Vēlreiz iekāpt laika upē

Valda Segliņa grāmatā par SĒ – teātri SĒ, ir tik skaisti ievadvārdi – no Berlīnes papirusa

Cilvēks sabrūk,viņa līķis ir putekļi,
Visi viņa radinieki ir gājuši bojā;
Bet grāmata liek viņu atcerēties
Caur tā stādtītāja muti.
Labāk ir grāmata nekā labi uzbūvēta māja,
Nekā kapu kapelas…

Man ir mammas pirkts un man atdāvināts Ziemeļnieka dzejas krājumiņš. Bet nav miera,lai to lasītu.
Ir jau ir pasaule brīnums. Ir.

Buševica, izdēta ir viena Zeibota ola,bet jums jau spriedums gatavs. Sēž atkal kā vista laktā un kladzina. Piedodiet, negribu aizvainot personīgi, bet nu ko jūs variet mētāties ar tiem apgalvojumiem? Jūs domājiet,ka labu tā dariet?
Bija tā vēsturisko romānu sērija kuru pasludināja par zelta oliņu perēkli,bet redz – ka nu varētu pasaulei ietirgot mūsu vēstures pieredzi, tad – nekā. Nu lai paliek par vanckariem, bet….
Tik skaisti vārdi – Jānis Ziemeļnieks un Jānis Zālītis. Zeibots man par smagu,bet Zālīti gan gribu izlasīt.