Impulsa devējs

Stradiņos mani pirmkārt šokēja,ka man bija jāizvēlas valoda. Tāda maucība,tāda liekulība,ka es jutos kā sejā pliķi dabujusi. Es dzīvoju nacionālā valstī, bet izrādās,ka Satversme ar preambulu ir vien bijusi latviešu politiķu bezmaksas instruments vēlētāju apmuļķošanai. Nesen veikalā katviski jautāju ,kur ir tas un tas – man atbildēja krieviski,labi,es sapratu,bet….tātad ,ja nezini krievu valodu, tev Latvijā nav ko darīt. Un paši latvieši russificē Latviju, nolādētie čekas maukas, kājslauķi sasodītie….kā var iznīcināt tautu bez šaušanas un kaušanas ….

Bet par to lielo halli piekrītu….

Par pompozitāti. Nesen apmeklēju Stradiņu jauno korpusu. Mani šokēja milzu foajē, kura praktisko pielietojumu nekādi nespēju izprast. Telpa (cik stāvu augstumā?)- lai apsildītu tādu kubatūru, kādi enerģijas resursi nepieciešami?
Par koncertzāles projektu Daugavā uz AB dambja IR-ā iepazinos ar J.Krastīņa pārdomām. Bet, vai Kultūras ministri tas interesē? Cik saprotu – viss tiek darīts A.Sīļa kādreizējā projekta īstenošanai. Ja runa par tādām izmaksām, tad nevajadzētu novilcināt jautājuma apspriešanu sabiedrībā līdz pēdējam brīdim, kad viss jau būs izlemts neatgriezeniski.
Visvairāk šāda rīcība piemīt mūsu politiķiem – izslēgt sabiedrību no lēmumu pieņemšanas. Megaprojekti bez konkursiem it kā laika trūkuma dēļ jau kļūst par praksi.
Un kāpēc Drēzdenē un Cīrihē domā un rēķina izmaksas, bet Latvija turpina savu pmpozitātes politiku. Ko bagātie nevar atļauties, to nabagie var?
Varbūt IR varētu noorganizēt sabiedrības, arhitektu u.c. iesaistīto pušu diskusiju par koncertzāles celtniecību pirms tā lemšanas valdības līmenī.