Vecumdienas mums parasti asociējas ar divām izpausmēm – aktīvo darba gaitu beigām jeb pensijas vecuma sasniegšanu un veselības sarežģījumiem. Abas šīs lietas ir cieši saistītas, jo vesels un aktīvs cilvēks var turpināt darba gaitas arī pensijas vecumā, vairojot savus ienākumus un paaugstinot pensiju. Tomēr var gadīties, ka darba gaitas turpināt tomēr nav iespējams un ikdienas tēriņi būs jāpakārto summai, kas veidojas no agrāk veiktajiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem un uzkrājumiem 2. un 3. pensiju līmeņos. Kādam šī summa sasniegs šodienas algas līmeni, taču daudziem tā var būt tikai puse, citiem – vien ceturtā daļa no šodienas algas. Tāpēc, domājot par savām vecumdienām, ļoti svētīgi būtu iztēloties vienu mēnesi, kurā mums nākas iztikt ar 250 eiro ierastā tūkstoša vietā.
Jo mazāk dzims, jo ilgāk būs jāstrādā
Kāpēc tik pesimistiskas prognozes par nākotnes pensijas apmēru? Jo šodienas pensiju sistēma ir dzimusi 19. gadsimta beigās, paļaujoties uz salīdzinoši lielu strādājošo skaitu, kuri spēj “uzturēt” nelielu senioru grupu neilgu pensijas vecuma laiku. Tā ir sistēma, kas balstās sabiedrības solidaritātē, un šodien šī solidaritāte piedzīvo aizvien jaunus pārbaudījumus, jo ir mainījušies visi minētie parametri, kādos vēsturiski izveidojās pensiju sistēma – cilvēki dzīvo ilgāk un tāpēc pieaug pensijā pavadītais laiks, strādājošo un pensionāru proporcija mainās par sliktu strādājošajiem.
Arī Latvijas pensiju sistēma, kas pēdējo 25 gadu laikā ir izveidota par vienu no Eiropā ilgtspējīgākajām un stabilākajām (lielā mērā to nodrošina trīs pensijas līmeņi), piedzīvos pamatīgu pārbaudījumu abu minēto aspektu dēļ. Pirmkārt, mēs novecojam – ja 2019. gadā vidējais dzīves ilgums bija 70,6 gadi kungiem un 80,2 gadi dāmām, tad pēc 40-50 gadiem šis ilgums būs attiecīgi 82,6 un 88,5 gadi. Tāpēc pieaug arī pensijā pavadāmo dzīves gadu skaits, – ja tagad tie ir aptuveni 16 gadi kungiem un 20 gadi dāmām, pēc 40-50 gadiem šis pensijas ilgums būs attiecīgi 22,5 un 25,5 gadi. Tas nozīmē, ka būtiski aug slogs uz strādājošajiem – ja šobrīd viena pensionāra pensiju nodrošina vidēji divi strādājošie, nākotnē tas būs jāpaveic vienam cilvēkam.
Otrkārt, nelabvēlīgo demogrāfijas tendenču dēļ (zema dzimstība un emigrācija) sarūk aktīvi strādājošo cilvēku skaits. Ja pirms dažiem gadiem nodarbināto skaits Latvijā pārsniedza 900 tūkstošus cilvēku, ap 2070. gadu to būs uz pusi mazāk (saskaņā ar Eiropas Komisijas prognozi). Tāpēc nozīmīgi pieaug pensionāru proporcija un slogs uz sociālo budžetu, kam jāturpina uzturēt relatīvi daudz lielāks pensionāru skaits pie mazākām sociālajām iemaksām. Kā norādījuši Latvijas Bankas eksperti, ja pašlaik aptuvenais vecuma pensijas līmenis ir 40% no algas (ja bruto darba algā pašlaik saņemat 1000 eiro, tad pensija būtu 400 eiro), tad 2060. gadā – jau tikai 24% (no nosacītās nākotnes 1000 eiro bruto algas saņemtu vien 240 eiro). Līdz ar to, slodzei uz pensiju sistēmu pieaugot, valstij var nākties atgriezties pie sarunas par pensionēšanas vecuma palielināšanu, sociālo iemaksu apjomu pārskatīšanu un citām nepopulārām tēmām.
Jāļauj pensijai pelnīt
Kā vairākās šai tēmai veltītās diskusijās ir norādījuši ekonomisti un pensiju sistēmu eksperti, šī ir kompleksa problēma, kas jārisina vienlaikus vairākos virzienos. Veicinot dzimstību un mazinot emigrāciju, uzlabojot veselības aprūpi, kas ļauj darba tirgū palikt ilgāk, uzlabojot izglītības nozari, lai darba tirgū būtu pēc iespējas vairāk augstas pievienotās vērtības produktu un pakalpojumu radītāju. Šīs ir nozīmīgas reformas, kas prasa politiķu izšķiršanos un iniciatīvu, taču arī finanšu tirgus var nākt talkā ar savu ieguldījumu. Maksimāli efektīvi strādājot ar to naudu, kas Latvijas cilvēkiem uzkrājas 2. un 3. pensiju līmenī, jo šī ir nauda, kas tiek ieguldīta finanšu tirgos un atgriežas pie pensijas krājēja kopā ar ienākuma procentiem.
Papildu minētajiem apjomīgajiem jautājumiem, ir dažas nozīmīgas lietas, kas nav pārlieku sarežģītas, taču kompensētu vismaz daļu no slodzes, kas pieaug uz sociālo budžetu. Viena no šīm lietām ir spēja nopelnīt vairāk ar Latvijas pensiju plānu pārvaldītājiem uzticēto pensijas kapitālu (pensiju 2. līmenis). Politiķi jau ir spēruši pareizu soli, ļaujot veidot tādus pensiju plānus, kur 100% līdzekļu drīkst ieguldīt akcijās. Riskantāks, bet krietni ienesīgāks ieguldījuma veids, kas ilgtermiņā noteikti nodrošina augstāku ienesīgumu. Nu būtu jāsper nākamais solis, palīdzot cilvēkiem izraudzīties tādu ieguldīšanas stratēģiju, kas visa darba mūža laikā ļautu nopelnīt maksimāli iespējamo. Tas nozīmē, ka sākotnējās darba desmitgadēs var ieguldīt riskantākos aktīvos ar augstu atdevi, vēlāk riska līmeni mazinot.
Pašlaik pilnīgi visi jaunie pensiju 2. līmeņa plānu dalībnieki automātiski nonāk kādā no konservatīvajiem plāniem. Un tur arī paliek, ja vien nav gana aktīvi un ieinteresēti, lai paši šo plānu nomainītu. Tomēr to izdara vien retais, jo pensija divdesmitgadniekam ir kaut kas pārāk tāls un abstrakts. Kā FNA nesen rīkotajā diskusijā “Kāda būtu ideālā pensiju sistēma Latvijā?” norādīja LU Sociālās psiholoģijas profesors Ivars Austers, šo problēmu var risināt ar t.s. automātiskajām izvēlēm, kur valsts jau ir izveidojusi katra cilvēka vecumam atbilstošu izvēli par labu iespējami ienesīgākajam modelim. Protams, atstājot iespēju katram pašam savu pensijas plāna veidu un riska līmeni jebkurā brīdī nomainīt, kā arī turpinot cilvēkus izglītot par pensiju un ieguldīšanas jautājumiem.
Vajadzīga cilvēku interese un iesaiste
Otra lieta, kam gribētu pievērst uzmanību, ir mūsu jau uzkrātā kapitāla (visos pensiju līmeņos) un prognozējamās pensijas uzskatāms atainojums. Šobrīd aptuvenu aplēsi par savu nākotnes pensiju var iegūt portālā Latvija.lv, taču, lai šādu priekšstatu gūtu, ir jābūt interesei, mudinājumam pieslēgties portālam un meklēt attiecīgo tā sadaļu. Daudz lielāku sabiedrības intereses un iesaistes līmeni mēs panāktu tad, ja šī informācija būtu “acu priekšā”, piemēram, katra cilvēka internetbankā. Tas, ka es uzskatāmi redzu savu prognozējamās nākotnes pensijas apjomu, liktu padomāt, vai varēšu iztikt ar četras reizes mazāku ienākumu, nekā šobrīd, ja turpināšu veikt pēc iespējas mazākas sociālās iemaksas, vai neveikšu tās vispār. Šis varētu kļūt arī par lielāku mudinājumu sākt uzkrāt pensiju 3. līmenī tiem, kuri kādu iemeslu dēļ ir izraudzījušies t.s. īpašos nodokļu režīmus.
Kā vairākkārt ir norādījuši gan starptautiskie, gan vietējie eksperti, – Latvijas pensiju sistēma, kas darbojas kopš 2001. gada, ir būvēta pareizi un finansiāli ilgtspējīgi. Nekādi kardināli pārkārtojumi tajā nav nepieciešami. Taču demogrāfijas tendenču dēļ situācija var kļūt sprādzienbīstama – cilvēku gaidas par pensijas apjomu var izrādīties krietni lielākas par realitāti. Jo mēs taču sagaidām, ka saņemsim vismaz pusi no tā, ko šobrīd. Tomēr, lai šī nosacītā “puse” kļūtu par īstenību, jācenšas cilvēkus savlaicīgi iesaistīt un ieinteresēt savu nākotnes ienākumu veidošanā. Nodrošinot iespējami augstu pensijas kapitāla ienesīgumu visa darba mūža garumā un uzskatāmu, vizualizētu mūsu šodienas lēmumu sasaisti ar nākotnes pensiju.
Komentāri (4)
Sskaisle 25.08.2021. 16.24
https://neatkariga.nra.lv/izpete/355971-gati-egliti-iemet-inflacijas-ugunskura
Šā gada 3. jūnijā par ministru ieceltais G. Eglītis 16. jūnijā atļāvās ieminēties par sociālās apdrošināšanas maksājumu pārdali starp tagadējiem pensionāriem un nākotnes pensionāriem, kuru naudu īstenībā savāc baņķieri. Pagājušajā gadā Latvija bija spiesta iemaksāt starptautiskajās pensiju fondu piramīdās kopā 568,9 miljonus eiro, pretī dabūjot kopā 20-30 miljonus eiro (precīzi to pat neuzskaita) kā ilustrāciju, ka fondos nauda vispār esot un kaut kad nākotnē katrs iemaksu veicējs savu daļiņu no tās dabūs. Šāda nauda aprite ļoti atgādina loterijas, izlozes vai azartspēles, kurās kaut neliela daļa no spēlētāju iemaksām tiek novirzīta laimestos.
17. jūnijā publiski izskanēja Latvijas Bankas rājiens G. Eglītim un viņa taisnošanās, no kuras vēl neko īsti saprast nevarēja. No vienas puses, viņš nemaz neesot teicis to, ko teicis, jo citi to esot “izrāvuši no konteksta”, taču, no otras puses, viņš pieļāva, ka “kontekstā ar 2022. gada valsts budžetu līdzīgs jautājums varētu nonākt dienaskārtībā, bet tas notiks augustā un noteikti šīs sarunas būs ļoti smagas”.
Īstenībā smagas vai ne smagas, bet ātras sarunas ir noslēgušās. Jau 30. jūnijā pensiju fondu intereses pārstāvošās Finanšu nozares asociācijas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pārstāvji un vēl citi interesenti nodokļu maksātāju naudas apsaimniekošanā satikušies ar G. Eglīti. Finanšu nozares asociācijas versijā tādējādi notikusi atsaukšanās “ministra aicinājumam parakstīt kopīgu sadarbības memorandu, lai turpinātu sākto darbu pie pensiju ilgtspējas sistēmas pilnveides un veicinātu sabiedrības izpratni par to”. Šāds memorands tik tiešām jau ir parakstīts 10. augustā. Finanšu nozares asociācija un Labklājības ministrija vienojušās, “ka turpmākas izmaiņas Valsts fondēto pensiju likumā veicamas pēc rūpīgas izpētes un meklējot samērīgus risinājumus, tostarp, nemazinot šī brīža iemaksu apmēru un papildus apsverot individuālas brīvprātīgas dalībnieka un darba devēja ieguldījuma daļas iespēju”. Šādiem vārdiem savu kārtējo uzvaru pār valsti publiskā paziņojumā noformulēja baņķieri. Labklājības ministrija notikušo nenoliedza.
G. Eglītis savu rīcību Neatkarīgajai izskaidroja ar baņķieru solījumiem ieguldīt viņiem uzticēto nodokļu maksātāju naudu Latvijas uzņēmumos vai kā savādāk ar Latviju saistītos projektos.
Par naudas neieguldīšanu Latvijā baņķieri var taisnoties, ka to nosakot nevis viņu vēlēšanās vai nevēlēšanās, bet Latvijas likumdošana, ar ko konkrēti domāts Valsts fondēto pensiju likums. Tas tagad atvērts grozīšanai un G. Eglītis cerot uz Finanšu ministriju vai Finanšu un kapitāla tirgus komisiju, ka kāda no tām vai abas kopā līdz 31. augustam piedāvāšot tādus likuma grozījumus, kas būtiski palielinās vietējo pensiju fondu ieguldījumus vietējā ekonomikā.
Ticamību G. Eglīša teiktajam mazina fakts, ka vakar, 24. augustā no tādiem priekšlikumiem nebija nekādu ziņu Saeimas Finanšu komisijā, kas gatavo Valsts fondēto pensiju likuma grozījumu pieņemšanu jau trešajā lasījumā. Likums atvērts grozīšanai tīri tehniska iemesla dēļ, ka tajā minētās Latvijas Banku un Finanšu un kapitāla tirgus komisiju nolemts apvienot un tāpēc tīri redakcionāli jāprecizē likumi, kuros ietverti abu iestāžu nosaukumi. Tas nu nekādi neatbilstu priekšstatiem par kvalitatīvu valsts pārvaldi, ja pavisam nebūtisku likuma grozījumu aizsegā tajā tiktu izdarīti tādi grozījumi, no kuriem atkarīga tagad jau vairāk nekā piecu miljardu fondos vismaz nomināli esošo eiro (pusei no valsts gada budžeta atbilstošas summas) pārvaldīšana.
Saeimas datu bāze atgādina, ka Valsts fondēto pensiju likums pēdējā gada laikā grozīts jau trīs reizes. Tātad nebūtu grūti to tūlīt atvērt grozīšanai vēl ceturto reizi, pievēršot šiem grozījumiem tādu uzmanību, kas atbilst grozījumu svarīgumam, t.i., pensiju fondos uzkrātās naudas kopsummai. Cita lieta, ka nopietna saruna par likumisko noformējumu naudas ieguldīšanai Latvijā drīz vien parādīs, ka ekonomiska pamata taču šādai ieguldīšanai nav. Ne velti tieši Finanšu nozares asociācija pāris pēdējos gadus veltīja tam, lai pierunātu jeb piespiestu valsti grozīt likumus pilnīgi pretējā virzienā, nekā tagad šī pati asociācija it kā solījusi G. Eglītim. Proti, pensiju fondi izprasījuši valsts atļauju 100% pensiju uzkrājumu ieguldīt akcijās, jo tikai tādi ieguldījumi nodrošina vismaz vizuālu pensiju kapitāla pieaugumu. Akciju cenas ceļas, bet nevienam taču nav noslēpums, ka akciju cenu pieaugumu nenosaka akcijas emitējušo uzņēmumi ražošanas apjomu un peļņas pieaugums. Nē, uzņēmumi Covid-19 aizsegā savu darbošanos samazina, bet akciju vidējo cenu uz augšu dzen eiro, ASV dolāru u.tml. valūtu emisija. Tāpēc nauda ir jāiegulda nevis uzņēmumos, kas izmētāti pa visu pasauli un Latviju tajā skaitā, bet vienīgi naudas jeb fondu biržās, kas vēsturiski atrodas tuvumā centrālajām bankām. Latvijā tādas nav, kaut Latvijas Bankai nav oficiāli aizliegts ar šādu titulu greznoties. Vecais tituls bankai atstāts kā balva par tās paklausību, atsakoties no lemšanas par naudas emisiju jau ilgi pirms tam, kad 2014. gada lati tika aizstāti ar eiro. Ļoti pamācoši, kā līdz ar Latvijas kluso atteikšanos patstāvīgi lemt par latu emisiju savu patstāvību tikpat nepamanāmi un pakāpeniski zaudēja arī Rīgas Fondu birža, kas tagad kļuvusi par kaut kur tālumā dislocētas biržas pārstāvniecību.
Finanšu nozares asociācijas solījumus par pensiju naudas ieguldīšanu Latvijā vēl jo mazāk ticamus padara tas, ka šie fondi taču ir meitas uzņēmumi bankām, kuru kopējais kredītportfelis Latvijā dilst jau kopš 2008. gada. Tātad nav Latvijā nekā tāda, kur varētu ieguldīt ja ne piecus miljardus fondos uzkrāto eiro, tad vismaz pusmiljardu eiro, cik daudz valsts pēdējos gados mēdz savākt savākt no nodokļu maksātājiem atdošanai pensiju fondiem. Ja kaut vai demonstratīvu apsvērumu dēļ pensiju fondi sāktu šeit uzpirkt, sacīsim, mežus vai ēkas, tas novestu vispirms pie konkrēto objektu sadārdzināšanās un tālāk pie kopējās inflācijas paātrināšanās. Savukārt atbilstoši inflācijai samazinās pensiju fondos izdarīto ieguldījumu vērtība jeb pirktspēja. Bankām un fondiem ir izdevīgi pieņemt noguldījumos vai ieguldījumos naudu, kurai kaut kāda pirktspēja vēl piemīt, bet atdot apdrukātus papīriņus parasta papīra vērtībā.
0
Sskaisle 25.08.2021. 16.01
No mana skatupunkta,protams, par vecumdienām ir jādomā, jo tas,ko paziņoja Labklājības ministrs Eglītis par 2.līmeņa pensijām, ka valsts varētu ar likumu tās
uzkrājumu daļu atņemt,lai to maksātu šodienas pensionaariem, vienkārši uzdzina šermuļus. Tādas kā bailes no terora uznāca,jo pat sapņos nerādījās,ka valsys var arņemt to pašu mazumiņu,kas ir
Ņemot vērā, ka mums ir viena no netaisnīgākajām pensiju sistēmām ,nezinu Eiropā vai pasaulē…..
Un tad vēl. Vai nav tā,ka finanšu pratība nav saistīta ar izglītības līmeni un uzkrājumu veidošana tomēr nav saistītas ar noteiktajiem drodajiem vai kā pie mums – ekonomiskajiem apstākļiem valastī ?
Mana māsīca investē un pelna kaut ko,bet es pat nemēģinu. Neprotu un baidos.
1
QAnon > Sskaisle 26.08.2021. 13.08
Kā zināms, Eglītis ir viens no Bordāna-Juraša pasūtījumu galda darboņiem.
0
lindab456 25.08.2021. 11.54
Autors nepieskārās tādam faktoram, kā produktivitāte, tehnoloģiju attīstība – vai tas spēj panākt, kompensē sabiedrības novecošanos, demogrāfisko bedri, vai arī darba ražīgumu pilnībā absorbē dzīves līmeņa celšanās?
0