Māja brālim

Par angiomām – tāds labdarbīgs audzējs ir diezgan daudziem cilvēkiem. Viņu smadzenēm ir vajadzigs miers, kārtība, klusums. Vai cilvēkiem , kuriem ir šādas un vēl plusā 10 diagnozes nav tiesibas uz labvēlīgu vidi? Kuram ar diagnozēm ir priekšrocība?

Nesen izlasīju, ka viens dzejnieks ir saņēmies un aizgājis pie psihiatra un izrādās viņam ir psihiatriskas kaites. Kas ir pirmais, ko iesaka psihiatri un psihologi – arī mana pieredze. Pareizi – pirmais ir miers. Sakārtot, saplānot, orientēties uz īstenību.

Kā to izdarīt vidē, kurā ir tik daudz cilvēku ar tik īpašām vajadzībām? Tantēm , kuras dirsina savus suņus zem maniem logiem arī ir tiesības – tā viņas atkliedz- imeju pravo, cits imeet pravo nokremšōties un slaidi izspļaut savu zaļo puņķi tieši acu priekšā.

Visiem ir tiesības, tad kuru tiesību priekšā mēs atkāpjamies? Pusaudži ir trauksmē, seniori ir slimi un nomākti , mammas ir pārmocītas, tēti arī – citādi ir tomēr necitādi – tad kā – kā dzīvot un izdzīvot sabiedrībā , kurā visiem ir tiesības un nevienam nav pienākumi?

Kāpēc stāsts par invalīdiem atkal ir vienos vārtos?

Un vēl – daudzos – patiešām iedrošinos teikt daudzos pagastos ir Zilā krusta nami. Būtu tikai godīgi ,ja žurnālisti izstāstītu,kā tur visādi iet – traģikomiski. Ko saka vietējie – pašvaldība dabū naudu, cilvēki kreņķus,ko saka policija un ko var izdarīt labāk un pareizāk un ar ko jāsamierinās un jautājums kāpēc.
Negribu,jo patiesībā nezinu konkrēti ,bet ir dzirdēts,ka ir nodegušas = nodedzinātas mājas, ir piekauti cilvēki , zādzības.
Tad kam “jānes” tā labdarības nasta? Un kā tas jādara – kā ir godīgi un pareizi attiecībā pret visu sabiedrību?
Un vieni savas problēmas žurnālistiem stāsta, citi nekad un ne par ko par tādām problēmām nerunās atklāti,kaut gan cieš tāpat

Apmēram pirms nedēļas biju t/c Olimpija. Un traģikomiskais bija tas,ka tur bija sieviete ratiņkrēslā , kurai nav jānēsā sejas maska. Es pētīju šampūnus, lasu sastāvu – tā sieviete man vienreiz uzbrauc virsū, otrreiz gandrīz uzbrauc virsū un trešoreizi es vienkārši nolēmu,ka nopirkšu šampūnu citu reizi. Nu nebija tā sieviete kā visi,jo viņa arī ļoti skaļi ar kādu krievu valodā sabļaustījās. Normālam cilvēkam es aizrādītu,bet šeit man jāklusē un jāklausās.

Ar to viss nebeidzās. Pie bezalkoholisko dzērienu plauktiem atkal krieviski lamājās krāvējs sarkanajā rimi jakā. Bet nu to lamu klasiku – pi – da, h- j . Likos prom ātrā riksī un par to krāvēju informācijā pateicu. Nu gribas visiem skaisti dzīvot, ne jau tikai Rīgas v1ģ skolotājām un jāņem vērā visu intereses,ne jau tikai to,kuri sēž ratiņkrēslā,jeb dara smagu un slikti apmaksātu darbu

Visu cieņu!
Tomēr – visā nopietnībā,gribu saprast – vesela rindkopa,kurā tiek stāstīts,ka brālis uzvedas skaļi, kliedz un žestikulē,ja apkārt ir daudz cilvēku un nākošajā rindkopā tiek apgalvots,ka pret viņu jāizturas kā pret normālu sabiedrības locekli.

Tādā gadījumā ir jāzvana uz pašvaldības policiju un jālūdz policiju novērst sabiedriskās kārtības traucēšanu.

Uzskatu,ka tā ir burtiski noziedzīga sabiedrības maldināšana un tāda terorizēšana – ja cilvēks ir ar īpašām vajadzībām,tad viņš ir citāds. Un viņam nepieciešama citāda attieksme.

Un tad lūk nosodīt it kāļauno sabiedrību.

Nekā citādi,kā divkosību un liekulību es nevērtēju šādus žurnālistu un tuvinieku stāstus.

Māsa grib mieru un skaistu dzīvi,kamēr sabiedrībai jāuzņemas atbildība par cutādo un it kā necitādo.

Nu nezinu gan – vai šai gadījumā ir pareizi cilvēkus nosodīt par neliešiem.