Pēta sabiedrību un sevi
1Saistītie raksti
Viedoklis /
15. novembris
Vai nākotnēšana spēs pavirzīt publiskā un privātā sektora sadarbību?
Vēsture /
24. oktobris
«Es esmu tas, kas paliek pāri…»
Grāmatas /
23. oktobris
Jaunākās grāmatas
Portrets /
6. oktobris
Noskaņas someljē
Komentāri (1)
Sskaisle 27.02.2020. 15.09
nākas padoties – satori.lv gribēju atrast un šeit iekopēt bankovska rakstīto – pagājušā gada rudenī – kādā no tiem bloga ierakstiem, kuros dominēja sāpēs , izmisums un noliegums.
Jā – arī latviešu jauno laiku literatūras noliegums – negriboties nevienu apvainot, bet kolēģu darbus nelasot, neesot viņa uzmanības vērti ….
bet grāmatai par Arnodlu Plaudi ( nedaudz pazinu viņu) man jau ir priekšstats, kādai tai jābūt –
tādai kā Imanta Kalniņa Dziesmiņa par to gadījumu ar Džordāno Bruno
Čaklā vārdi
Pakur, pakur uguntiņu
labo vecenīt!
Lai tā āda lobās,
lai tie mati švirkst!
Tie nav mati — dvēselīte
švirkstot taukos tek.
Re, kā sadeg ķeceri!
Re, kā viņi deg!
Pensijā jau garlaicīgi,
zobi ārā slīd —
Piemet, piemet žagariņu,
labo vecenīt!
Piemet, piemet pagalīti,
malku nežēlo!
Gan jau atkal skolas bērni
saskaldīs tev to.
Žagariņu, pagalīti —
tā tā manta put …
Bet tādus vīrus katru dienu
neredzēsi tu.
Griezies nu ap savu asi
un ap sauli vēl!
Varbūt ka pie pašām beigām
kaut kā paliek žēl?
Nepaliek? Tad pagalīti
piesviežu tūlīt!
Lai tā āda lobās,
lai tie mati švirkst.
Viduslaiki — bērnu dienas,
āzītis balts tek.
Re, kā sadeg ķeceri!
Re, kā viņi deg!
0