Nav tāda tradicionālā teātra!

Kur tas nazis svētajām govīm?
Protams, ka šobrid ne tikai uz skatuves, bet visur drikst darīt visu. Ja vien ir nauda, ko atpirkties no tiesnešiem , tad patiešām pat to drīkst, ko nedrīkst.

Jautājums ir – vai vajag darīt visu.
Piemēram,uz Jāņiem votsapā no drauga saņēmu video, kurā kādas populāras latviešu meiteņu grupas pārstāves izrādīja ne tikai savus skaistos kailos augumus , bet arī – nu laikam teikšu kājstarpes ar tajās esošo intīmo ķermeniskumu. Protams, ka tā var darīt. Jaunas , skaistas, sakoptas utt. , bet vai vajadzēja? Nu manam draugam patika un retais video, kuru viņš neizdzēš, bet nu es domāju, ka nevajag. Nu lai taču kaut jel kas paliek iztēles uzbudinājumam, iztēles rosinājumam. Ar šausmām iedomājos, ka piemēram, kāds aktīvs dziedātājs lēkātājs palaistu apritē video ar plikiem ekerektētiem krāniņiem – nu viss prieks un iedvesma pazūd. Labi, ja ne frigigitāte iestājas

Tāpat ar teātriem – var visu – onanēt un pačurāt un pakakāt uz skatuves, vai kā es tai kastelluči izrādē redzēju – nenosakām dzimuma būtne, kura bija domāta kā Žanna dArka, plika ar lielu melnu kaunuma apmatojumu , bet krūtīm kā palieli zirņi … nu skraidīja un klaigāja pa skatuvi – es brilli mājās aizmirsusi acis samiegusi gandrīz vai pussēdus tupēju censdamās saprast, kas notiek – takš Kastellči, neba nu kāds seņkovs – Debess – cik gudra atnācu, tik aizgāju – Nu jā postfaktiskums , postīstenība ,postcilvēcība , postmāksla utt – bet es pavisam noteikti par to nebūšu gatava maksāt un tērēt laiku

Miļā Debess – ja vien man nebūtu iedzimtais slinkusm – sēžu savā logā un filmēju , kas notiek pagalmā un komentēju -un tāda māksla tāds postfaktums un par velti –
un aktuāli, cilveki – tur ir viss – tie …nu labi – lai paliek

Pretrunas – vienā brīdī seņkovs apgalvo, ka cilvēkiem jāsarunājas -gan tieši, gan kā teatrī – aktieris – skatītājs, Turpat tālāk tas pats seņkovs saka, ka diskusijās neiesaistījās. Norobežojās no sabiedrībā notiekošā. Tad iznāk, ka tā saruna tikai teātrī iespējama. Bet tik daudzi cilvēki vispār netiek uz teātri. Kā tad ir
Vai labāk saproti, kas pasaulē notiek, jo strādā pie izrādēm un ikdienā domā par lielajiem jautājumiem?
Noteikti! Mēģinājumu procesā dialogs ir nenovēršams. Mēs runājam un nonākam pie secinājumiem. Labākais, kas var būt šajā laikā starp cilvēkiem, — saruna. Ja tās nav, piedzīvojam depresiju, apātiju, neziņu. Teātris ir sarunāšanās telpa. Tajā satiekas ne tikai režisors ar aktieriem, bet arī skatītājiem. Tāpēc šausmīgos apstākļos cilvēkiem ir vēlme pēc mākslas. Cilvēki grib sarunu.