Kas padara par cilvēku

un vēl – mani kā ievainot vērsi tracina šādas runas – tapt par cilvēku,mācīties būt cilvēkam utt.
Jūtjūbī noskatījos šo – Konference “Dzimums un dzimte: teoloģiskā perspektīva” – un mani patiesi sadusmoja Cālīša sievas tādā patētiskā balsī stāstītais – kā viņi Zvanenniekos mācoties būt cilvēki. Palīdziet man saprast – ko tā kundze vēlējās pateikt – ka mēs – es tu viņš viņa nav cilvēki? Kas tad mēs esam – suņi? kaķi ? cūkas?

Goda lieta, ka kundze kopā ar kungu ir uzņēmusies atbildību par bāreņiem, bet tāpēc jau nevaJag sevi pašai pataisīt par svēto un sākt muldēt.
Vēl jo vairāk, ka abi ar berniem noņēmušies – nespēja pienācīgi un godam apvienot tiešo darbu draudzē un mājās. Tad runā par sevi – ja tu uzskati, ka mācies būt par cilvēku.

Arī tas nabaga emigrants, kurš šonakt noslīka kaut kur Sarkanajā jūrā bija cilvēks , vai tas kurš nošāva Bunkusu – arī bija cilvēks …

Konference “Dzimums un dzimte: teoloģiskā perspektīva” 1. daļa
https://www.youtube.com/watch?v=TKvfcq4xFhs

Jā – Mērnieku laiki bija un ir izcils romāns – tas nekad nenovecos, bet – kad to uzrakstīja un publicēja – latviešiem tas ļoti nepatika, ļoti. Kaudzītēm pārmeta, ka viņi iztapuši vācu kungiem, nodevuši latviešus, parādīdami tik sliktā gaismā …. prēmijas un balvas Kaudzītēm deva vācieši, ne latvieši ….

Te arī skaidrojums, kāpēc šodienas literāti – nu vismaz tie – kurus uztur latviešu tauta – čakli lamā un spārda padlaikus – sliktos kungus un noteicējus pār mums, bet slavina, vai klusē – nepiemin ar pušplēstu vārdu šodienu – mūsu pašu kungus, kuri izrādās ir miljons reižu spējīgāki tautas asins sūcēji, kā visi veco laiku kungi kopā ņemot …Stučka – tas pats mūsu čaklais šāvējs jau arī bija latvietis …

Es gaidu to rudeni, kad atradīšu laiku jau trešo reizi lasīt Upīša Zaļo zemi – tā ir zicila valoda – valodas baudījums, bet tā ir arī izcila, perfekta mūsu vēstures liecība. Ļoti jau vajadzētu Upīti popularizēt, taisīt kādus kolektīvos lasījumus – diskusijas utt.

Biju Brakos pirms 2 nedēļām. Tur satikām vēl vienu ģimeni, bet tālāk aizbraucot uz Kalnu Kaibēniem, Vēveriem , Saulsrietiem utt. – pilnīgs tukšums un klusums – mēs bijām vienīgie apmeklētāji un gidi mums tā arī teica, ka pamatā jau apmeklētāji ir skolnieki. Ka paši latvieši maz, lai neteiktu ļoti maz nākot uz viņu muzejiem. Bet tie muzeji, tie cilvēki – tas viss ir neticami skaisti.
Bet ne par to – tā pati Vecpiebalaga – tur ir izcili skaista, par Eiropas naudu tikko remontēta un uzposta vācu baronu muiža, ar ainavu parku – drusciņ jau nolaistu un aizlaistu, bet vismaz izpļautu un ar strūklaku …

Tur ir izcili skaista, vēl bez torņa, kuru savulaik uzspridzināja sarkanarmieši – baznīca. Absolūti tukša – tikai melni caurspīdīgi aizskari plīvinājās durvīs …..un arī skaistas lepnas koku alejas vēl vācu laikā stādītas ….

Nezinu, nezinu – ja man dotu otru dzīvi – varbūt es atmestu savu privāto laimi un pētītu un izpētītu un uzrakstītu par vācu kultūras ietekmi uz latviešiem, par vācu mantojumu Latvijā.

Noteikti iesaku filmu Saulīša Astoņas zvaigznes – tā ir izcila. Cita starpā, neatceros, kurš runātājs to teica, bet tā ir patiesība , ka arī latviešu karavīrus , to ka tie bija labākie – disciplinētākie , talantīgākie utt. visā Krievijas impērijā – arī to noteica vāciskā ietekme – vācu – kārtībai jābūt – princips.

Un vel – izbeidziet melot – vēsturnieku kungi – bija vācu kungi – nagu maucēji un izvarotāji – bija tādi – un par tādiem arī raksta Merķelis. Ne visi tādi bija, bet bija . Un dzimtbūtniecība bija un smaga tā bija – arī tam ir liecības un lai naciķi lec no biksēm laukā vēsturi pārtaisīt gribēdami, bet noliegt gan dzimtbūtniecību, gan vācu ietekmi ir tikpat slikti – pat ļauni, cik to pārspīlēt , vai visā sliktajā kas ar mums noticis vainot tikai to.

Un kā ar krievu un krieviskās kultūras – ja tā drīkst teikt – ietekmi – salīdziniet – visa šī korupcija, visa šī viltība , melošana, negodīgums …. padomājiet ….

Pagājušajā gadā man darbā bija kliente – vēsturniece – kundze ap 80 gadiem, kad viņa runāja – viņai mutē lēkāja protēze , bet … kā viņa runāja !!!! – par atklājumu arheoloģijā, kurš nozīmējot apvērsumu vēstures zinātnē – acis mirdzēja , augums izvērsās kā patiešām kaut ko kardināli mainīt gatavodamies, uz Debešiem pacelties spējīgs … viņa atstāja fantastisku iespaidu un tas, ko es tobrīd domāju – es arī 80 -os gados tāda gribu būt – tiesa gan – labāk ar fiksētu protēzi un solīdāku auditoriju , bet nu jā ….
Ko es ar to gribu teikt – ka man ir ļoti žēl, ka es savulaik nespēju, nevarēju palikt akadēmiskajā vidē. Mans diplomdarba vadītājs apgalvoja, ka potenciāls man esot. Bet var jau būt, ka ir kā saka brāļi krievi – ješčo ņi večer …

Izlasīju rakstu – un nespēju saprast, kāpēc tā – kāpēc ir noklusēta tāda detaļa , vai nianse, vai kā lai to pasaka precīzi – ka milzīga nozīme tomēr bija tā, ka mums latviešiem bija kungi – vācieši – tādi kungi ar tādu kultūru – pēc kuras mēs visi tiecāmies, centāmies līdzināties tai. Kāpēc mēs – latvieši no tā kautrējamies, cenšamies to noklusēt vai noliegt, ka gluži kā savulaik pati vācu kultūra attīstījās antīkās kultūras ietekmē – tā mēs – latviskā kultūra attīstījāmies vācu ietekmē. Salīdziniet mūsu – latviešu sadzīves kultūru, ētiku, estētiku ar vācu …

Tā sanācis , ka šogad vairāk kā jebkad es ceļoju pa Latviju – klau – es neticu, ka paradīzē ir skaistāk, kā Latvijā – neticu, bet – tikpat cieti ir tas, ka Latvijas laukos kultūra pamatā ir vācu kultūra. Labi – lai paliek Latgale – līdz tai vēl neesmu tikusi.