Teātri drīkst uzaicināt uz «klusajām izrādēm» kritiķus, un prieks ir abpusējs
Pat tie pāris skatītāji uzreiz maina visu atmosfēru, un ir jēga strādāt — tā, atbildot uz manu īsziņu par saviļņojušo izrādi, raksta Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers. Vairāk nekā pusgads pavadīts, teātriem iestudējot izrādes un «noliekot uz plaukta» labāku dienu gaidās. Nu ar īpašu Ministru kabineta rīkojumu kritiķiem ir iespēja tikt uz slēgtajām pirmizrādēm un atkārtotiem ģenerālmēģinājumiem, lai vismaz tādā veidā dokumentētu nerimstošo procesu, bet galvenais — sniegtu radītājiem tik ļoti nepieciešamo sajūtu, ka esi ieraudzīts, sadzirdēts, saprasts.
Ir tik satraucoši!
Valmieras teātris pirmais izmantojis iespēju uzaicināt kritiķus uz pirmizrādi un jau iestudēto uzvedumu ikmēneša mēģinājumiem. Divu nedēļu nogalēs esmu pieredzējusi Māras Zālītes Dzīvā ūdens iestudējumu — pavisam jaunas režisores Ilzes Blokas diplomdarbu, Latvijas Kultūras akadēmiju beidzot, Dž. Dž. Džilindžera režisēto, latviešu skatītājiem jau zināmo Treisija Letsa lugu Osedžas zeme un Toma Treiņa uzvesto Leldes Stumbres Nākošpavasar.
Būt vienīgajiem skatītājiem ir satraucošs piedzīvojums — no tiem, kuri, kā mēdz teikt, atņem kritiķa ieročus. Jo atkal būt teātrī, atkal redzēt gaismas dziestam un priekškaru atveramies, lai cik banāli skanētu, liek uzbangot beznosacījumu mīlestībai pret šo mākslu un tiem, kas to iemieso. Tāpēc — nekādas objektivitātes!
Skatoties Džilindžera iestudētās Osedžas zemes pirmizrādi, kārtējo reizi sajutu, cik selektīva mēdz būt atmiņa. Luga zināma, redzēta gan Nacionālā teātra izrāde ar Lolitu Cauku destruktīvās ģimenes mātes Violetas lomā, gan filma, kurā to nospēlējusi Merila Strīpa. Un pēkšņi izrādās, ka tā var arī nebūt luga par sievieti, kura dzelzs tvērienā saņēmusi mājiniekus, valda pār visiem, lauž citus, bet sevi ne mazāk. Džilindžers paļāvies uz Valmieras teātra stiprajiem un patstāvīgajiem aktieriem, un izrādē patiešām spēlē izcilnieki: kaut vai pieminot tikai ģimenes kodolu — Dace Eversa un Rihards Rudāks vecāku lomās, bet meitas ir kādreizējās Feliksa Deiča «trīs māsas» — Ieva Puķe, Elīna Vāne un Māra Mennika. Režisors rāmu garu ļāvis aktieriem atklāt katras darbības personas raksturu, pagātni, iespējamo nākotni, un galu galā tā izrādās nevis spēcīgas personības drāma, bet neatšķetināmi samežģījusies dzīve, kurā nav neviena paša izdzīvotāja, kur nu vēl uzvarētāja. Finālā ap Daces Eversas neprātā ieslīgušo Violetu sapulcējas strandējušu cilvēku rēgi, ģimene, kuras varbūt nemaz nav bijis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.