Kas ir pandēmijas laika mācības? Ko nākotnē varam darīt citādi un labāk? Jautājam cilvēkiem, kuru domās ieklausās
Šķiet, ka iekļaujos noteiktā norobežošanās laika plūsmā. Arī pirms vīrusa nestrādāju birojā un centos samazināt nelietderīgu klātienes tikšanos skaitu, tāpēc nejūtos kā no laivas izsviests. Pārtraukto sporta nodarbību vietā pārkrāsoju priekšnama sienu un pacilāju tēta jaunības laika hanteles. Pirmās nedēļas spars, protams, gājis mazumā, un tagad šķiet, ka pat klusajā laikā nav laika, lai visam pievērstos. Bērnudārza audzinātāju darbu novērtēju, vēl pirms viņu palīdzība kļuva nepieejama, bet nu jau pēc viņām ilgojamies ne tikai mēs ar dzīvesbiedri, bet arī abas mūsu meitas. Ja bezsvara stāvoklis ievilksies, būs jāsāk apgūt pirmsskolas pasniedzēja iemaņas. Un tieši skolotāja darbs man allaž šķitis visnepiemērotākais, jo neprotu izdomāt uzdevumus.
Šīs nav īpaši interesantas atklāsmes. Elektronisko salonu lauvas tādas noteikti jau sen publicējušas īsāk un jautrāk. Kad biju uzrakstījis atvainošanās zīmīti redakcijai, ka īsti nav, ko rakstīt, sapratu, ka man ir viens iemesls labai pašsajūtai, par ko tomēr varētu pastāstīt, — līdzšinējā profesionālā sagatavotība. Esmu mākslinieks, un man krīze ir normāls stāvoklis. Pat ja kādreiz pietiek naudas, tad vienmēr gruzd radošās mokas. Ne jau tās, kuras rāda filmās — neplēšu audeklu, ja neizdodas uzjaukt viszaļāko toni topošajā meistargleznā. Tādi brīži ir daļa no darba un tādējādi pieskaitāmi laimei.
Īstās mokas ir pastāvīgās šaubas, vai vispār vēl ko uztaisīšu. Mani neinteresē viena tēma vai žanrs, ar kuru varētu sistemātiski strādāt gadu no gada neatkarīgi no apstākļiem. Jauna darba tapšana joprojām ir pārsteigums. To veicina spilgti iespaidi un daudz laika.
Viens no veidiem, kā sajaukt tādu kokteili, ir doties uz mākslinieku rezidencēm. Prom no ikdienas darbiem, arī no ģimenes un latviešu valodas, un padzīvot pāris mēnešus citos apstākļos. Mana pēdējā rezidence bija pagājušovasar Ķīnā. Trīs mēnešus dzīvoju Sičuaņas provinces galvaspilsētā Čendu, laikmetīgās mākslas muzeja A4 rīkotā programmā, kur mazliet tuvāk iepazinu gan iespējamos nākotnes pasaules valdniekus, gan viesmāksliniekus no citām valstīm. Un beidzot, pēc vairāk nekā desmit gadu rezidenču pieredzes, sāku ticēt savai veiksmei. Ķīna droši vien ir visatšķirīgākā zeme no mājām, kurā esmu mēģinājis nodarboties ar mākslu. Valoda, asie ēdieni, novērošanas sistēmas un valsts vēriens savienojumā ar grūti pieķeramu kultūras barjeru rezidences otrajā pusē radīja pārliecību, ka šoreiz cietīšu sakāvi un iecerēto darbu neuztaisīšu. Sapulces sekoja sapulcēm, visiem viss patika, bet darbs nesākās. Biju jau gandrīz pabeidzis rezerves darbu, kura tapšana nebija atkarīga no palīgiem, kad nedēļu pirms izstādes atklāšanas pēkšņi viss sakrita savās vietās: operdziedātājai atradās laiks, atrakciju parks atļāva filmēt savā teritorijā, kamera tika noīrēta un statīvs sametināts. Man atlika smaidīt un ļaut visiem darboties. Lai kaut kas izdotos, vispirms jādarbojas pašam. Jārok kā apsēstam kurmim iedomātā virzienā. Iznākums, visticamāk, atšķirsies no iecerētā, bet dažkārt tas būs pat labāks par plānoto.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.