Rīgas vēsturiskā centra īrnieki un nomnieki nonākuši neapskaužamā situācijā

Tāds ir sarūkošas pilsētas liktenis. Rīgas dome nav darījusi visu, lai noturētu rīdziniekus pilsētā. Valsts ir palīdzējusi graut galvaspilsētu, likvidējot bankas.

Tas, kas notiek ar vēsturisko apbūvi, lielā mērā, ir saistīts ar denacionalizāciju un atbild uz jautājumu – kādēļ netika atjaunotas namīpašnieku krājaizdevu sabiedrības, un plašākā kontekstā – kādēļ likvidēja Hipotēku un Zemes bankas.
Pirmkārt, atdodot nolaisos īpašumus, netika atgriezts remontiem paredzētais finansu avots, esošie uzkrājumi, kā arī, netika pacelts jautājums par kompensācijas mehānismu.
Pieņemtais īres likums uz denacionalizēto īpašumu pleciem uzlika sociālās saistības pret padomju laika īrniekiem, kas pēc būtības ir institūciju atbildība, kā arī, denacionalizētajiem īpašumiem uzlika saimnieciskās darbības apgrūtinājumus, kas bremzē šī segmenta pilvērtīgu iekļaušanos tirgus ekonomikā. Tika radīta labvēlīga augsne “dokumentu kārtotājiem” ar sakariem bankās un spekulācijai – savdabīgs “raktuvju”‘ fenomens.
Pēc 2008-10. g. krīzes, ceļot NĪN un ieviešot soda mehānismus, kā arī atrodot risinājumu, kā tikt galā ar radītajām sekām – “graustu nodokli” un graustu komisiju, situācija tikai sasinājās – pieejamo līdzekļu trūkuma rezultātā vecās apbūves tehniskais stāvoklis pasliktinās un īpašumu pārņemšana par sviestmaizi kļūt neizbēgama. Citu valstu piemēri rāda, ka pilsētu vēsturiskās apbūves renovācija un uzturēšana tiek risināta ar nodokļu atvieglojumu un atcelšanas palīdzību u.c… Pie mums – stāsti par nodokļu atlaidēm un pašvaldības finansiālu atbalstu izskatās labi tikai no malas, jo tas ir pieejams tikai kā daļēja atmaksa pēc ieguldījuma, tātad tiem, kam ir ieejami kredīti. Denacionalizēto īpašumu pamatmasa, kas vēl nav mainījusi īpašnieku , ir kā kleperis, kuru var pātagot līdz tas atdod galus.
Sausais atlikums ir tāds, ka vēsturiskais centrs tiek nolaists, ēkas tiek zaudētas ,nojaucot kā graustus, pamatiedzīvotāji – vēsturiskie namīpašnieki, īenieki tiek izspiesti no centra un pilsētas – vai tie ir atjaunotās valsts griesti un viss uz ko esam spējīgi?

Viens piemērs – zinu, ka Rīgas Dome naudu, daudz naudas dod dažu !!! jūgendstila namu īpašniekiem.
Mums – nodokļu maksātājiem no tā – labākajā gadījumā – tiek tikai fasādes apbrīnošana. Vajadzētu būt tādiem likumiem, kā mūsu glābiņam – ES – ja kultūras piemineklis saņem nodokļu maksātāju naudu – tad būtu jābūt iespējai redzēt arī šo ēku publikskos ( ne privāto dzīvokļu) interjerus.

Tas Rīgā nav. NīN grib celt, lai viss prieks atkal tiktu dažiem izredzētajiem.

Skumji – par ko kļūstam…..

Grūti spriest tā pilnvērtīgi, jo autors raksta ļoti vienpusīgi.
Piemēram, nenorāda vai atvoeglojumi tika piešķirti visiem vēsturisko namu īpšniekiem? Ja tā – tad tas bija nenormāli negodīgi, jo tik daudzi nami ar kultūrvēsturisku nozīmi ir kļuvuši par graustiem vai vismaz stipri tuvu graustu statusam.
Vai likumi un noteikumi par avieglojumu piešķiršanu paredz kontroli, kā tiek izmantota nauda, ko rada atvieglojumi?

Jeb raksts ir tikai kārtējo bagātnieku kārtējais triks, lai dotos pie Bordāna pēc jaunu – bagātniekiem izdevīgu likumu pieņemšanas?