Melbārde: Ieguldījumi kultūrā atmaksājas

ES JAU UZSKATU, KA MANI VAIRS NEVAR ŠOKĒT UN TOMĒR – ESMU ŠOKĀ

Kultūrai tērējam simtiem miljonus un nabagus špricējam nost …

klau – kas ar mums notiek ? Tas taču nav normāli – tagad iznāk , ka jāpriecajas, ka nevari atļauties izsaukt ātro palīdzību , jo ja izauc – tevi – nabagu nošpricēs beigtu – pie tam – nevis uzreiz , bet ar vēsturīti ….

Par kādu slavenu nelaiķi , jau arī baumoja ka viņš infekciju dabūja slimnīcā –

bet miroņi jau nekas par lieciniekiem nav

jāsaka kā ir – savulaik man nepatika SV Augustīna Atzīšanās – man likās tāda glaimīga uzmākšanās Tam Kungam Debesīs . Bet nupat jau tā, ka pašai jākļūst glaimīgākai par Augustīnu – ja saules gaismu vēl redzēt gribas ….

Te nu ir Latvijas valsts …. un kur bēgt ? Austrumos trakais putins, rietumos – merķele, ziemeļos neņem pretī, bet dienvidos – karš

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/caksa-pacientiem-ir-jauzticas-slimnicam-par-vienreiz-lietojamiem-instrumentiem.a279848/

“Manuprāt, ļoti veiksmīgi virzās uz priekšu publiskās vēstures sadaļa, par to es kā vēsturniece lepojos.”
Ja runa ir par filmu – Astoņas zvaigznes – tad es piekrītu – pilnīgi un absolūti. Tā ir līdz šim labākā jauno laiku latviešu filma – par mums – latviešiem. Lai man piedod M.Vanagas piemiņa, vai L.Doroņinas Lasmanes ciešanas, bet filmas par viņām bija tikai pasīvas, tikai upuri un ciešanas slavinošanas, savukārt 8* – viss kā dzīvē – perfekti.

Bet – tas arī gandrīz viss. Kas ir tie citi publiskās vēstures vēstījumi? Kur akadēmiskie pētījumi par 20.gs. vēsturi? Konkrēti par mūsu valsts vēsturi?
Jā zinu, ka mani mīļie vēsturnieki kaut ko dara, bet tā nauda ir vistīrākās asariņas, ko vini saņem. Te nu es ļoti gribu konkrētību. Mani ļoti ļoti interesē.

Nacionālais teātris uz 18.novembri veidos speciālu interaktīvu izrādi, kas ir vērsta uz vēsturiskas ainas un pieredzes uzbūvi caur līdzpārdzīvojumu – kas tad notika 1918. gada 18. novembrī?

Esmu skatījusies vairākas V.Sīļa izrādes. Svina garša bija pēdējā. It kā tai izrādei bija jārāda mūsu tautas vēsture dramatiskajos 1940.- 1943.gada notikumos. Bet – tā vēsture bija kā tāls – dziļi skatuves dibenā nolikts un pašu aktieru un dekorāciju bieži vien aizsegts vēstījums. Dominēja jaunā un skaistā aktiera Celma – ne tikai supersmukie dibena vaigi, bet arī ļoti iekārojamais patiešām smukais loceklis. Tāpat būtiska loma – patiesībā – izrādes laiks – tika atvēlēts muļķīgai, lai neteiktu – debīlai dzimumakta un vispār dzimumattiecibu atainošanai.

Tad varbūt KĀRTĒJO reizi NESOLIET !!!! Varbūt kārtējo reizi beidziet mūs – tautu barot ar plikām pakaļām , pimpjiem un solījumiem?!!! Varbūt uzdāviniet musm simtgadē vienu godīgu un atklātu sarunu. Vienu godīgu un atklātu izrādi par vēsturi . Filma tāda jau ir – Astoņas zvaigznes ir neticami godīgs un pat perfekts darbs par vēsturi.