga iedomāties, ka dzīvē kaut reizi būtu – pis- sies un nevis mīlejusies.
Kāpēc to rakstu. RLaikā izlasīju Baibas Zīles sastu par atpūtas braucienu uz Atēnām. Un atceroties, ka tieši B.Zīle tai fb grupā ļoti aktīvi sludināja , ka tikai p – šas un ka lietot vārud mīlētie s ir liekulība – es to viņas sastu nespēju adekvāti uztvert . Skaidrs, ka cilvēks gribēja pastāstīt par likteņa slikteņa nepielūdzamo kaprīzo dabu, par Olimpa dievu nepārējošo tiekmi izklaidēties āzējot cilvēkus, bet – man tas vizuālizējās tikai 3 nogurušu, izkurtušu eiropiešu sieviešu tēlos, kuras alkst pēc kaut kā nezināma un cēla, kas jel kā vēl spētu kairināt viņu pārsātinātās miesas un dvēseles.

Lasu – atkal FB, ka gudnegai repšei iznākusi grāmata, kurā viņa kritiski “raugās” uz sabiedrību uz valsti uz….jā uz sevi pašu, uz literaturščikiem – uz to kritiski paraudzīties cilvēks nespēj.

Mēs nogāzām okupekli, izzāģēsim sirpi un āmuri no visurienes, bet – to alkatību, nodevību , maziskumu – to kāri uz pišanos un nespēju mīlēties mēs laikam takš nespēsim ne dedzinot izdedzināt.

Nespēju iedomāties, ka repše vai kāds no viņas bara uzrakstītu grāmatu par to kā 1941.gada 15. jūnijā literāti steidzās uz jauno padomju latviešu rakstnieku saietu, lai aplieicnātos komunistu priekšā

Nu vispār jau ir baigi daudz par ko domāju. Lasu un pametu un tad atkal lasu un galvenais cenšos saprast bet šaubos vai kaut ko esmu sapratusi

protams, cilveki ir nevis rakstījuši komentārus, bet strādājusi un ir radīts – teiksim – produkts. Bet – es nu vairs pat necenšos šo autori lasīt, jo ….elementāri nesaprotu, kuri ir tie cilvēki, kuriem tāda literatūra patīk. Kādā žurnālā vasarā – neatceros, laikam lilit bija vīgantes stāsts – mana jūta bija tāda, kā iekosties skaistā aolā un sajust – maigi sakot nepatīkamu garšu. Un atkal nodomāju – kādi ir tie cilvēki – ko viņi domā, ko ēd, kā dzīvo, ja viņiem patīk tāda literatūra. Noliku žurnālu un vairs pat nešķirstīju.

Par kritiku – par draudzenēm un cita veida lobijiem ir vispārzināms, nav vērts izteikties.
Lūk, par soc. tīkliem. Ko ievēroju – ja kāda lasītāja, pa retam – lasītājs izsakās kritiski, ar pamatojumu savam viedoklim par kādu grāmatu , tad uzreiz ir cancel culture – cilvēka un viņa viedokļa kanselēšana. Uzdevu jautājumu savas grupas administratorei , kāpec tā – kāpēc kritiskās domas izpausmes tiek tik brutāli iznīcinātas. Neesot ko ķengāties, man atbildēja. Bet -tā dāma, kura bija rakstījusi, ka nav paticis tāds un tāds romāns, taču uzrakstīja kāpēc nepatika. Pamatoja un manuprāt, ļoti loģiski un izvērsti, kāpēc nepatika. Pagāja nedēļa un mani ieraksti arī tika izdzēsti. Un to es uzskatu par jauno laiku nelaimi.

Ne man zināšanu, ne pieredzes, lai apgalvotu, ka vīgante ir slikta autore, bet vai tad nebūtu normāli, ja literatūras eksperti pamatotu – kas tad ir tas labais, kāpēc viņas literatūru kāds sauc par labu un lasa un kāpec kādi tā nedomā un nelasa?

Lūk, tai pasā FB grupā izlasīju sajūsmīgas atsauksmes par Lindas Nemieras Rīgas raganas . Dabūju bibliotēkā – izlasīju un biju vienkārši šokā, Nu kā tā – kā par kaut ko tādu var sajūsmināties. Bet neiedrošinājos šo savu viedokli ar saviem argumentiem uzrakstīt, zinot, ka to tik un tā izdzēsīs.
Pagāja laiks un kādā fb ierakstā kāda kundze jautā – paskaidrojiet, kas ir labs Rīgas raganās ,jo viņa šo grāmatu nevarot lasīt – tik murgaina tā esot. Un uzreiz desmitiem sieviešu ierakstīja, ka jā = nesaprotama grāmata