Savējā, svešā, mūsējā

Katram krievam ir iespēja atrast savas, civilizētas tautas, saknes, atgūt cilvēka seju, iekļauties cilvēku sabiedrībā un tā izglābties. Tā ir rīkojušies izcilais rusologs, Sergejs Meļņikoff, izstādes “Maidana cilvēki” rīkotājs un izcilais WWII pētnieks, daudzu grāmatu autors, Vladimirs Rezuns, kuri ir atraduši savas ukraiņu saknes.
Kazahstānā pirms 30 gadiem krievu un kazahu attiecība bija 60/40, šodien ir otrādi un tie krievi nav atšauti vai deportēti, bet vienkārši viņi vairs nevēlējās būt krievi. Tas pats notiek Ukrainā. Ja mūsu valdošie kremļa pakalpiņi nebūtu ilgus 30 gadus uzturējuši segredētu izglītību, daudziem krievelēniem būtu bijusi dota iespēja apzināties, kas viņi patiesībā ir un šodien mums būtu nesalīdzināmi humānāka sabiedrība, bet tā viņi civilizācijai ir zuduši.

jā un vēl – apmēram pirms mēneša rakstīju par interviju Kurzemes radio, kuru sniedz Mārtiņš Vilsons – toreiz aktieris teica, ka viņi ir spiesti pārkvalificēties uz krievu valodu, jo latviski nav kas viņu izrādes apmeklē

nu un tad vēl minētā komisāre no maskavas ar saviem ultimātiem – jā

pat viedokli neprasīs – pēc gada visi krieviski – tikai krieviski –

ministrs puntulsi jau mums pēc kremļa ministru labākām tradīcijām – nebūs tā pāreja tik traka

no grāmatas Varas Latvijā – 595.lpp –
vilis lācis – 1940.g. 6.ugustā – PSRS maršalam Semjonam Timošenko sakarā ar Latvijas uzņemšanu psrs

“Ar dziļām pateicības un prieka jūtām Latvijas darba tauta sagaidīja lielo atbrīvotāju Sarkano armiju. Vairāk nekā 2 gadus visa mūsu dzīve līdzinājās cietumama, kur valdīja trūkums, bads, cilvēku pazemošana un nebrīve. Nu mums pavērušās visplašākās izredzes uz ekonomikasun kultūras atdzimšanu”.

Ja šodien būtu tāds lāča – tautas nodevēja postenis – intreresanti – kāds tad būtu konkurss – cik uz vienu vietu ?

nu bet santas žurnālisti mums stāsta, ka lācis bija tiks labs rakstnieks – tā saka – literāts –

Te fragmentiņš kā mūsu prātus drāž šodienas mediji – salieciet to tandēmā ar šajā numurā lasīto par Gunāru Freimani – atsevišķi ierakstīšu solīto lāča citātu …
https://www.santa.lv/raksts/privatadzive/rakstniece-ilze-lace-ir-jaatzist-savs-glevums-bailes-un-sikas-nodevibas-37192/

Šajā rudenī uzvirmoja runas par to, ka Saulkrastos varētu mainīt jūsu vectēva vārdā nodēvētās ielas nosaukumu, jo Viļa Lāča politiskā pagātne tiek vērtēta negatīvi. Kā jūs uz to raugāties?

– Tas ir savādi, jo vēlme Lāci nogānīt parādās periodiski, bet viņa grāmatas turpina izdot, tātad cilvēki turpina lasīt. Bērnībā vienmēr zināju, ka uz skolu Bruņinieku ielā eju pa Tērbatas ielu, pāri Stabu ielai, jo manai vecmāmiņai stučkas un sarkanarmijas neeksistēja.

Un, re, nepagāja ne piecdesmit gadu, un ielas atguva savus agrākos nosaukumus. Tā ielu pārdēvēšana zināmā mērā ir valdošās ideoloģijas bezspēcīguma izpausme. Muļķīgi, ka ar to kāds grib nodarboties arī tagad. Politiskās nostādnes mainās, cilvēks ne vienmēr pieņem pareizos lēmumus, un ne katram pietiek spēka sacelties, kad saprot, ka ir iedzīts stūrī, ka viņa vārdu izmanto. Bet literārās vērtības paliek

Subtitri ir kā durvju atvēršana uz valodu. — tā būtu kaut vai tikai vienkārša cēlsirdība, labas gribas žests. Dāsnums. Uz teātri taču nenāk ienaidnieki vai tumsoņi. Bet kāpēc ne arī angliski?

nu redz , cik skaisti – russificējamies
izbaudam procesu –