Vēlreiz iekāpt laika upē • IR.lv

Vēlreiz iekāpt laika upē

2
Anda Buševica, Latvijas Radio žurnāliste

Monogrāfija par dzejnieku Jāni Ziemeļnieku ir kā teātra izrāde, kurā viss ir dzīvs

Līdz šim drīzāk teorētiski zinājām, ka izdevniecības Dienas Grāmata prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projektā Es esmu… katrai rakstnieka fantāzijai par izvēlētu 20. gadsimta rakstnieku pretim plānota uz stingriem faktiem balstīta literatūrzinātnieka sarakstīta monogrāfija. Pagājušā gada maijā kā pirmā no sērijas grāmatām iznāca Andra Zeibota romāns Krauklis par Jāni Ziemeļnieku, gada nogalē — literatūrzinātnieka Jāņa Zālīša monogrāfija Kam puķe zied... Beidzot varam novērtēt, kā izdevusies sērijas iecere. 

Jāņa Ziemeļnieka gadījumā rakstnieks Andris Zeibots bija atstājis vēl neskartu lauku, kurā zinātniekam rakt. Zeibotu interesē apziņas plūsma — kādā veidā smadzenēs savijas ārējie impulsi ar atmiņām, galu galā — kāda tajā visā ir ķermenisko procesu loma, jo, kā zinām, Ziemeļnieks bija atkarīgs no opija. Romānā skarts salīdzinoši īss Jāņa Ziemeļnieka dzīves posms, kuru laikā paplašina atmiņas. Tāpēc var teikt, ka vienīgais, kas rakstnieka un literatūrzinātnieka grāmatās kopīgs, ir abu grāmatu ievērojamais apjoms. 

Jāni Zālīti grāmatas anotācijā Gundega Grīnuma raksturo kā literatūrvēsturnieku no Dieva. Arī man ir gadījies piedzīvot, cik fascinējoša ir Zālīša spēja savīt zinātnes sniegto laikmeta kopainu ar šķietami mazāk nozīmīgu pētāmā autora dzīves faktu skrupulozu izpēti. Viņš ir literatūrzinātnieks, kas nesmādē tā sauktos sieviešžurnālus, ja vien viegli iedzeltenie cilvēkstāsti par literatūras personībām mums spēj atklāt to, ko enciklopēdijas uzskatījušas par nenozīmīgu vai dižgara cieņu pazemojošu. Jāņa Zālīša rakstītajā savijas pulsējoša, ļoti sazarota pasaules aina, kurā literāta dzīves fakti izpētīti tik sīki un detalizēti, ka tā vairs nav zinātniska darba noskaņa, kas valda šajos pētījumos, rakstītais drīzāk atgādina zināšanu uzburtu teātra izrādi, kurā visam ir nozīme, viss ir dzīvs. 

Iepriekš šos jautājumu sev uzdevu saistībā ar pirms pieciem gadiem iznākušo Gundegas Grīnumas monogrāfiju Viņpus Alpiem, kurā literatūrzinātniece rekonstruēja Raiņa un Aspazijas dzīvi Šveices trimdā — līdz dienai, līdz stundai, līdz uzrakstītai piezīmei, satiktajiem cilvēkiem. Vai tiešām nepieciešams patērēt tik daudz enerģijas, lai uzburtu pagātnes rakstnieka dzīves kopainu?  Vai tam vairs ir kāds sakars ar literatūru? Mana atziņa — šāda pilnīga zudušā laika rekonstrukcija pati par sevi ir literatūra, mikroskopa pietuvinājums sniedz negaidītas atziņas un tālākas izpētes tēmas, kas kalpo ne tikai literatūras, bet arī plašāka cilvēkzinātņu aptvertā lauka izziņai. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu