Priekškars paveras. Ievelkam elpu

Tiešām ar interesi noskatījos A.Hermaņa interviju ar K.Sobčaku. Mūsu mediji kaut kā to “apgājuši”. Žēl.
Vakar, kad Preses klubā M.Gailis slavēja H.Demakovu kā izcilu ministri par naudas izsišanu un Jauno Trīs brāļu lielajiem nopelniem, nodomāju – cik ātri skrien laiks un, kas paliek mūsu atmiņā un, cik atšķirīga mūsu atmiņa var būt. Un, cik ļoti mēs mētājamies ar vārdu izcilnieks, to piešķirot uz mūžu. Vai mākslā izcilnieka statusu piešķir uz mūžu, vai tā nav sava veida rakstītāja haltūra?
Par labi atalgoto Eiropas profesionālo mākslu, par tās attālināšanos no tautas, par zaudētājiem un uzvarētājiem, par Nobela prēmiju “hiščņikiem”…
Un, cik ātri mūsu jaunie (diemžēl ne tikai jaunie) mākslā “uzķer” šīs biznesa tendences. Tikai jautājums, vai Latvijas budžetam tas pa spēkam, jo šī tendences uzņem arvien lielākus apgriezienus.