Ākstu nolemtība

Es arī ticu, ka šī krīze ir iespēja imunizēties. Nudien, jāsaka paldies augstākajiem spēkiem, ka par premjeru kļuva Kariņš, nevis vecākie tēva dēli, ka par prezidentu kļuva Levits, nevis vēl viens vai tas pats vājonis, ka valdības izšķirīgi svarīgajās ministrijās (veselība, ārlietas) darbojas pragmatiski ministri. Bišku bažas, protams, rada tas, ka krīze pēc definīcijas ir iespēja arī kampt, ko var pakampt. Ceru, ka valdība spēs rast instrumentus, lai pēc šīs krīzes neuzplauktu jauni miljonāri, kas sakampušies valstij AIZDOTO naudu.

Atgādinu tiem, kam uzreiz ” nepielec” – tādi kā kaimiņš no suņabūdas ir tādu kā jaunā vienotība, kā na , zzs – “bērni”.

OIK neatcels, bet visas koalīcijas partijas to solīja atcelt un atjaunot taisnīgumu nākošajā dienā uz pusdienlaiku

Tā vietā – solījumu jūra – pacieties – debesīs labāk būs

Jaunā vienotība adoptē čakšu un ķuzi – JKP Jurāss izrādās konsutlē kremļa banku

Un tad vēl – labi, man nāk miegs galu galaa

“…ir cerības, ka sabiedrības vairākums šajā krīzē iegūs imunitāti pret klauniem politikā…” – apskaužu autora optimismu. Man tādu cerību nav, baidos, ka notiks tieši pretējais.
Jau tagad redzam, ka pieaug sabiedrības alkas pēc valstiskas regulēšanas visās dzīves jomās, pēc patriarhāla, vienalga, nacionāla vai ‘demokrātiska” sociālisma, pēc protekcionisma un “taisnīgas” pārdales. Arī pēc praviešiem, no kuriem nevar (un nedrīkst!) prasīt ne kompetenci, ne atbildību.
Radībiņām, kam iecerēta politkāņa karjera (jo savu nespēju produktīvam darbam labi aptvēruši) drīzumā var pienākt zelta laiki visā Eiropā. Tautām arī, vismaz uz kādu brīdi.