Vai var izdzīvot ar četras reizes mazākiem ienākumiem?

https://neatkariga.nra.lv/izpete/355971-gati-egliti-iemet-inflacijas-ugunskura

Šā gada 3. jūnijā par ministru ieceltais G. Eglītis 16. jūnijā atļāvās ieminēties par sociālās apdrošināšanas maksājumu pārdali starp tagadējiem pensionāriem un nākotnes pensionāriem, kuru naudu īstenībā savāc baņķieri. Pagājušajā gadā Latvija bija spiesta iemaksāt starptautiskajās pensiju fondu piramīdās kopā 568,9 miljonus eiro, pretī dabūjot kopā 20-30 miljonus eiro (precīzi to pat neuzskaita) kā ilustrāciju, ka fondos nauda vispār esot un kaut kad nākotnē katrs iemaksu veicējs savu daļiņu no tās dabūs. Šāda nauda aprite ļoti atgādina loterijas, izlozes vai azartspēles, kurās kaut neliela daļa no spēlētāju iemaksām tiek novirzīta laimestos.

17. jūnijā publiski izskanēja Latvijas Bankas rājiens G. Eglītim un viņa taisnošanās, no kuras vēl neko īsti saprast nevarēja. No vienas puses, viņš nemaz neesot teicis to, ko teicis, jo citi to esot “izrāvuši no konteksta”, taču, no otras puses, viņš pieļāva, ka “kontekstā ar 2022. gada valsts budžetu līdzīgs jautājums varētu nonākt dienaskārtībā, bet tas notiks augustā un noteikti šīs sarunas būs ļoti smagas”.

Īstenībā smagas vai ne smagas, bet ātras sarunas ir noslēgušās. Jau 30. jūnijā pensiju fondu intereses pārstāvošās Finanšu nozares asociācijas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pārstāvji un vēl citi interesenti nodokļu maksātāju naudas apsaimniekošanā satikušies ar G. Eglīti. Finanšu nozares asociācijas versijā tādējādi notikusi atsaukšanās “ministra aicinājumam parakstīt kopīgu sadarbības memorandu, lai turpinātu sākto darbu pie pensiju ilgtspējas sistēmas pilnveides un veicinātu sabiedrības izpratni par to”. Šāds memorands tik tiešām jau ir parakstīts 10. augustā. Finanšu nozares asociācija un Labklājības ministrija vienojušās, “ka turpmākas izmaiņas Valsts fondēto pensiju likumā veicamas pēc rūpīgas izpētes un meklējot samērīgus risinājumus, tostarp, nemazinot šī brīža iemaksu apmēru un papildus apsverot individuālas brīvprātīgas dalībnieka un darba devēja ieguldījuma daļas iespēju”. Šādiem vārdiem savu kārtējo uzvaru pār valsti publiskā paziņojumā noformulēja baņķieri. Labklājības ministrija notikušo nenoliedza.

G. Eglītis savu rīcību Neatkarīgajai izskaidroja ar baņķieru solījumiem ieguldīt viņiem uzticēto nodokļu maksātāju naudu Latvijas uzņēmumos vai kā savādāk ar Latviju saistītos projektos.
Par naudas neieguldīšanu Latvijā baņķieri var taisnoties, ka to nosakot nevis viņu vēlēšanās vai nevēlēšanās, bet Latvijas likumdošana, ar ko konkrēti domāts Valsts fondēto pensiju likums. Tas tagad atvērts grozīšanai un G. Eglītis cerot uz Finanšu ministriju vai Finanšu un kapitāla tirgus komisiju, ka kāda no tām vai abas kopā līdz 31. augustam piedāvāšot tādus likuma grozījumus, kas būtiski palielinās vietējo pensiju fondu ieguldījumus vietējā ekonomikā.

Ticamību G. Eglīša teiktajam mazina fakts, ka vakar, 24. augustā no tādiem priekšlikumiem nebija nekādu ziņu Saeimas Finanšu komisijā, kas gatavo Valsts fondēto pensiju likuma grozījumu pieņemšanu jau trešajā lasījumā. Likums atvērts grozīšanai tīri tehniska iemesla dēļ, ka tajā minētās Latvijas Banku un Finanšu un kapitāla tirgus komisiju nolemts apvienot un tāpēc tīri redakcionāli jāprecizē likumi, kuros ietverti abu iestāžu nosaukumi. Tas nu nekādi neatbilstu priekšstatiem par kvalitatīvu valsts pārvaldi, ja pavisam nebūtisku likuma grozījumu aizsegā tajā tiktu izdarīti tādi grozījumi, no kuriem atkarīga tagad jau vairāk nekā piecu miljardu fondos vismaz nomināli esošo eiro (pusei no valsts gada budžeta atbilstošas summas) pārvaldīšana.

Saeimas datu bāze atgādina, ka Valsts fondēto pensiju likums pēdējā gada laikā grozīts jau trīs reizes. Tātad nebūtu grūti to tūlīt atvērt grozīšanai vēl ceturto reizi, pievēršot šiem grozījumiem tādu uzmanību, kas atbilst grozījumu svarīgumam, t.i., pensiju fondos uzkrātās naudas kopsummai. Cita lieta, ka nopietna saruna par likumisko noformējumu naudas ieguldīšanai Latvijā drīz vien parādīs, ka ekonomiska pamata taču šādai ieguldīšanai nav. Ne velti tieši Finanšu nozares asociācija pāris pēdējos gadus veltīja tam, lai pierunātu jeb piespiestu valsti grozīt likumus pilnīgi pretējā virzienā, nekā tagad šī pati asociācija it kā solījusi G. Eglītim. Proti, pensiju fondi izprasījuši valsts atļauju 100% pensiju uzkrājumu ieguldīt akcijās, jo tikai tādi ieguldījumi nodrošina vismaz vizuālu pensiju kapitāla pieaugumu. Akciju cenas ceļas, bet nevienam taču nav noslēpums, ka akciju cenu pieaugumu nenosaka akcijas emitējušo uzņēmumi ražošanas apjomu un peļņas pieaugums. Nē, uzņēmumi Covid-19 aizsegā savu darbošanos samazina, bet akciju vidējo cenu uz augšu dzen eiro, ASV dolāru u.tml. valūtu emisija. Tāpēc nauda ir jāiegulda nevis uzņēmumos, kas izmētāti pa visu pasauli un Latviju tajā skaitā, bet vienīgi naudas jeb fondu biržās, kas vēsturiski atrodas tuvumā centrālajām bankām. Latvijā tādas nav, kaut Latvijas Bankai nav oficiāli aizliegts ar šādu titulu greznoties. Vecais tituls bankai atstāts kā balva par tās paklausību, atsakoties no lemšanas par naudas emisiju jau ilgi pirms tam, kad 2014. gada lati tika aizstāti ar eiro. Ļoti pamācoši, kā līdz ar Latvijas kluso atteikšanos patstāvīgi lemt par latu emisiju savu patstāvību tikpat nepamanāmi un pakāpeniski zaudēja arī Rīgas Fondu birža, kas tagad kļuvusi par kaut kur tālumā dislocētas biržas pārstāvniecību.

Finanšu nozares asociācijas solījumus par pensiju naudas ieguldīšanu Latvijā vēl jo mazāk ticamus padara tas, ka šie fondi taču ir meitas uzņēmumi bankām, kuru kopējais kredītportfelis Latvijā dilst jau kopš 2008. gada. Tātad nav Latvijā nekā tāda, kur varētu ieguldīt ja ne piecus miljardus fondos uzkrāto eiro, tad vismaz pusmiljardu eiro, cik daudz valsts pēdējos gados mēdz savākt savākt no nodokļu maksātājiem atdošanai pensiju fondiem. Ja kaut vai demonstratīvu apsvērumu dēļ pensiju fondi sāktu šeit uzpirkt, sacīsim, mežus vai ēkas, tas novestu vispirms pie konkrēto objektu sadārdzināšanās un tālāk pie kopējās inflācijas paātrināšanās. Savukārt atbilstoši inflācijai samazinās pensiju fondos izdarīto ieguldījumu vērtība jeb pirktspēja. Bankām un fondiem ir izdevīgi pieņemt noguldījumos vai ieguldījumos naudu, kurai kaut kāda pirktspēja vēl piemīt, bet atdot apdrukātus papīriņus parasta papīra vērtībā.

No mana skatupunkta,protams, par vecumdienām ir jādomā, jo tas,ko paziņoja Labklājības ministrs Eglītis par 2.līmeņa pensijām, ka valsts varētu ar likumu tās
uzkrājumu daļu atņemt,lai to maksātu šodienas pensionaariem, vienkārši uzdzina šermuļus. Tādas kā bailes no terora uznāca,jo pat sapņos nerādījās,ka valsys var arņemt to pašu mazumiņu,kas ir

Ņemot vērā, ka mums ir viena no netaisnīgākajām pensiju sistēmām ,nezinu Eiropā vai pasaulē…..

Un tad vēl. Vai nav tā,ka finanšu pratība nav saistīta ar izglītības līmeni un uzkrājumu veidošana tomēr nav saistītas ar noteiktajiem drodajiem vai kā pie mums – ekonomiskajiem apstākļiem valastī ?

Mana māsīca investē un pelna kaut ko,bet es pat nemēģinu. Neprotu un baidos.

Autors nepieskārās tādam faktoram, kā produktivitāte, tehnoloģiju attīstība – vai tas spēj panākt, kompensē sabiedrības novecošanos, demogrāfisko bedri, vai arī darba ražīgumu pilnībā absorbē dzīves līmeņa celšanās?