Jārok kā apsēstam kurmim

Apmēram pirms nedēļas spiegel.de lasīju interviju ar VFR kultūras ministri Moniku Gritteri. Baigi labā. Ļoti patika.
Žurnālists visos jautājumos “uzbruka” ministrei, ka valsts neatbalsta kultūru, neciena radošos utt.
Un ministre visus pārmetumus skaisti atspēkoja. Piemēram, Vācijā visām radošā statusa personām izmaksā 2000 eur ik mēnesi, bet Berlīnē pat 5000 eur!!!
Pie tam – visiem, neatkarīgi no tā vai esi produktīvs mākslinieks, vai tikai radošās mokās apmaldījies sevis meklētājs.
Tāpat valsts apmaksājot arī dažādus citus mākslinieku izdevumus, ko tā agrāk neesot darījusi, bet krīzes apstākļos dara.

Un tad nu es domāju – labi , nezinu daudz kā tas ir Vācijā – no medijiem gūstu iespaidu, ka visi , jo īpaši literāti ir sabiedriskajos procesos , pokitikā ļoti iesaistīti. Funkcionē kā sabiedrības prāts un sirdsapziņa.

Bet Latvijā? IR virsrakstā raksta – eksperts, bet viss ko eksperts var pastāstāstīt , ka ir tādas radošas mokas un ka žēl, ka tās nevar dzesēt kaut kur smalkā rezidencē?

Nē man nebūtu žēl, ja vien tam būtu kāds lielāks sakars ar mani kā tikai manas nodokļu naudas izmantošana.

Kāpēc man būtu jāatbalsta tik atsvešināti, tik manī kā sabiedrības daļā neieinteresēti un man neko pateikt nespējīgi cilvēki ? ….

Re ku – Zilvere saka – 42% Latvijas cilvēku dzīvo pārapdzīvotībā – bet te – radošas mokas un rezidences….

Jā – labāk raudāt esot bsgātam, nevis nabagam