Es esmu Ralfs jeb jaunais “normāli” ir dažādība

Rasma Pīpiķe > J.Biotops 24.07.2019. 14.06

J.Biotops – paldies par Tavu komentāru. Ja Tev škiet, ka šī tēma ir aktuāla tikai Tevis piesauktajā dialogā komentāra apakšā, tad tā diemžēl nav. Ikdienā uzklausu cilvēku pieredzi par to, kā viņi atlaisti no darba tikai tāpēc, ka bijuši par lēnu vai to, ka cilvēkam, kurš sirgst ar depresiju nav iespējas strādāt savā profesijā, jo saistībā ar viņa problēmu viņš var/ spēj strādāt tikai dažās stundas dienā. Ja darba devējs neaptver šīs objektīvās atškirības, vajadzības, nesaprot vai nav saprotošs, viņš zaudē šo cilvēku. Un ir labi – es varu atvērt Tev durvis, ja nepieciešams un Tu vari atvērt man durvis, ja nepieciešams- būtiskākais ir savstarpēja cieņa. Runājot par patērēšanos – visas “Skatu punkti” apmācības dalībniekiem ir bez maksas. Ja efektivitāte pieaug pateicoties dažādības vadībai organizācijā – ir vērts ieguldīt cilvēkos. Aicinu – brauc uz apmācībām 14-16.08.2019. Liepājā. Jauku dienu, Rasma

0

0

Atbildēt

1

J.Biotops > Rasma Pīpiķe 25.07.2019. 21.51

Ar aicinājumu pamācīties trāpījāt. Kaut esmu jau pieredzējis pensionārs, ir saglabājies tāds bērna niķis – mācīties. Gan papildināt zināšanas profesijā, kuru vēl neesmu atmetis, gan vienkārši ziņkāres pēc. Parasti tie ir maksas kursi un lekcijas, bet gadās arī par velti. Tāpēc labprāt noticu, ka Jūsu rīkotie ir vistīrākā labdarība, nevis, teiksim, kāda finansējuma apguve. Tikai tēma tā ne gluži priekš manis, tāpēc – paldies.
Par tēmu:
“… ir vērts ieguldīt cilvēkos…” Piekrītu un praktizēju (reizēm mācu gan jaunos amatbrāļus par baltu velti, gan sev līdzīgus pēc uzaicinājuma un par pašu piedāvātu atlīdzību, jo tā dod iespēju noticēt darītā jēgai)
“…viņi atlaisti no darba tikai tāpēc, ka bijuši par lēnu…” – vistīrākā demagoģija. Maksāt algu tādam, kurš darbu nepadara, var tikai tur, kur darba devējs nav atkarīgs no darba rezultāta. Diemžēl valsts un pašvaldību iestāžu, visādu aģentūru un pārvalžu mums netrūkst. Privātā darbā visiem no ģenerāldirektora līdz lāpstas operatoram savas algas ir jānopelna, padarot kaut ko produktīvu. Nelaime, ka tieši šiem direktoriem un operatoriem ir tā laime uzturēt tos darbaļaudis, kuri var gan strādāt lēnāk, gan tikai daža stundas dienā un arī viņu tik iejūtīgos priekšniekus. Praksē gan bieži redzu īsto (privāto) darba devēju izcilu iejūtību pret darba ņēmēja nelaimēm, ja tās ir patiesas, nevis kā attaisnojums slinkumam.
Tautas ir atšķirīgas, katrai ir kādas labākas īpašības, kādas – ne visai. Parasti latviešus, spogulī skatīdamies, lamāju par negatīvo, šoreiz nākas rakstīt pretējo. Latvieši kopš nācijas izveidošanās ir būtiski pārāki ne tikai par visādiem frančiem bet pat par izslavētajiem (pašu saslavētajiem) skandināviem, sieviešu līdztiesības jomā (to asi saskata šeit padzīvojuši cittautieši), visu veidu integrācijā (salīdzinām mūsu čigānus art tiem, kas Čehijā vai Francijā) un tolerancē pret dažādām minoritātēm. Ikdienā zinu diezgan daudzveidīga spektra (neiedziļināšos tipoloģijā) minoritātes, kuru orientācijai nav ne mazākās nozīmes ne lietišķajās, ne vienkārši cilvēcīgās saskarsmēs. Atceros, cik atzinīgi par tagadējo ārlietu ministru un viņa darbu Aizsardzības ministrijā man skaidroja kāds augsts virsnieks, pēc skata standarta mačo.
Kas tad ir tie, kuru diskriminācija būtu apkarojama ar pilnu jaudu? Nenoliegšu, ka ir gan sievu klopētāji, gan pederastijas apkarotāji, gan stulbi darba devēji, bet ne vairākumā un viņi diez vai izrādīsies “Skatu punktos” pārmācāmi.
Vairums zināmo homoseksuāļu, kurš skapī, kurš ārpusē, mierīgi dara savu, dzīvo, kā tīk un ne par kādu diskrimināciju nesūdzas, praidos arī neiet. Bet tie, kuri sajūtas nepietiekoši atzīti, apmaksāti vai citādi pagodāti, veiksmīgi atrod savu nelaimju patieso cēloni – diskrimināciju.
Ar invalīdiem līdzīgi, bet ne identiski – dažas viņu problēmas risināmas nepārtraukti, bet ne tikai darba devējiem.
Par sieviešu diskrimināciju paklusēšu, sievas (veiksmīgas vadītājas) nav mājas, viņa gan te uzrakstītu i par savām priekšniecēm, i padotajām, i kolēģēm.
Toties vecuma diskrimināciju varu apdziedāt – pats tādā krāsā. Nu nejūtos diskriminēts ne es, ne paziņas, ne draugi vai radi. Ja kāds nodzīvojis vairāk kā pusi mūža un neko citiem vajadzīgu ne māk, ne spēj, tad gan nekas neatliek – jābrēc par diskrimināciju. (tas protams, neattiecas uz slimiem vai nelaimēs cietušiem).
Ui cik veiksmīgi izprovocējāt uz tik garu opusu. Jauku vakaru.

0

0

Atbildēt

0

Sskaisle > andrejs 23.07.2019. 11.37

nu lūk – saliki man mīnusus , nobrēcies par me too – kas izrādās tevi visvairak uztrauc un pazudi

0

0

Atbildēt

0

Rasma Pīpiķe > Drosma 24.07.2019. 14.17

Paldies par komentāru. Saprotu, pilna sirds un radusies sajūta, ka taisnības nav, bet tas neliedz citiem runāt, izteikties un aktualizēt jautājums, kas katram liekas būtiski. Un tas ir normāli. Katram ir iespējas iestāties par kaut ko! Darīt kaut ko- lai situāciju uzlabotu- viss ir mūsu pašu izvēles. Dzīvoju un strādāju Latvijā un esmu ciešā sazemējumā ar realitāti. Izsaku līdzjūtību par māsīcu… turieties un nepadodieties pati savām emocijām, ja tās Jums nepatīk. Jauku dienu, Rasma

+1

0

Atbildēt

1

Sskaisle > Rasma Pīpiķe 24.07.2019. 17.24

Rasma, ko Jūs – es taču neko neliedzu. Nekādā gadījumā. Piedodiet, ja es tik tragiski
izteicos, ka aizvainoju Jūs. Nebija mans mērķis.

Tikai tik daudz, ka jūs par to tiesiskumu izteicāties tik – manuprāt, nepatiesi, ka nevarēju neiejaukties.

Tiesnesis atkal nošauts – atkal mums stāsta muļķības par to … Kuldīgā tiesnesim dedzina mašīnas – vai – nesākšu nu atkal – bet tiesiskuma vienkārši nav –

Noteikti rakstiet vēl un darbojieties –

0

-1

Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam